Pašgatavota kokle – pacietības pārbaude un gandarījums dvēselei

Druvienā, kur jau septiņus gadus tiek rīkota kokļu darbnīca, pagatavoto kokļu daudzums jau pārsniedz simtu. Arī šogad Druvienas pamatskolā meistara Viktora Černoglazova vadībā interesenti no Latvijas un citām valstīm paši savām rokām varēja pagatavot kokli. Šoreiz radošajā eksperimentā piedalījās arī mūsu Kurzemes korespondente Inga Ozola, kura pati gatavoja kokli un darba procesā sarunājās ar darbnīcas dalībniekiem no Latvijas, Francijas un ASV.

Darbnīcā smaržo koks, ar šo īpašo smaržu piesūcas darba apģērbs, kas pavada kokļu gatavotāju no agra rīta līdz pat vēlam vakaram. Pirmajās dienās sāp rokas, jo nav jau pierasts strādāt ar kaltu un stundām ilgi glaudīt koku ar smilšpapīru. Glaudīt - varētu pat teikt, ka tas ir īstais vārds, jo katra izdošanās un paveiktais rada īpašu gandarījumu un emocionālu saikni ar instrumentu, ko veido pats, protams, ne bez meistara Viktora Černoglazova modrās acs un amatnieka rokām.

Viktors Černoglazovs ir darbnīcas dvēsele, cilvēks, kurš pats turpina apgūt kokles gatavošanas noslēpumus, cilvēks ar humora izjūtu un lieliskām darba spējām, jo vienlaikus spēj palīdzēt daudziem jaunajiem kokļu gatavotājiem - šoreiz 11 gribētājiem - brīžiem pat no sešiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā. Kokļu darbnīca Druvienā notiek jau septīto gadu.

„Vienmēr uz kokļu darbnīcu sanāk tie cilvēki, kam te ir jānokļūst, kam te ir jābūt. Retu reizi te ierodas kāds gadījuma pēc. Ir vieglāk strādāt, ja cilvēks vēlas iegūt kokli. Šī darbnīca atšķiras ar savu nepiespiesto gaisotni. Citreiz ir klusums, katrs ieraujas sevī, bet šoreiz darbnīcā ir ļoti atvērts kolektīvs, par visu var aprunāties un par sevi iesmiet. Tas visvairāk priecē,” gandarījumu pauž Viktors Černoglazovs.

Publika darbnīcā raiba jo raiba, pārsvarā ļaudis, kuri neprot spēlēt instrumentu, bet labprāt to iemācītos. Kāds puisis gatavo kokli līgavai, cits rod sevī latvisko garu. Anete uz Druvienu atbraukusi no Bauskas. Viņai kokle nav tikai mūzikas instruments, tas ir kas būtiskāks:

„Manuprāt, kokle ir vērtība, ko tu vari nodot no paaudzes uz paaudzi. Manā ģimenē daudzas šādas vērtības ir zudušas. Es gribu radīt jaunas vērtības, ko atstāt saviem bērniem un ģimenei.”

Darba procesā sarunājos ar Miķeli, kurš atceļojis no Amerikas. Jaunais vīrietis šoreiz pa Latviju ceļo kopā ar savu draudzeni. Viņi abi ļāvušies kokles radīšanas izaicinājumam:

„Latvija man ir ļoti tuva. Bieži šeit ceļoju un braucu ciemos, jūtos te kā mājās. Cenšos sekot līdz visām lietām, tāpēc arī skatos Latvijas televīziju, kur raidījumā „Te!” redzēju stāstu par kokļu darbnīcu Druvienā. Man tas likās ļoti interesanti, tāpēc arī pieteicos. Liels prieks, ka to arī izdarīju, jo šeit bija ļoti foršs pasākums.”

Bridžita ir brīvprātīgā no Francijas. Viņa ikdienā spēlē ģitāru un vēlas apgūt arī kokles spēli, tāpēc pirms došanās uz mājām un vēlāk uz valodas studijām Vīnē pamanījās nonākt Druvienā un izgatavot savu kokli. Lidmašīnā viņai bija nopirktas trīs sēdvietas – viena koklei, otra ģitārai un trešā pašai. Latvijā meitene pavadījusi tikai gadu, bet raiti jau runā latviski. Viņu pārsteidzis, kā dažu dienu laikā no koka gabala tapis instruments.

„Rokas, rokas – ļoti sāp. Man uz kokles ir putns, ko saskatīju kokā, ko izvēlējos koklei. Vēl man uz kokles ir izgrebts Ūsiņš, tā ir ceļotāja zīme, jo arī pati esmu ceļotāja. Man ļoti patīk kokle,” saka Bridžita.

Druvienas kokles darbnīca vienlaikus ir pārbaudījums paša pacietībai. Pats meistars te uztaisītās kokles vairs neskaita, to ir ļoti daudz, turklāt aizceļojušas uz dažādām pasaules vietām. Druvienas skolas darbnīcā kokles gatavo ne tikai vasarā, bet arī pavasarī, kad visā Latvijā notiek pasākums „Satiec savu meistaru”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Tautas māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti