«Šodien nav pelēkās krāsas – ir vai nu melna vai balta». Saruna ar Daugavpils Mūzikas skolas direktoru Aivaru Broku

"Ja es būtu pakļauts pašvaldībai un izkārtu karogu, tad mani atbrīvotu no darba," saka Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktors Aivars Broks. Viņš, atbalstot Ukrainu, pie vidusskolas mastā pacēla tās karogu, kas daļu daugavpiliešu sadusmoja. Broks uzskata, ka arī Daugavpils pilsētas dome ir par Putinu. Viņaprāt, šodien nav pelēkās krāsas. "Vai nu tu esi par, vai nu tu esi pret," tā sarunā ar Latvijas Radio sacīja skolas direktors.

Intervija ar Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktoru Aivaru Broku
00:00 / 13:21
Lejuplādēt

Linda Spundiņa: Ko jums nozīmē patriotisms?

Aivars Broks: Tam vārdam ir nedaudz nelaba pieskaņa no padomju laikiem. Es šo vārdu mēģinu pārāk bieži neteikt, jo man bija patriotiskā audzināšana skolā, vidusskolā un armijā. Mūsdienās šim vārdam mēs sākam pievērst uzmanību. Un tagad tam īstā jēga piemīt. Patriotisms ir, kad tu dzīvo savā valstī, kuru tu cieni, mīli, ka tu esi lojāls pret to. Tas nenozīmē, ka tu necīnies pret visādām muļķībām un nesakarībām, kuras valstī notiek, sevišķi tagad, kad ir karš.

Tieši par šo fonu es gribēju jautāt. Kā Daugavpilī ir ar lojalitāti valstij?

Šī lojalitāte izskatās ne visai labi un arī valstī kopumā. Bet, ja runā par Daugavpili, tad izskatās, ka puse ir lojāla un puse ir nelojāla. Tā ļoti vispārināti, protams, jo procentuāli nevar pateikt. Kā tas izpaužas? Ja jūs iebraucat Daugavpilī un paskatāties, cik ir Ukrainas karogu – tie ir četri. Šodien nav pelēkās krāsas, ir vai nu melna vai nu balta. Vai nu tu esi par, vai nu tu esi pret.

Tā rādās, ka Daugavpilī diemžēl šajos gados ir izaudzis nelojāls pilsoņu un nepilsoņu daudzums, tagad mēs to redzam.

Tas izpaužas ar pasīvo izpausmi, kā es jau teicu, par tiem Ukrainas karogiem. Dažiem cilvēkiem ir bail pateikt to, ka viņi būtu Ukrainas pusē vai Latvijas patrioti. Citiem cilvēkiem ir bail pateikt, ka viņi ir par [Krievijas prezidentu Vladmiru] Putinu. Bet trešie ir tie, kuri nosacīti agresīvi vēršas pret Ukrainu un īstenībā automātiski pret Latviju. Bet, paldies Dievam, viņu ir maz, jo šobrīd agresija var beigties ar kriminālatbildību un administratīvo atbildību.

Visi nogaida. Ļoti daudzi nogaida, ar ko beigsies šis pasākums. Ja Putins uzvarēs, tad tā puse metīs ziedus tankiem, kuri ienāks ''Daugavpils tautas republikā''. Tad tā pārējā puse noslāņosies, varbūt paliks kādi 75%, kas būs tomēr lojāli, bet pārējie nebūs. Ja Ukraina uzvarēs, tad tā puse, kura ir lojāla, nopūtīsies, bet tā puse, kura ir nelojāla, varbūt kādi 10% paliks lojāli, es tā ļoti primitīvi [rēķinu]. Tas ir bēdīgākais, ka cilvēki baidās, baidās pateikt savu viedokli, pat tie lojālie cilvēki baidās no reakcijas, baidās no represijām.

Pēdējos 10–20 gados politiķi vienmēr teica, ka viss ir labi. Mums ir labs vārds "integrācija" – viss notiek ļoti labi. Es gribu pateikt, ka – nē, tā nav.

Kas varētu dot drosmi tiem, kam šobrīd ir bail iestāties par Ukrainu?

To varētu dot Ukrainas uzvara karā. Drosmi varētu dot tie cilvēki, kas dzīvo blakus un atbalsta Ukrainu, tāpat Daugavpils pilsētas domes pozīcija šajā jautājumā. Daugavpils pilsētas dome ir par Putinu. Šeit nevar būt pa vidu. Ja viņi ir par Ukrainu, tad izkar Ukrainas karogu. Mēs zinām, kas ir "Saskaņa" un kas ir Latvijas Krievu savienība – Krievijas maigās varas izpausme, kuri tagad kā pliki pa nātrēm skrien un nevar saprast, pie kā viņiem piemesties. Bet, ja viņi izkārtu Ukrainas karogu, tad viņi uzreiz skaidri pateiktu: "Jā, mēs bijām tādi vai šādi, bet tāda ir realitāte. Tagad mēs esam Latvijā un mums ir jāatbalsta Ukraina un šie cilvēki, lai nebūtu kara". Tad tie, es atvainojos, vatņiki saprastu, ka te ir Latvija un Eiropas Savienība. Ja tos karogus neizkar, tad viņi pasaka, ka ir par Putinu, bet to nespēj pateikt skaļi, jo var būt kriminālatbildība. Tāpēc viņi saka, ka ir par mieru.

Kas jums dod šo drosmi?

Man neviens nedod šo drosmi. Tā vai nu ir, vai nu tās nav. Es neuzskatu, ka tas bija kaut kas varonīgs, kad pie vidusskolas izkāru Ukrainas karogu. Tas ir elementārs pasākums, ko vajadzēja visiem izdarīt. Es jau no paša sākuma zināju, ka tas tā būs, tāpēc es to izdarīju, turklāt tas sakrita ar manu pārliecību, arī ar Kultūras ministrijas aicinājumu, jo visas padotības iestādes kaut kā reaģē.

Man nosacīti paveicās, ka es neesmu pakļauts pašvaldībai, bet gan ministrijai.

Ja es būtu pakļauts pašvaldībai un izkārtu karogu, tad mani atbrīvotu no darba. Bet es vienalga to karogu izkārtu. Mani izbrīnīja, ka bija tāda reakcija, kā arī, ka pārējā pilsēta gaida un pakļaujas domes mudinājumam un stingram aicinājumam to nedarīt. Tiklīdz tas tiks darīts, tad sekos reakcija.

Vai šobrīd ir manīti kādi saspīlējumi starp šīm abām pusēm?

Tas pirmais saspīlējums bija ar manu karogu, kad te cilvēki izskrēja, nu viņi bija sagatavoti un apmācīti kliegt. Tas jau bija pirmais un vienīgais saspīlējums, cik es zinu, jo sekoja ļoti pozitīva policijas reakcija. Līdz ar to tika ierosinātas vairāk nekā divdesmit lietas. Es domāju, ka tā informācija aizgāja pa apli, ka, ja viņi te klaigās, kāds samaksās piecdesmit eiro, kāds simt un varbūt kādu ieliks cietumā.

 Ja jūs šodien varētu kaut ko pateikt un pārliecināt šos cilvēkus, ko jūs viņiem teiktu?

Tiem cilvēkiem, kuri ir putinisti? Grūti runāt ar cilvēkiem, kuri ir nozombēti. Ar viņiem vajag runāt pa vienam. Tad vajag mēģināt pateikt, ka ir ne tikai Putina televizors, ir arī Latvijas televizors, Eiropas televizors un Amerikas televizors un ka tā informācija nav tāda, kādu viņi pieraduši paņemt. Viņiem vajag izslēgt to vienu televizoru un paskatīties, kas notiek. Tas nebija vienas dienas un arī tagad nav vienas dienas jautājums. Tas ir komplekss pasākumu kopums, kurš jāpiemēro tagad. Beidzot pēc trīsdesmit neatkarības gadiem nolikvidējām Putina televizoru, nolikvidējām internetā – tas ir vāji.

