Neatņemama pētījumu daļa
Ikdienas dzīvē par grauzējiem pierasts domāt kā par nevēlamiem kaitniekiem, dažos gadījumos varbūt arī kā par mīļiem mājdzīvniekiem, bet ir kāda joma, kurā grauzēji pelnījuši milzu pateicību no mums, – tā ir medikamentu izstrāde un klīniskie pētījumi farmācijā. Katru gadu ap 120 miljoniem grauzēju tiek izmantoti, lai mēs labāk izprastu, kā darbojas bioloģiskie organismi un kā cīnīties ar dažādām slimībām.
Eglītis ar grauzējiem pirmo reizi sastapies maģistrantūras studiju laikā Lielbritānijā, kur peles un žurkas tika izmantotas, lai pētītu jaunus audzēju diagnostikas veidus. Nākamos trīs četrus gadus pētnieks aizvadīja, veicot dažādus eksperimentus ar grauzējiem.
"Grauzējs laboratorijā ir pilnīgi neatņemama sastāvdaļa jebkuram procesam, kas ved tirgū kādu jaunu medikamentu.
Jebkurām zālēm, medikamentiem vai terapijām, ar kurām saskaramies mūsdienās, tostarp vakcīnām vai atsāpināšanas līdzekļiem, vienmēr ir bijis, tā teikt, periods, kur stāvējis klāt vai kura dēļ aizgājis bojā grauzējs. Tā ir neatņemama procesa sastāvdaļa," skaidroja Eglītis.
Viņš atzina, ka mēs kā patērētāji par to interesējamies un zinām visai maz, bet laboratorijās, izstrādājot medicīniskus produktus, tā ir absolūta ikdiena. Turklāt eksperimentos plaši tiek izmantoti ne tikai grauzēji, bet arī citi dzīvnieki.
"Piemēram, zebrzivis ir tāds pēdējās desmitgades inovatīvs laboratorijas dzīvnieks. Ir arī truši, jūrascūciņas, suņi un kaķi, bet, teiksim, tādus augstāk attīstītākus dzīvniekus kā mājdzīvniekus vai zirgus, govis un primātus, tos mūsdienās vairāk izmanto uzvedības un psiholoģijas pētījumiem. Viņus vienkārši novēro, ko viņi dara noteiktās situācijās un tā tālāk. Tādā aktīvā pētniecībā, kur uz viņiem tiek izmēģinātas kaut kādas vielas, – to mūsdienās nedara," skaidroja Eglītis.
Līdz ar to grauzēji ir tie, kas iznes absolūto vairumu eksperimentu uz saviem pleciem. Tā ir prakse, kas turpinās gadu desmitiem, bet vienlaikus gājusi cauri diezgan lielām inovācijām un progresam.
"Tiek veltīta liela uzmanība tam, lai dzīvnieku izmantošana šajā procesā tiktu mazināta, lai tiktu mazināts izmantošanas daudzums, lai tas būtu ētisks, lai dzīvniekam nesāp, lai viņš ir drošībā, lai process būtu komfortabls. Uz to tiek likts ļoti liels uzsvars," uzsvēra Eglītis.
Zāļu radīšanas process ir garš un sarežģīts. Vispirms tiek analizētas pašas slimības, tiek pētīts, kā tās darbojas, kādi ir to veicinošie faktori. Tad pētniecībā nāk iekšā potenciālais medikaments, un pētnieki skatās, kā ar šo medikamentu ir iespējams manipulēt, lai slimību padarītu pēc iespējas mazāk smagu.
"Tas dzīvnieks nāk iekšā, tā teikt, lai savienotu šos divus procesus – klīniskos pētījumus un laboratorijas procesu. Viņš tam ir vidus posmā. Pirms mēs kaut ko izmēģināsim uz cilvēkiem, mums vajag redzēt un saprast, kā šis jaunais medikaments vai medikamenta kandidāts strādā dzīvniekos. Būtu neētiski to no laboratorijas, kur mēs esam redzējuši kā tas darbojas tikai šūnās vai audos, dot pa taisno cilvēkam. Līdz ar to tā pele vai žurka ir tas vidutājs – pirmais signāls, vai jaunais medikaments efektīvi strādā un ir drošs augsti attīstītos organismos, jo pele un cilvēks – ģenētiski mēs esam par 95% līdzīgi," skaidroja Eglītis.
Virkne prasību
Lai izmantotu jebkuru dzīvu būtni pētījumos, tam ir jāsaņem atļauja. Pirms eksperimentu veikšanas vienmēr tiek izvērtēts, vai dzīvnieka nepieciešamība ir attaisnojama šajā eksperimentā, cik daudz dzīvniekus un kādus dzīvniekus paredzēts izmantot, kādas metodes tiks veiktas.
Dažreiz šīs atļaujas netiek dotas vai tiek lūgts samazināt dzīvnieku skaitu, kas tiks izmantoti. Atļauja strādāt ar dzīvniekiem jāiegūst arī katram zinātniekam, kurš vēlas strādāt konkrētajā eksperimentā. Tāpat ir jāievēro virkne nosacījumu un prasību.
Laboratorijās grauzējiem jānodrošina pienācīgi apstākļi. Tiem noteikti jādzīvo vairākiem kopā, jo žurkas un peles ir bara dzīvnieki, tiem jānodrošina spēļmantiņas, tīrs ūdens, filtrēts gaiss, specifiska pārtika.
"Tie ir ļoti labi, dzīvniekam un sugai atbilstoši uzturēšanās apstākļi. Eksperimentam dzīvnieks tiek sagatavots, viņš tiek uzturēts noteiktā telpā, noteiktā temperatūrā, nomierināts. Dzīvnieks nogurst, ja pārāk daudz dzīvojas pa rokām, tāpēc eksperimentā piedalīsies tikai pāris stundas dienā," stāstīja Eglītis.
Eglītis savā pieredzē novērojis, ka žurkām patīk, ja tās pakutina, tad tās ir daudz atsaucīgākas sadarboties eksperimenta gaitā.
Viena no svarīgākajām prasībām ir, lai eksperimentu laikā dzīvnieks neizjustu sāpes. Ja tiek novērots, ka grauzējs izrāda diskomfortu vai sāpes, tam tiek doti pretsāpju medikamenti. Ja dzīvnieks izrāda lielas ciešanas vai sāpes, neatkarīgi no eksperimenta vērtības, tas momentāli ir jāpārtrauc un dzīvniekam jāveic eitanāzija.
"Tas ir sērīgs un skumjš process, kurš prasa zināmu nocietināšanos un cieņpilnu apzināšanos, ka tas dzīvnieks zināmā mērā būs upuris un beigās mirs no šī procesa," atzina Eglītis.
