Profesora Auziņa zinātnes sleja
Mārcis Auziņš: "Kādēļ lasīt manus tekstus? Man šķiet, ka dabaszinātnes mēs bieži mēdzam "ignorēt", sakot, ka tās ir formālas, sausas un neinteresantas. Gribētos ļaut lasītājam ieraudzīt, ka tās ir daļa no mūsu dzīves – krāsainas un interesantas."
Biogrāfijas pieturzīmes:
- Pēc profesijas fiziķis, šobrīd Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs.
- No 2007. gada līdz 2015. bijis Latvijas Universitātes rektors.
- Strādā kvantu fizikas jomā un ir vairāk nekā simts zinātnisko rakstu, kas publicēti pasaules vadošajos fizikas žurnālos, un vairāku simtu konferenču ziņojumu autors.
- Kopā ar kolēģiem no Rīgas un Bērklijas uzrakstījis divas monogrāfijas, kas izdotas "Cambridge University Press" un "Oxford University Press" izdevniecībās un abas ir piedzīvojušas atkārtotus izdevumus.
- Karjeras laikā dzīvojis un strādājis dažādās valstīs – Ķīnā un Taivānā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Anglijā, Izraēlā un Vācijā.
Atvaļinājums ir arī laiks, kad nereti paņemam palasīt kādu plauktā atliktu grāmatu no "pašpalīdzības" sērijas ar vilinošiem nosaukumiem – "Desmit soļi līdz labākai…" un tad seko kāds no atslēgas vārdiem: dzīvei, laimei, karjerai, pārticībai vai kas līdzīgs. Kādreiz šīs grāmatas sauca arī par "New Age" literatūras žanru. Protams, man nav nekas pret šī žanra grāmatām. Vēl jo vairāk, pētnieki uzskata, ka "New Age" literatūras aizsācējs ir arī mūsdienās ļoti populāru grāmatu autors Karls Gustavs Jungs – psihiatrs, psihoanalītiķis, analītiskās psiholoģijas virziena aizsācējs.
Tomēr, nevienu neaizvainojot, uzdrošināšos apgalvot, ka šīs pašpalīdzības grāmatas bieži ir ļoti vienkāršots, brīžiem pat trivializēts variants no nopietnākiem un dziļākiem tekstiem. Protams, nekāds ļaunums jau neradīsies no šo grāmatu lasīšanas. Iespējams, tās izlasot, kāds pat iegūs kādas atziņas un impulsu savai rīcībai. Manu pārdomu priekšmets ir nedaudz cits. Tikai šogad vien līdz Jāņiem saskaņā ar UNESCO datiem pasaulē pirmpublicēšanu piedzīvoja gandrīz miljons trīssimt tūkstoš jaunu grāmatu.
Kā izvēlēties no šīm un daudziem miljoniem agrāk publicētajām grāmatām, ko lasīt? Mana recepte ir vienkārša – tās, kas izturējušas laika pārbaudi.
Bet arī šādu tekstu ir daudz. Šoreiz piedāvāju dažas visnotaļ subjektīvas un personiskas, tai pašā laikā akadēmiskās literatūras lasīšanas ierosinātas pārdomas par Vecās Derības divarpus tūkstošus gadu senu tekstu – Ījaba grāmatu. Kādēļ šis teksts? Gan tādēļ, ka pēdējā laikā tas manu prātu ik pa brīdim ir nodarbinājis un tagad tīri cilvēciski gribas šajās pārdomās padalīties, gan arī tādēļ, ka viens no jautājumiem, ko šī grāmata rosina pārdomāt, labi iederas atvaļinājuma laikā. Tātad – kā dzīvot savu dzīvi labi, pareizi?
