Sadaļas Sadaļas

Jāņu svinēšana ir bezgalība, kurā visu laiku var atrast ko jaunu. Saruna ar filozofi Aīdu Rancāni

Man tā ir bezgalība, kurā visu laiku var kaut ko jaunu atrast un ieraudzīt, – tā par Jāņu svinēšanu saka bioloģe, filozofe un praktizējoša folkloriste Aīda Rancāne. Tautas tradīciju kopšana viņai ielikta gluži vai šūpulī, bet viņa savas zināšanas aizvien pilnveido un dāsni dalās tajās ar citiem. Īsi pirms svētkiem internetā viņa aizsāka jaunu sarunu ciklu “Aīdas istaba”, un pirmā saruna bija veltīta Jāņu tradīcijai, tās norises jēgai un simbolikai.

Jāņu svinēšana ir bezgalība, kurā visu laiku var atrast ko jaunu. Saruna ar filozofi Aīdu RancāniBaiba Kušķe

Kāpēc ir svarīgi aktīvi iesaistīties Jāņu mistērijā, ko dod piedalīšanās rituālā, un vai rituālam ir spēks, ja tā dziļāko nozīmi nemaz neizprotam, – tie ir daži no jautājumiem, kurus sarunā ar Aīdu Rancāni skaidroja Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente.

Baiba Kušķe: Mūsu saruna skan tieši Zāļu dienas rītā. Kāds būtu tas emocionālais tonis, ko jūs vēlētos šai dienai un vispār šī gada svētkiem piešķirt? Uz ko jūs aicinātu cilvēkus?

Aīda Rancāne: Es vienmēr aicināšu būt lielā tuvībā ar dabu. Vasaras saulgrieži, Jāņi ir īpašais laiks; kā jau jūs visi ziniet, tā ir visgarākā diena, visīsākā nakts, tātad, saule apspīd mūsu zemīti visgarākajā laikā, mūsu zeme saņem šo saules enerģiju – maksimāli, cik tas vispār var būt iespējams, un zeme atbild uz šādu debesu aicinājumu. Zeme zied, un cilvēki tai līdzi. Tas ir tāds īpašs laiks, kad baudīt šo ziedēšanu, kad būt dabā, nodibināt attiecības ar dabu.

To var izdarīt arī pilsētnieks savā dzīvoklī?

Jā, cilvēkam ir tāda laba spēja, ka viņam nevajag redzēt visu veselumu. Jau senos laikos – paleolītā – bieži vien, lai attēlotu kādu dievību vai kādu īpašu notikumu, uz alu sienām uzgleznoja kādu elementu. Pirmais šāds svarīgais simbols bija roka, plaukstas nospiedumi.

Atgriežoties pie mūsu Jāņu svinēšanas, tas var būt ozola zars vai Jāņu zāļu pušķis, kas ir ienests istabā. Vai tas var būt kāds parks vai stūrītis dabas, un šo sajūtu var noķert.

Jau otro gadu Jāņi notiek bez plašām tautas masām intīmākā gaisotnē. Vai tas kaut ko būtisku atņem šiem svētkiem? Vai no šādas personiskākas svinēšanas ir arī kādi ieguvumi?

Kā jau vienmēr – visam ir savi plusi un mīnusi. Protams, ka lielākas ļaužu masas veido kopīgu noskaņojumu, kopīgu enerģiju, un pētnieki ir atraduši, ka senajos laikos 150 cilvēku bija skaita maksimums, kas pulcējās, kaut ko svinot.

Šobrīd mūsu laikmets vispār iezīmējas ar individualitātes pacelšanu augstākā līmenī un tieši to var izmantot un pievērsties savai iekšējai pasaulei,

izzināt sevi, mazā draugu lokā veidojot svētkus. Es domāju, ka var gan tā, gan tā.

Pieļauju, ka daļai cilvēku svētku dienas jau ir ļoti rūpīgi saplānotas, daļa, iespējams, vairāk ļausies pašplūsmai, bet kas būtu tas minimālais komplekts, ko jūs ieteiktu cilvēkiem noteikti paveikt Jāņos, lai tās nebūtu tikai parastas brīvdienas, bet būtu šī svētku pieskaršanās?

Man šķiet, ka tas parastais komplekts ir saglabājies cauri gadu simtiem, dažādām varām un ideoloģijām. Mēs esam to mantojuši tiešā veidā. Pirmkārt, tā ir jāņuguns, kas tiek iededzināta, tad tie ir vainagi, ko sievietes pin no pļavas ziediem sev un vīriem no ozola lapām, tālāk – rituālais ēdiens, kas arī visiem plaši pazīstams – Jāņu siers un Jāņu alus, atkal sievišķais un vīrišķais aspekts tiek iezīmēts, un, protams, kāda līgotne. Cik nu ir tajā pūrā. Var arī ar vienu melodiju dziedāt dažādus tekstus, un ļoti atzīstami, ja izvēlas kādu sava novada vai sava pagasta pierakstītu meldiņu.

Nu un tad jau tālāk var audzēt klāt. Dažādas peldes, rasas vākšanu, darbības ar uguni – rata ripināšanu vai plostiņa laišanu ūdenī. Tas jau tad pēc iespējām.

Ko šie rituāli dod? Un vai tie strādā arī tad, ja mēs tos pildām bez īpašas izpratnes par to dziļāko jēgu?

Te man gribas vilkt paralēles ar Austrumu dažādām enerģijas pārvaldīšanas skolām. Jo viņi arī saka, piemēram, “ci gun” skolotāji, – vispirms dariet, tad jūs sāksit kaut ko just. Un šo rituālu studijās ir atzīts, ka dvēsele seko kustībai. Šie rituāli, ko cilvēki ir tradicionāli darījuši, tas ir veids, kā ar ārējiem atribūtiem iedarboties uz savu iekšējo psihi, zemapziņu, strādāt ar kaut kādiem arhetipiem, atmodināt gēnus, kas mūsos kaut kur dziļi guļ, ko mēs esam mantojuši no paaudžu paaudzēm. Līdz ar to – primāri būtu darīt. Un tad jau sajust.

Jo es neesmu nevienu cilvēku sastapusi, kurš, teiksim, pēc Jāņu nakts pēkšņi pateiktu, ka viņu te neuzrunāja nekas.

Ir pretēji. Visi ir sajūsmā, enerģijas pārpildīti un laimīgi.

 

Pilnu interviju klausieties audio pielikumā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Sarunas
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt