Izstādes autore Rozīte Katrīna Spīča, lūgta stāstu sākt pie objekta, kas izstādē ir pats īpašākais, teic: "Tad mums ir jādodas tieši pie izstādes centrālā objekta, kas ir arī īstenībā ietekmējis visu šīs izstādes ekspozīcijas veidošanos."
Pie centrālā objekta ved it kā lidojošu kokļu ceļš, kura galā ir izstādes lepnums, nesen nonācis muzeja krājumā, stāstu turpina Rozīte Katrīna Spīča: "Tā ir dižkokle – pasaulē lielākā kokle. Meistara Eduarda Krauksta 1947. gadā darinātais instruments, kura neticamais atklāšanas stāsts lielā mērā kalpoja par iemeslu, ka mēs nolēmām, – mums ir jārīko šī izstāde tieši tagad."
Pasaulē lielākā kokle pusgadsimtu bija stāvējusi kādas Jūrmalas savrupmājas bēniņos, un tikai pirms diviem gadiem tai uz pēdām nāca Rīgas Latviešu biedrības Folkloras komisijas aktīvisti. Patiesībā viņi tolaik nemaz nemeklēja kokli, bet viņus interesēja Eduarda Krauksta savulaik veiktie strēlnieku deju pieraksti, un šai saistībā Jūrmalā viņi tikās ar Eduarda Krauksta dēlu Viesturu, kurš cita starpā parādīja arī kādu fotogrāfiju, kur redzama vērienīgā kokle.
Rozīte Katrīna Spīča: "To redzot, protams, pirmais jautājums bija – kas tas ir? Un tad, kad Viesturs Krauksts pateica, – tā ir mana tēva gatavotā kokle, protams, sekoja jautājums – kur tā atrodas? Viņš parādīja – nu, tur augšā, bēniņos! Tā sākās arī viss šis stāsts."
Padomju laikā Eduards Krauksts bija saskāries ar varas represijām, arī saistībā ar kokļu būvniecību un muzicēšanu, un viņš gan dižkokli, gan citus savus darinātos instrumentus noslēpa tā, ka par tiem nezināja pat viņa tuvinieki, kuri instrumentus atrada tikai pēc viņa aiziešanas mūžībā. Dižkokle gan vairs nav spēlējamā kārtībā, un pēc rūpīgas izpētes eksperti lēmuši, ka tā arī netiks atjaunota kā spēlējama, jo tas sabojātu koka šķiedru. Toties tai ir izgatavota kopija, kas jau ieskandināta ne vienreiz vien. Izstādē, protams, redzams oriģināls.
Rozīte Katrīna Spīča stāsta: "Oriģinālam ir uzvilktas vācu telegrāfa līnijas stīgas, jo tas, acīmredzot, bija atbilstošākais, ko tobrīd varēja dabūt. Abos dižkokles sānos ir īpašas zīmes. Instrumenta garums ir, es teiktu, gandrīz mūsu Porziņģa garumā – 2,09 m garš, platākā vieta ir – 37,5 cm. Tiešām ļoti iespaidīgs mūzikas instruments, kas zināmā mērā ir pavēris arī jaunu lapu kokļu mūzikas vēsturē."
Dižkokle ir izstādes centrā, bet kopumā izstādes stāsts ir daudz plašāks. Tajā apskatāmas un salīdzināmas dažādu novadu kokles, vissenākā ir 18. gadsimtā tapusi, no ābeles koksnes veidota kokle, rotāta ar klasiskajiem saules simboliem.
Kokles eksponētas tā, ka izskatās, ka tās ir lidojošas vai levitējošas, ar to tiek uzsvērta kokļu augstā vieta mūsu tautas mūzikas instrumentu hierarhijā, kā arī koklētāja izjūtas, spēlējot kokli.
"Tad, kad mēs koklējam, tad dažkārt ir sajūta, ka mēs paceļamies mazliet virs zemes," teic Rozīte Katrīna Spīča. "Arī mūsu tautas dainās šis instruments ir atzīmēts kā tāds augstākais latviešu tautas mūzikas instrumentārijā, jo mēs taču sakām, ka krauklīts spēlē zelta kokles. Mēs sakām, kas tas ir tas augstākais un dižākais instruments, kas ir vistuvāk mūsu dvēselei. Tāpēc arī šīs kokles lido gaisā, un arī tāpēc izstādes nosaukums ir "Dvēseles stīgas". Visa ekspozīcija stāsta par to, kā mēs sākam no pašas senatnes, no pirmajiem arheoloģiskajiem atradumiem mūsu teritorijā, un tās noslēgumā mēs redzam jaunos koklētājus, kas mūsdienās spēlē šo, varētu teikt, mūžseno instrumentu, un jautājums ir – kāpēc viņi to dara?"
Izstāde apliecina, ka kokle kā instruments un arī īpašs simbols vijusies cauri visiem mūsu Dziesmu svētkiem, arī šī gada svētkos tai ir ļoti nozīmīga vieta.
