Profesora Auziņa zinātnes sleja
Mārcis Auziņš: "Kādēļ lasīt manus tekstus? Man šķiet, ka dabaszinātnes mēs bieži mēdzam "ignorēt", sakot, ka tās ir formālas, sausas un neinteresantas. Gribētos ļaut lasītājam ieraudzīt, ka tās ir daļa no mūsu dzīves – krāsainas un interesantas."
Biogrāfijas pieturzīmes:
- Pēc profesijas fiziķis, šobrīd Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs.
- No 2007. gada līdz 2015. bijis Latvijas Universitātes rektors.
- Strādā kvantu fizikas jomā un ir vairāk nekā simts zinātnisko rakstu, kas publicēti pasaules vadošajos fizikas žurnālos, un vairāku simtu konferenču ziņojumu autors.
- Kopā ar kolēģiem no Rīgas un Bērklijas uzrakstījis divas monogrāfijas, kas izdotas "Cambridge University Press" un "Oxford University Press" izdevniecībās un abas ir piedzīvojušas atkārtotus izdevumus.
- Karjeras laikā dzīvojis un strādājis dažādās valstīs – Ķīnā un Taivānā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Anglijā, Izraēlā un Vācijā.
Renesanses cilvēks
Taču izrādās, ka pats Gēte savus zinātniskos pētījumus uztvēra ļoti nopietni un tiem veltīja daudz laika. Viņa interesei bija labs pamats. Jurisprudences studiju laikā Leipcigas Universitātē Gēte daudz laika veltīja, klausoties lekcijas gan par Īzaka Ņūtona gaismas teoriju, gan medicīnu un daudziem citiem priekšmetiem. Tajā laikā, it īpaši Vācijā, tas bija vispārpieņemts veids, kā studēt, iegūstot maksimāli plašu izglītību. Vācijā tas saglabājās samērā ilgi. Atceros kādu sarunu ar gados vecāku teoloģijas profesoru no Vācijas, kas, atsaucoties uz saviem studiju gadiem, bija ļoti neapmierināts, ka mūsdienās studentiem jāapgūst studiju programmas, kurās priekšmetu saraksts ir iepriekš noteikts un studentu izvēles brīvība, ko un kādā secībā mācīties, ir stipri ierobežota. Viņš, un varbūt ne tikai viņš, būtu gribējis studentiem daudz lielākas izvēles iespējas.
Bet atgriezīsimies pie Gētes. Sākotnēji viņa pievēršanās zinātnei bija saistīta ar Gētes oficiālajiem pienākumiem. Piemēram, pārraugot hercoga sudraba raktuves, viņš nopietni pievērsās ģeoloģijai un kristālu veidošanās izpētei. Ja Gēte savā dzīvē kaut ko darīja, tad to darīja aizrautīgi, pat kaislīgi, veltot sevi visu savam interešu objektam. Arī ģeoloģijā viņam radās interesantas teorijas, piemēram, ka vielas kristāliskā struktūra nosaka ne tikai relatīvi nelielu kristālu veidošanos, bet var būt pamats arī lielākiem veidojumiem un noteikt, piemēram, gan pašu kalnu veidošanās faktu, gan arī kalnu formu.
Volfgangs Gēte dzīvoja laikā, ko mēs tagad saucam par apgaismības laiku, bet daudzās savās sajūtās, šķiet, vairāk jutās tāds kā renesanses cilvēks.
Renesanse bija laiks, kad mūsdienu zinātne tikai sāka veidoties. Tā nebija sadalījusies nozarēs, un bija ļoti dabiski domāt par dabu kopumā, nevis pētīt atsevišķi fiziku, ķīmiju vai botāniku. Vēl vairāk – bieži vien nebija izteiktas robežas starp zinātni un mākslu. Ko es ar to domāju? Lai atbildētu uz šo jautājumu, pietiek atcerēties kaut vai tādu spilgtu personību kā Leonardo da Vinči, kurš bija gan mākslinieks, gan dabas pētnieks, gan inženieris vienlaikus. Taču galvenais, ka viņš šīs nodarbes neuztvēra kā atšķirīgas. Viņam tās bija noslēpumainas un interesantas pasaules izzināšana.
Tāpat Gētem bija dabiski no ģeoloģijas pāriet uz augu valsts izpēti, kad viņš veidoja Veimāras botānisko parku. Šajā laikā Gēte ļoti ieinteresējās par augu un vēlāk arī par dzīvnieku morfoloģiju. Morfoloģija ir bioloģijas nozare, kas pēta augu un dzīvnieku fizisko formu, izskatu un to fizisko uzbūvi. Tas raisīja pārdomas, kā vide, ārējie faktori šo formu ietekmē.
Šeit viegli saskatīt paralēles vai pat aizmetņus Čārlza Darvina dabiskās atlases kā evolūcijas dzinējspēka teorijai. Lai gan daži Gētes biogrāfi dod mājienus, ka viņš būtu uzskatāms par evolūcijas teorijas priekšteci, tas varbūt tomēr ir pārspīlēti, taču fakts, ka Gēte nopietni nodarbojās ar augu un dzīvnieku morfoloģiju, nav apstrīdams.
Bet kur ārējā forma, tur arī iekšējā uzbūve, ko šī forma atspoguļo. Dzīvnieku un cilvēka gadījumā tā ir anatomija. Izrādās, ka arī šī tēma nav palikusi bez Gētes uzmanības, un te viņa darbības sekas ietiecas mūsdienās.