Ļoti grūti internetā noņemt visu propagandu. Tomēr jābūt krievu valodā kaut kādām kvalitatīvām pārraidēm.

 Jums šķiet, ka tā visa pamatā ir dezinformācija?

Jā. Gribu pateikt, ka 1991.–1998. gads, kad iestājās Latvijas neatkarība, bija pozitīvs moments. Varēja manīt, ka cilvēki sapratuši, ka vairs nav Padomju Savienībā. Viņi sāka dzīvot Latvijas dzīvi, sāka mācīties latviešu valodu. Varēja just, ka pamazām viss mainās, bet tas ilga līdz 2000. gadam.

Kas traucēja to turpināt?

Putins. Sākās Putina ēra, un tas uz cilvēkiem kolosāli nostrādāja.

Jūs minējāt, ka Daugavpilī ir daļa sabiedrības, kas, ja uzvarēs Krievija karā Ukrainā, sagaidīs tankus ar ziediem. Vai šeit ir tikpat daudz cilvēku, kas atzīmē 4. maiju, un šis datums viņiem šķiet pietiekami svarīgs?

Es domāju, ka apmēram tikpat daudz cilvēku varētu būt, kas atzīmē 4. maiju. Un to pašu var teikt par novembra svētkiem – 11. un 18. novembri. Bet kaut kā tas nenotiek masveidīgi un ar tādu pacilātību.

Vai troksnis līdz šim ir bijis 9. maijā?

Jā, līdz šim ir bijis.

Jūs jau minējāt, ka liela atbildība ir pašvaldībai, tāpat dezinformācija spēlējusi lomu šajā visā, bet, kā jums šķiet, kam būtu jānotiek, lai tuvā nākotnē mainītos svētku svinēšana, ka 4. maijs Daugavpilī tiktu skaļāk svinēts nekā 9. maijs?

Es atgriežos pie tā, ka tas ir komplekss pasākums. Tas ir stāsts ar ļoti lielu valsts varas iejaukšanos. Protams, Daugavpils apstākļos būtu ļoti labi, ja būtu cita pilsētas vara, kaut gan tā koalīcija, kas darbojas, to ievēlēja tikai 15% Daugavpils iedzīvotāju. Tā vara ir tāda un tāpēc tā uzvedas. Ja vara tā uzvedas, tad pārējie, kas ir zem tās, var tāpat uzvesties.

Vai reizēm nerodas domas mainīt dzīvesvietu, jo šķiet, ka pilsētu vairs mainīt nevarēs?

Ja tu esi vidē, kas tev nepatīk, tev ir trīs varianti. Pirmais – pakļauties videi un kļūt par tādu pašu. Tad tev nav problēmu. Otrs – cīnīties ar vidi, kamēr to izcīni. Tu kļūsti tas galvenais. Un trešais variants – cīnies ar vidi un nekas nesanāk. Tu pamet to vidi.

Jā, tā ir, ka tu dzīvo šajā pilsētā un periodiski krīt uz nerviem šī situācija, un periodiski parādās domas, ka vajadzētu visu pamest. Bet pēdējie divi gadi bija jocīgi. Tos es nosauktu par tolerances gadiem – mēs it kā domājām, ka viss ir labi. Mēs cerējām, ka cilvēki kļūs lojāli. Mēs kaut kur izlikāmies, kaut ko nezinājām. Tad likās, ka varbūt kaut kā viss būs labi. Un tad nāca karš. Tu redzi, ka viss, kā bija, tā palika. Šajā pilsētā ir grūti.

Vai jums ir ticība, ka būs viegli?

Man ticības, ka būs viegli, nav. Bet man ir ticība, ka kaut ko var mainīt, bet tas ir jādara visiem.

Karš piespiež katru cilvēku padomāt par to, kas viņš ir un kas ir jādara tālāk pilsoniskā nozīmē. Bet šeit mēs gaidām.

Mēs gaidām, ar ko tas beigsies. Es jau zinu, ka beigsies ar uzvaru, bet gribētos, lai arī citi tā domā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt