Kopš pēdējā Kolka–Dubulti pārgājiena pagājuši jau trīs gadi, un šogad gleznainais pārgājiens atgriežas. Tas gan notiks pretējā virzienā, kā ierasts. Ja agrāk ļaudis devās no Kolkas uz Dubultiem, tad šogad organizatori izvēlējušies pārgājienu rīkot no Dubultiem uz Kolku.
"Vēsturiski šis pasākums notika no 2014. gadam līdz 2019. gadam, sešus gadus oriģinālajā virzienā no Kolkas raga līdz Dubultiem. 2019. gadā kopējais dalībnieku skaits bija ap 1500 dalībniekiem, tas tiešām varēja būt lielākais, garākais un vispopulārākais [pārgājiens]. Šogad ir pasākumi, kuros dalībnieku skaits ir krietni lielāks. Skaita ziņā līdz galam tiek ap 67%, nedaudz vairāk kā puse, bet domāju, ka šogad statistika būs labāka, tas nozīmē, ka mazāk cilvēku noies [līdz galam]. Mums patīk, kad noiet mazāk, jo tad pasākums kļūst izaicinošāks," stāstīja Zvīdriņš.
136 kilometru garajā distancē ir pieci kontrolpunkti, katrā no tiem dalībnieki saņems piemiņas žetonu, uz kura attēlota kilometrāža, cik daudz noiets. Dalībnieku uzdevums ir saņemt visus piecus žetonus.
Ceļā dalībniekus sagaida organizatoru labiekārtotas nometnes, kurās iespējams atpūsties, atjaunot ūdens krājumus, iestiprināties, kā arī konsultēties ar medicīnisko personālu. Virzību starp nometnēm dalībnieks izvēlas brīvi, izvairoties no iešanas pa šosejām, izņēmums ir ostu, dabas liegumu un lielāko upju apiešana.
Ikvienu, kurš spēs pieveikt 136 kilometru garo distanci noteiktajā kontrollaikā, sagaidīs Kolkasragā kā uzvarētāju.
"Nav būtiski, vai tu to izdari pirmais, pēdējais vai pa vidu, galvenais, ka tu to izbaudi un izbaudi katru nometni, katru pludmali, katru meža ceļu. Tādai ļoti labai baudai, es teiktu, ka ir jāiet līdz tiem svētdienas 17.00, lai tiešām var labi pieēsties visur, visu apskatīties, visus tirdziņus apmeklēt, ar vietējiem aprunāties un tiešām izbaudīt visu to piekrasti," vērtēja Zvīdriņš.
Pārgājiena galvenais mērķis ir iekustināt cilvēkus, mudināt apkārtējos ļauties izaicinājumiem un pārvarēt šķietami nepārvaramas robežas.
"Cilvēkam [pārvarēt izaicinājumus] ir nepieciešams, lai viņš justos dzīvs, lai viņš justos labi, lai viņš justos priecīgs, jo vienā brīdī tā ikdiena sāk skriet tik ātri, un viss ir tik vienmuļš un vienāds, ka tās nedēļas skrien kā dienas. Vienā brīdī tu saproti, ka ir jau pagājuši trīs gadi, kopš nav bijis Kolka–Dubulti [pārgājiens]. Cilvēkam vajag šādus izaicinājumus, vajag sevi bīdīt un stumt tur, kur varbūt negribas iet," pauda Zvīdriņš.
Viņaprāt, katram cilvēkam ik pa laikam ir jādara lietas, no kurām viņam varbūt mazliet ir bail. Tieši tādas pieredzes liek justies dzīvam.
"Man šķiet, ka jebkurš var noiet šo distanci, arī šajā mūsu noteiktajā laikā, jo viss beigu beigās atduras pret tavu stratēģiju. Statistiski lielākā daļa dalībnieku, kas izstājas, izstājas apmēram viduspunktā, kas ir Mērsrags. Izstājas tā iemesla dēļ, ka ir šausmīgi ātri iesākuši iet, burtiski skrējuši, sevi pārāk noslogojot un izsmeļot.
Stratēģija nozīmē, ka tev jau ir mājās sagatavots plāns, kā tu plāno iet, cik tālu tu plāno iet, kāds būs tavs režīms," norādīja Zvīdriņš.
Viņš atzina, ka ir cilvēki, kas pirmajā gadā nemaz neplāno pieveikt visu distanci, bet noiet pusi. Nākamajā gadā viņi parasti atgriežas, lai pieveiktu distanci līdz galam vai noietu vēl nedaudz tālāk. Arī tā ir laba stratēģija – pārbaudīt sevi, bet darīt to pakāpeniski, neforsējot.