Pieņemu, ka lielākā daļa lasītāju Ījaba grāmatas sižetu atceras, tomēr atļaušos to īsi atgādināt. Grāmata sākas ar Dieva un sātana sarunu par kādu vīru, vārdā Ījabs. Ījaba grāmatas pirmās rindas par viņu saka: "Ūca zemē bija kāds vīrs, vārdā Ījabs. Šis vīrs bija krietns un taisns, bijās Dieva un vairījās ļauna. Viņam bija septiņi tūkstoši avju, trīs tūkstoši kamieļu, pieci simti jūga vēršu, pieci simti ēzeļmāšu un ļoti liela saime. Šis vīrs bija varenāks par visiem Austrumpusē." Sātans sarunā ar Dievu uzstāj, ka Ījabs dzīvo šādu labu un pareizu dzīvi tikai tādēļ, ka viņam ir laba ģimene, viņš ir turīgs un pārticis. Tad Dievs atļauj sātanam Ījabu pārbaudīt, atņemt visu viņam piederošo un izdarīt tā, lai viņa bērni mirst. Sātans šo plānu realizē, tomēr Ījabs joprojām paliek krietns un no Dieva nenovēršas. Taču sātans neliekas mierā. Viņš uzstāj, ka Ījabs spēj palikt tikumisks tādēļ, ka viņš pats ir vesels un stiprs. Tad Dievs atļauj sātanam atņemt Ījabam arī veselību, un sātans pārklāj visu Ījaba ķermeni ar strutojošām vātīm. Ījaba grāmatā ir vēl daudz interesanta par Ījaba sarunām ar viņa draugiem, kas nespēj noticēt, ka viss šis ļaunums, kas notiek ar Ījabu, nav sods par kādiem Ījaba grēkiem, kuros viņš neatzīstas pat saviem draugiem. Arī Ījaba sieva nenotic viņa nevainīgumam Dieva priekšā.
Ījaba grāmatas beigās Dievs apžēlojas par nabaga Ījabu, atdod viņam gan viņa mantu un pārticību, kā arī viņa ģimenē piedzimst jauni bērni. Tāds Holivudas filmas cienīga sižeta nobeigums. Tomēr arī ar to ir problēmas. Akadēmiski Bībeles tekstu pētnieki uzskata, ka šīs grāmatas nobeigums ir vēlāks pierakstījums, nevis sākotnējais Vecās Derības teksts. Tā teikt, kādā brīdī tekstu pārrakstītāji, lai tas nebūtu tik drūms, pielika dažas laimīgo beigu rindas klāt.
Grāmatas pamatteksts oriģinālā ir uzrakstīts dzejā, un tikai pēdējā daļa pievienota prozā. Tātad mēs runājam par ļoti poētisku un skaistu tekstu arī no formas viedokļa. Lai pietuvotos tā būtībai, ir vērts to lasīt ne tikai latviski Bībeles versijā, bet paskatīties arī kādus tulkojumus, tai skaitā literārus, ārpus kanonizētām versijām. Ja nu kāds gribētu sekot manam ieteikumam, kā vienu izcilu versiju angļu valodā varu ieteikt Bērklijas Universitātes profesora, Bībeles tekstu pētnieka Roberta Altera akadēmisku teksta tulkojumu, kas atrodams viņa grāmatā "The Hebrew Bible" (izdevējs "W. W. Norton & Company", 2018). Lasot šo un citus tulkojumus, var rasties dīvaina sajūta.
Vai tie ir viena un tā paša teksta tulkojumi, vai mēs tomēr lasām dažādus tekstus?
Tas tikai liecina, cik sarežģīti ir tulkot senus tekstus no valodām, kas no tiem laikiem līdz mūsdienām ir mainījušās, brīžiem pat līdz nepazīšanai. Bet tieši šī iemesla dēļ ir jālasa dažādi un pēc iespējas atšķirīgi tulkojumi.
Pareiza dzīvošana
Kādas pārdomas par šo stāstu rodas? Vairākas. Sākšu ar jautājumu, vai dzīvē vienmēr notiek tā, ka, dzīvojot labi un pareizi, tiek garantēts, ka viss būs labi? Bērni un mēs paši būsim veseli. Pārticība un saticība būs mājās. Jautājums lielā mērā ir retorisks, un atbilde ir acīmredzama. Nē, dzīve mēdz būt nežēlīga, un ļaunums brīžam ņem virsroku pār labo. Tā mēdz notikt, un tas jāuztver iespējami mierīgi. Būtu muļķīgi no dzīves prasīt atalgojumu par katru paveikto labo darbu. Pareizas dzīvošanas mērķis nav atalgojums, ko par to varam saņemt. Pareiza dzīvošana ir vērtība pati par sevi.
Iespējams, pareiza dzīvošana ir galvenā vērtība šajā dzīvē.
Skan nedaudz ar patosu, bet, noliekot to malā, šī ir tēze, par ko vērts aizdomāties. Nākas atzīt, ka Ījaba dzīve nav īpaša. Tā drīzāk ir samērā tipiska. Cilvēkus piemeklē likstas, viņiem gadās ciest, un tas ne vienmēr ir atkarīgs no tā, cik labi vai ne tik labi cilvēki viņi ir. Tātad Ījaba grāmata ir par reālo pasauli, kurā taisnība ne vienmēr uzvar un ļaunums dažreiz ņem virsroku. Tā ir grāmata par to, kā atrast jēgu un prieku šādā pasaulē, kurā universs negriežas ap mums. Universa (Dieva) mērķis nav mūs sodīt vai atalgot! Cilvēks dzīvo nevis bailēs no "Dieva soda", bet lai viņam būtu gandarījums par labu, laimīgu dzīvi. Un labi teksti cilvēkam palīdz saprast, kas ir laimīga dzīve.
