Sākumā Ihors kā brīvprātīgais nogādāja humāno palīdzību Krievijas uzbrukumu pārņemtajai pierobežas lielpilsētai Harkivai un veda ārā civiliedzīvotājus. Pusotras nedēļas laikā ar savu veco "Ladu" viņš izveda ap 40 harkiviešu, bet, ja skaita kopā ar draugiem paveikto, izvesti vairāki simti. Kad evakuēties gribētāju kļuva mazāk, nolēmuši pievērsties Mariupolei un tās iedzīvotājiem, tomēr jau pats pirmais brauciens uz kauju pārņemto pilsētu Ihoram beidzās neveiksmīgi  – viņš nokļuva gūstā, no kura izrauties izdevās tikai pēc trīs mēnešiem. Par piedzīvoto nebrīvi, spīdzināšanu un necilvēcīgajiem apstākļiem Ihoru iztaujāja žurnālists Dīvs Reiznieks.

Dīvs Reiznieks: Liels paldies, ka piekritāt sarunai! Ja varētu, īsumā pastāstiet par sevi un par to, ko darījāt pirms 24. februāra?

Ihors Tralalai: Man ir 25 gadi. Mans vārds ir Ihors. Dzīvoju Dnipro, Ukrainā.  24. februārī biju darbā, montējām korpusa mēbeles – virtuves iekārtas, veikala vitrīnas. Nodarbojāmies ar mazo uzņēmējdarbību. Bijām komandējumā Harkivā – tā ir pilsēta pie Krievijas robežas, kuru sāka bombardēt.

Saprotu, ka kādā brīdī jūs nokļuvāt gūstā.

Jā… kādā dzīves brīdī es nokļuvu gūstā.

Izstāstiet, kā tas notika un kāpēc?

Mēs braucām evakuēt cilvēkus no Mariupoles. Pirms tam mēs evakuējām cilvēkus no Harkivas, tad braucām uz Mariupoli, lai izvestu civilos no turienes. Braucot ārā no Mariupoles, DNR [tā sauktā Doneckas tautas republika – red.] un Krievijas Federācijas karavīri mani aizturēja, nozaga – nezinu pat, kā to nosaukt. 

Ko viņi jums teica, kāpēc tiekat aizturēts?

Neko nepaskaidroja. Vienkārši viņiem bija aizdomas, ka varētu būt terorists vai armijnieks. Ar to bija pietiekami, lai mani atdalītu no evakuācijas kolonnas.

Bet vai civiliedzīvotāju evakuācija tajā mirklī skaitījās kaut kas pretlikumīgs?

Kā tas var būt pretlikumīgi? Nē, viņi meklēja diversantus vai tos, kuri palīdz Ukrainas karavīriem Mariupolē. Saprotiet? Un visdrīzāk tāpēc arī mani noturēja par kaut kādu diversantu vai karavīru, kas cenšas izbraukt no karadarbības zonas.

Vai jums ko vaicāja? Esam dzirdējuši, ka tad, kad cilvēki mēģināja pamest Mariupoli, viņus pārbaudīja, vai nav "nacistu" tetovējumi un tamlīdzīgi. Vai tas bija vienkārši tā – "tu esi jauns vīrietis, nāksi mums līdzi"?

Nē, nē, pilnīgi visus vīriešus pārbaudīja, meklēja tetovējumus. Katram bija jāizģērbjas līdz pat apakšbiksēm.

Kā jūs nonācāt līdz civiliedzīvotāju evakuēšanai? Ar ko tas sākās, un cik ilgi evakuējāt cilvēkus?

No marta sākuma mēs ļaudis vedām laukā no Harkivas. Tad braucām uz Mariupoli. Sanāk, ka tas bija nedaudz neveiksmīgi.

Kad jūs aizturēja, tas bija pirmais brauciens uz Mariupoli?

Jā (smejas), tas bija pirmais brauciens uz Mariupoli un pirmā aizturēšana.

Tas bija izbraucot no pilsētas, ja?

Jā, jā. Tobrīd jau es biju iebraucis pilsētā, paņēmis cilvēkus un braucu ārā.

Cik cilvēku bija kopā ar jums?

Četri cilvēki.

Kā vispār tas notiek – jūs iebraucat pilsētā un prasāt pirmajam pretimnācējam, vai kāds grib izbraukt? Kā tas notiek?