Salīdzinot cilvēka un citu zīdītājdzīvnieku anatomiju, Gētes laikā pētnieku uzmanību piesaistīja šķietama atšķirība cilvēka un dzīvnieku augšžokļa kaulu veidojumā. Necentīsimies īpaši iedziļināties anatomijā. Tas varētu nebūt vienkārši. Zinu, ka pat daudzi esošie un bijušie medicīnas studenti anatomiju uzskata par vienu no ļoti grūtiem priekšmetiem, kurā jāiemācās ļoti daudz jauna. Kā nekā cilvēka skelets satur vairākus simtus kaulu, kas topošajiem mediķiem visi ir jāzina.
Taču, runājot par augšžokli cilvēka skeletā un salīdzinot ar citu zīdītāju skeletiem, šķietami pietrūka viena kaula. Bija pat viedoklis, ka šā kaula trūkums ir tieša liecība cilvēka dievišķajai izcelsmei un pārākumam pār citām dzīvajām radībām.
Tomēr Gēte bija viens to tiem, kas cilvēka skeletā šo kaulu "atrada".
Anatomija ir viena no nozarēm, kur joprojām aktīvi tiek izmantota latīņu valoda, taču pat mūsdienu anatomijas mācību grāmatās līdztekus šā kaula nosaukumam latīņu valodā tas tiek saukts arī par Gētes kaulu.
Iebildes Ņūtona secinājumiem
Johana Volfganga fon Gētes zinātnes pētījumu nozīmības skalā neapšaubāmi visaugstāk vērtējams bija viņa traktāts par gaismu un tās krāsām. Gētes pievēršanos gaismai un krāsām izraisīja viņa izteiktā un, es pat teiktu, emocionāli dusmīgā neapmierinātība ar Īzaka Ņūtona traktātu par gaismu, galvenokārt ar Ņūtona apgalvojumu, ka balta gaisma satur visas krāsas un ka baltu gaismu ar prizmas palīdzību var sadalīt varavīksnes krāsu spektrā. Pēc Gētes domām, tieši baltā gaisma ir vienkāršākā un elementārākā gaismas forma.
Vēl vairāk. Gēte kategoriski iebilda ne tikai pret Ņūtona secinājumiem, bet viņam nepatika pati Ņūtona pieeja dabas izzināšanai. Viņš aktīvi protestēja pret dabā notiekošā un redzamā aizstāšanu ar matemātiku un formulām. Šeit atkal varam labi redzēt Gēti kā renesanses laika cilvēku, kam nešķita labi dabu iedalīt zinātnes nozarēs un katru no tām padarīt par abstraktu modeļu, ko apraksta matemātika, kopumu.
Gēte sāka ar pārliecību, ka Ņūtons kļūdās, domājot, ka ar stikla prizmu baltu gaismu var sadalīt krāsās. Tomēr vēlāk savu galveno uzmanību Gēte pievērsa tam, kā cilvēki krāsu uztver subjektīvi jeb krāsu uztveres fizioloģijai. Savu pārdomu un pētījumu par krāsu un to uztveri Gēte publicēja traktātā ar nosaukumu "Par krāsu teoriju" ("Zur Farbenlehre"). Gētes eksperimentos, atšķirībā no Ņūtona pieejas, kurš gaismu pētīja kā fizikas parādību, kas eksistē neatkarīgi no cilvēka, galvenā uzmanība tika pievērsta tam, kā krāsu uztver cilvēks. Un šis gaismas un krāsas aspekts ir izrādījies gana sarežģīts – Gētes šajā jomā aizsāktie pētījumi turpinās arī mūsdienās.
Savu traktātu par krāsām Gēte ļoti aktīvi izsūtīja daudziem laikabiedriem fiziķiem, taču reakcija bija negatīva. Sākot no traktāta vienkārši ignorēšanas, līdz ļoti tiešam un ļoti negatīvam vērtējumam. Tā Gētes laikabiedrs Getingenes fiziķis Georgs Kristofs Lihtenbergs, kuram Gēte bija nosūtījis savu sacerējumu par gaismu un krāsām, atbildes vēstulē Gētem, lai arī uzslavējot veikumu, tomēr nosauca viņu par "naivu empīriķi" un atļāvās norādīt vairākas grāmatas, kuras, pēc Lihtenberga domām, Gētem būtu vērts izlasīt. Vēlāk Lihtenbergs, uzrakstot apjomīgu grāmatu par optiku, tajā Gētes pētījumu pat nepieminēja. Lieki teikt, ka Gēte to ņēma ļaunā un ļoti pārdzīvoja. Tas viņu sāpināja pat vairāk nekā kritika par viņa literārajiem darbiem.
Daudzus gadus vēlāk austriešu izcelsmes filozofs Ludvigs Vitgenšteins rakstīja apmēram šādi: "Gētes teorija par gaismas spektrālo sastāvu nav izrādījusies neapmierinoša teorija, drīzāk tā vispār nemaz nav teorija. Ar tās palīdzību neko nevar paredzēt."
Tādas, lūk, rakstnieka, dzejnieka, dramaturga un brīvmūrnieka Johana Volfganga fon Gētes veiksmes un neveiksmes zinātnes laukā. Spriediet paši, vai Gēte būtu jāsauc arī par zinātnieku.
Profesora Auziņa zinātnes sleja