Nedaudz reabilitējot savu attieksmi pret moderniem tekstiem, atļaušos nocitēt tipiskā angļu humora stilā ieturēto izvilkumu no Duglasa Adamsa romāna "Galaktiskā stopotāja ceļvedis", kurā mūsu egocentrisms raksturots šādi: "Tālu galaktikas rietumu spirālveida atzarojuma garlaicīgā stūrī atrodas maza, neievērota dzeltena saule. Aptuveni deviņdesmit divu miljonu jūdžu attālumā no tās riņķo pavisam nenozīmīga maza zili zaļa planēta, kuras no pērtiķa cēlušās dzīvības formas ir tik pārsteidzoši primitīvas, ka viņi joprojām uzskata, ka digitālie pulksteņi ir diezgan laba ideja."
Otra lieta, ko gribas pārdomāt, ir šī: lasot Ījaba grāmatu, pirmā sajūta, kas rodas man – un ne tikai man vienam –, ir nedaudz dīvaina. Atļaušos analoģiju. Ja es, lai pārliecinātos, vai mīļais mājdzīvnieks mani patiešām mīl nesavtīgi vai tikai tādēļ, ka es par viņu rūpējos un baroju, viņu nolemtu pārbaudīt līdzīgā veidā, kā Ījabs tiek pārbaudīts, diez vai kāds mani uzskatītu par labu cilvēku.
Ko darīt ar šo Ījaba grāmatas aspektu?
Taču atcerēsimies daudzos gadījumus mūsu dzīvē, kad kāda cilvēka, kuru mēs gan cienām, gan respektējam, rīcība ir likusies absurda un acīmredzami nepareiza. Taču izrādījies, ka ne visu esam zinājuši par motīviem, ne visu sapratuši un pareizi interpretējuši. Vēlāk viss nostājies savās vietās un kļuvis loģisks un skaidrs. Rīcība izrādījusies vienīgā pareizā. Mūsu pirmais spriedums vienkārši ir izrādījies paštaisns. Iespējams, atbilde uz šo grūto jautājumu ir vēl plašāka. Vai nevar būt tā, ka, neskatoties uz to, ka dabas likumi mums šķiet izzināmi un pasaule saprotama, tomēr pastāv kāda robeža, aiz kuras ielūkoties mums nav lemts?! Pasaulē ir kārtība, kuru ticīgi cilvēki sauc par Dieva plānu un kura ir ārpus mūsu spējas saprast. Varbūt šobrīd mēs to nesaprotam, bet kādreiz spēsim saprast, bet varbūt tā mums nekad nebūs pieejama?
Nobeigumā gribu teikt vairākas lietas. Pirmkārt, izlasot kādu tekstu, mēs katrs tajā ieraugām kaut ko citu. Vēl vairāk – lasot to pēc kāda laika atkārtoti, mēs to jau lasām ar citu pieredzi un ieraugām tajā kaut ko citu. Tā ir šo klasisko seno tekstu īpašā vērtība. Tajos ir daudz vairāk nekā tikai paša stāsta fabula.
Otrkārt, ļoti gribu cerēt, ka manas pārdomas par šo tekstu un tā interpretācija neaizskar ticīgu cilvēku jūtas. Taču gribētos, lai seni teksti tikai tādēļ, ka tie ir seni un mēdz būt noteiktas doktrīnas un kanona daļa, nekļūst par tādiem, ko nedrīkst lasīt subjektīvi. Es domāju, ka spējā tekstu pārdomāt no sava subjektīva, personīgajā dzīvē balstīta skatpunkta slēpjas to vērtība.
Treškārt, domājot par vēstījumu, ko viens vai otrs teksts piedāvā, tam nebūt nav uzreiz jāpiekrīt. Tas drīzāk ir jāuztver kā aicinājums uz pārdomām par to, kam šajā ierosinājumā, kā dzīvot labu dzīvi, piekrītu un kam nepiekrītu. Ījaba grāmata ir tikai viens no daudziem iespējamiem variantiem, kā par šo jautājumu domāt.
Profesora Auziņa zinātnes sleja