Tas process nav kaut kā organizēts. Ja spējat iedomāties, ko nozīmē okupēta pilsēta karadarbības zonā, tad sapratīsiet, ka tur organizatoriski pasākumi nav iespējami kā tādi. Mēs vienkārši kolonnā iebraucām pilsētā un tālāk jau katrs dara, ko var.

Ziniet, paldies Dievam, pie mums Latvijā varbūt tikai ļoti veciem cilvēkiem ir kādas atmiņas par to, ko nozīmē okupēta pilsēta. Ko tas nozīmē?

Ko nozīmē okupēta pilsēta? Tas ir tā, ka bruņoti cilvēki var tevi nošaut jebkurā mirklī. Jebkurā mirklī var atlidot šāviņš. Tu nekādi nevari kontrolēt situāciju, kurā atrodies.

Vari paļauties tikai uz kādu brīnumu, ka tevi gabalos nesaraus kāds sprādziens.

Nepārtraukti pastāv iespēja nokļūt pa vidu apšaudē. Tas var notikt elementāri.

Zinot to visu, kādēļ turp braucāt?

Tāpēc, ka tur bija cilvēki, kuriem vajadzēja mūsu palīdzību.

Labi, iesim tālāk. Izstāstiet, kas notika, kad jūs aizturēja.

Mani izvilka no mašīnas, aizsūtīja uz nopratināšanu. Pēc nopratināšanas mani iemeta bedrē. Un man nācās gaidīt. Vēlāk atbrauca autobuss un savāca mani uz milicijas nodaļu Manhušā.

Ko nozīmē "bedrē"? Īstā bedrē?

Nu jā, ziniet tās bedres automašīnu garāžās? Iemeta mani tādā bedrē.

Jūs tur bijāt viens vai vairāki?

Sākumā biju viens. Pēc tam iesvieda vēl trīs puišus. Bet kopā piecu stundu laikā pielasīja pilnu autobusu.

Un kur jūs aizveda?

Sākumā uz vietējo rajona pārvaldi Manhušā. Tad sekoja smaga nakts, kad visu laiku kamerā vajadzēja stāvēt, jo, lai apsēstos, vienkārši vietas nepietika. Mēs bijām 31 cilvēks kamerā, kas paredzēta pieciem, sešiem cilvēkiem. Pēc tam aizveda uz Dokučajevsku, kur bija apmēram tādi paši apstākļi.

Kādas bija jūsu sajūtas – viņus interesēja jūsu atbildes vai viņi jau bija pieņēmuši lēmumu, ka esat diversants vai armijnieks, vai viņi grāba, cik vien daudz cilvēku iespējams?

Kad braucu iekšā Mariupolē, tur bija viens blokpostenis. Arī ārā es braucu caur šo pašu blokposteni. Piecos no rīta Manhušā, tieši pirms izbraukšanas uz Mariupoli, es nofilmēju kolonnu, kurā braucām līdz Mariupoles blokposteņiem. Mani aizturēja tas pats DNR kaujinieks, kurš ielaida mani pilsētā. Viņš man sāka stāstīt, ka mani neesot redzējis iebraucam: "Es šo kolonnu ielaidu, bet tevi tajā neredzēju un tavas mašīnas nebija." Es viņam rādīju to video kā apliecinājumu, ka biju kolonnā un visi kopā iebraucām pilsētā, bet man tikai turpināja atbildēt: "Nē, tevis tur nebija, tu esi militārais diversants." Tā kā droši vien viss jau bija nolemts, pirms mani vispār aizturēja.

Tad jūs ar autobusu aizveda uz nākamo pilsētu. Kas notika tad? Vai tur bija FSB [Federālais drošības dienests] vai kādi citi nopietnāki cilvēki, kas jūs nopratināja? Kas tur bija? 

Nē, nopietni cilvēki bija pēc tam Doneckā, kaut gan – ko nozīmē "nopietni"? Tie bija vietējās varas pārstāvji. Tā saucamais UBOP – organizētās noziedzības apkarošanas pārvalde. Bet tas jau bija Doneckā. Pirms tam mani gan aizveda vēl uz Dokučajevsku, kur sabiju pāris dienas, un tad jau mani savāca UBOP Doneckā. Tad arī sākās īstās nopratināšanas. Tur gan biogrāfiju skatīja, telefonu un visu pārējo. Tur kādas stundas deviņas mani pratināja un spīdzināja.

Ko prasīja?

Prasīja, ko pazīstu drošības iestādēs, kāpēc es vispār braucu uz Mariupoli, kā labā es strādāju, kāda ir manas vienības struktūra? Es viņiem skaidroju, ka esmu brīvprātīgais, taču viņi tam īsti neticēja un mēģināja izsist no manis tādu informāciju, kādas man vispār nebija.

Kā tas notika, ja drīkst vaicāt.

Teiksim tā – visi, kas ieskatījās manā telefonā, visi mani p*****a, oi, gribēju teikt – sita. Visi mani fiziski un morāli ietekmēja, tā pieticīgi izsakoties.

Nu, sakiet, kā ir.

Ja? Katrā posmā es tiku fiziski ietekmēts. Gan Dakučajevskā, gan Manhušā, gan arī jau pirmajā aizturēšanā.

Kāpēc?

Psihiski nelīdzsvaroti cilvēki. Viņi uzskata mūs par ienaidniekiem. Viņi uzskata mūs par nacistiem, fašistiem. 

Kā jūs, piemēram, ticat demokrātijai un vārda brīvībai, tā viņi patiešām tic, ka esam fašisti, un viņi ir atbraukuši, lai aizsargātu krievvalodīgos iedzīvotājus no fašisma. Kopumā skatoties, kāpēc viņi tā dara? Jo uz viņiem nostrādā propaganda. Tāpēc, ka… tāpēc, ka viņi var atļauties to darīt. Tā ir nesodāmības sajūta. 

Viņi uzvedas kā pusaudži. Kā četrpadsmit-, piecpadsmitgadnieki ar automātiem rokās. Viņi vienkārši mentāli nav izauguši no šī vecuma.

Tie ir pusaudži, kuriem piestāstītas pilnas ausis, un tagad viņi skraida apkārt ar automātiem, iedomājoties, ka ir kādi varoņi. 

Viņi paši konkrēti nesaprata, ar ko nodarbojas, kāds ir viņu mērķis. Tur nav loģikas, saprotiet? Tas ir kā tad, kad četrpadsmitgadīga meitenīte apvainojas uz vecākiem. Kāpēc viņa apvainojas? Neviens nezina. Vienkārši pārejas vecums. Emocionāli nestabils cilvēks. Apmēram tas pats ir arī šo cilvēku galvās. Viņi ir emocionāli nestabili, un loģiku viņu darbībā nav iespējams apspriest.

Jūs minējāt, ka deviņas stundas jūs nopratināja, spīdzināja. Kā tas beidzās?

Beidzās ar to, ka mani pārveda uz Olenivku. Tas ir tur, kur šobrīd azoviešus tur.

Kādi tur bija apstākļi?

Pēc Doneckas posma tālāk bija vienkārši ļoti grūti. Vispār jau kopš pašas aizturēšanas sākuma mums īsti nedeva ne ēst, ne dzert. Nekā nebija, saprotiet? Bija pastāvīga bada sajūta. Nekādu ērtību arī nebija – ne tualetes, ne sakaru, ne matraču, ne spilvenu. Gulējām uz grīdas, uz plika betona vai paletēm, taču arī to visiem nepietika.

Sagūstītie cilvēki, Ihors redzams video 19. sekundē.

Cik jūsu tur bija?

Olenivkā kamerās bija no 25–50 cilvēku.

Vienā kamerā?

Jā. Barakās savukārt bija no 150–250 cilvēkiem.

Kas bija šie cilvēki?

Vispār bija ļoti dažādi cilvēki. Gan parasti civilie, gan brīvprātīgie, tāpat arī bijušie armijnieki un esošie karavīri. Var teikt, ka pilnīgi visi, visi, visi. Visi, kurus aizturēja, izņemot specvienību dalībniekus – azovieši un tamlīdzīgi. Viņu tur nebija, bet visi pārējie bijām kopā. Un tie nebija tikai jauni puiši. Tur bija arī piecdesmitgadīgi, sešdesmitgadīgi. Zinu arī cilvēku, kam bija 72 gadi. Viņi vāca visus pēc kārtas – kas patika, nepatika; savāca visus.

Vai jums bija skaidrs, varbūt šobrīd ir skaidrs, kāpēc jūs viņiem bijāt vajadzīgi?

Tāda bija viņu "fiška" – savākt pēc iespējas vairāk cilvēku.

Tad jautājums – kā tikāt no turienes ārā? Ja jau šobrīd runājam, tātad esat brīvībā.

Jā, brīvībā… patiesību sakot, es ar pārliecību nevaru apgalvot, kāpēc tiku ārā. Zinu, ka par mani un vēl citiem brīvprātīgajiem ļoti cīnījās cilvēki no CNN, BBC, kas aktualizēja mūsu jautājumu – ierakstīja dažādus video, skaidrojot, ka brīvprātīgie nav teroristi un tamlīdzīgi. Domāju, tas bija iemesls, kādēļ mums neizvirzīja nekādas jaunas apsūdzības. Un nebija jau iemesla. 

Viņi neatrada, kā mūs varētu apsūdzēt sadarbībā, piemēram, ar Ukrainas bruņotajiem spēkiem vai azoviešiem.

Kopā ar jums atbrīvoja lielu grupu?

Sākumā biju viens, tad no blakus kameras izlaida vēl dažus puišus – tā kā vienlaikus izgājām trijatā. Pēc kādas nedēļas atbrīvoja vēl 19 brīvprātīgos.

Ar kādiem vārdiem no jums atvadījās?

Ar mantām uz izeju… (iesmejas).

Viss, ja?

"Ar mantām uz izeju"… es vēl nodomāju, ka uz izmeklēšanas izolatoru nu vedīs. Izrādījās, ka uz izolatoru nav jābrauc. Pusastoņos vakarā mani vienkārši izdzina uz ielas un pateica, ka rīt jāierodas UBOP pēc dokumentiem.

Un tā arī notika – iedeva dokumentus un pēc tam palaida?

Nu, ne līdz galam. Es taču nevarēju ierasties nākamajā dienā, jo man nebija dokumentu. Visu vakaru un nakti staigāt pa Donecku bez dokumentiem un naudas nebūtu īpaši laba ideja. Tāpēc es uzreiz aizbraucu uz Doneckas organizētās noziedzības pārvaldi, lai nakti pārlaistu pie viņiem kamerā… (iesmejas) gaidīju, kad mani rītā palaidīs.

Un palaida?

Jā, no rīta atnāca, atdeva dokumentus, iedeva filtrācijas taloniņu un viss. Pateica "Esi vesels!".

Un tad kur jūs braucāt?

Es pēc tam aizbraucu līdz Berdjanskai un tad uz mājām.

Šis ceļš no Doneckas līdz Berdjanskai – vai tur nebija bīstami? Saprotot, ka bīstami šobrīd varbūt jebkur Ukrainā, es runāju par nopietniem draudiem, ņemot vērā frontes tuvumu. 

Tobrīd frontes līnija bija apmēram 10–15 kilometrus no Olenivkas. Kad iepriekš mēs braucām no Doneckas uz Olenivku, mūs konvojējošie karavīri savā starpā runāja, ka vairāki šoferi bija atteikušies braukt pa šo ceļu, jo tas regulāri tika apšaudīts. Bija pavisam reāli, ka mēs kā gūstekņi neaizbrauksim no punkta A līdz punktam B. Bija tāda iespēja un drauds, ka arī tagad mūs varētu apšaudīt. Apmēram tāda tā bīstamība bija.

Pēc atgriešanās mājās jūs vēl esat jebkā iesaistījies kādās aktivitātes, piemēram, brīvprātīgo kustībā? Vai ar šo gūstu karš jums beidzies?

Nē, ar gūstu man karš nebeidzās. Domāju, ka būs vēl, kur pielikt roku. Šobrīd tāda lieta kā iedzīvotāju evakuācija nav vajadzīga, tādēļ pagaidām cīnāmies informācijas frontē, un tālāk jau redzēs, ko darīt.

Ja var vaicāt, kas ir pirmais, kas uzreiz un vienmēr būs acu priekšā, atceroties to, kam nācies iet cauri?

Ziniet, man laikam vienmēr sirdī paliks tā atziņa, ka esmu ukrainis, un šādas grūtības mūs nesalauzīs.

Kādēļ piekritāt šai sarunai? Pieņemu, ka nav viegli atsaukt atmiņā to, ko nācies piedzīvot. 

Iespējams, šādi vairāk cilvēku uzzinās, kas ir krievi, kas ir karš. Varbūt kādu tas aizķers. Varbūt kāds aptvers, kādi zvēri viņi ir un cik sliktas lietas šobrīd notiek Ukrainā. 

Mēs Latvijā pastāvīgi domājam par jums un darām, ko varam. Kā varam būt maksimāli noderīgi, jūsuprāt?

Ko jums darīt, es nevaru pateikt, tomēr varu teikt, ka jau esat daudz paveikuši un turpināt darīt.

Paldies, slava Ukrainai, un liels paldies par sarunu!

Paldies.

Pilnu "Drošinātāja" epizodi vari klausīties šeit.