- Dāvanas bērniem gar frontes līniju
- Bērni deokupētās pilsētās un ciemos
- Arī nepiepildāmi lūgumi
- Kā vēstules atrod brīnumdarus
- Īpaši svētki bērniem
Sakiet, ko esmu sazvanījis – Svēto Mikolaju, viņa briedi vai darbīgo palīdzi?
(smejas) Visticamāk, pēdējais variants, bet kopumā – jā, arī briedi, jo brieži ir viņa darbīgie palīgi. Esam Svētā Mikolaja brieži, tā ka viss pareizi.
Pirms ķeramies klāt jūs projektam, izstāstiet cilvēkiem Latvijā, kas Ukrainas kultūrā ir Svētais Mikolajs.
Svētais Mikolajs ir tēls pareizticībā. Zinām, ka tas bija reāls cilvēks, svētais. Un tālāk jau sākas leģendas par to, ka viņš paklausīgiem, labiem bērniem nesa dāvanas, kuras viņi Svētā Mikolaja dienas rītā atrada zem spilvena. Un tā šie stāsti ieņēmuši savu vietu mūsu kultūrā. Bet Salavecis… Mēs bērniem sakām, ka neticam stāstiem par viņu, viņš nepastāv, jo tas tomēr ir tēls ko mūsu dzīvē ienesa Padomju Savienība un nekā citādi. Savukārt svētā Mikolaja līdzinieks Rietumu kultūrā ir Santaklauss.
Latvijā tas ir Ziemassvētku vecītis. Tā kā esmu dzimis Padomju Savienības laikā, tad, protams, zinu Salaveci. Bet, kā ir Ukrainā – vai jums vienmēr galvenais Ziemassvētku tēls bijis Svētais Mikolajs vai šo lomu viņš ieņēmis tikai pēc tam, kad Krievija ar jums uzsāka karu?
Nē, nē, nē, padomju laikos nekāds Svētais Mikolajs, protams, nevarēja būt, jo reliģija bija aizliegta un visur bija tikai Salavecis un bērni ticēja Salavecim. Arī es esmu dzimusi padomju laikos un labi to visu atceros. Bet, 90. gados, kad Padomju Savienība sabruka, palēnām sāka atgriezties mūsu tradīcijas, Svētais Mikolajs, proti, visas tradīcijas, kuras tautā bija dzīvas pirms Padomju Savienības. Kuras bija aizliegtas un it kā aizmirstas, taču ne līdz galam. Tās atkal atcerējās, un nu jau svētais Mikolajs atkal ir slavenākais tēls. Salaveci nu jau piemin ļoti reti.
Dāvanas bērniem gar frontes līniju
Skaidrs. Bet es jums zvanu saistībā ar projektu "Svētā Mikolaja brieži". Pastāstiet mūsu klausītājiem, kas tas ir par projektu un kas ir organizācija, kas to īsteno.
Esam nevalstiskā organizācija "Ukrainas robežas", kas izveidota 2014. gadā, kā atbilde kara izaicinājumam. Mēs palīdzējām cilvēkiem, kas cieta karā, kuri bija spiesti pamest savus mājokļus, cilvēkiem, kuri dzīvoja uz demarkācijas līnijas, kur blakus notika karadarbība.
Mēs bijām UNICEF un citu lielo starptautisko organizāciju partneri. Izvadājām viņu sarūpēto humāno palīdzību. Piegādājām cilvēkiem higiēnas preces, pārtiku, siltas drēbes, daudz ko citu. Ar mums kopā devās psihologi, kuriem bija atsevišķs projekts.
Un kādā brīdī vietējie brīvprātīgie, kuri dzīvoja blakus frontes līnijai, aicināja mūs izdomāt kādu projektu bērniem, jo neviens ar viņiem nestrādā, viņiem nekā nav. Te ir runa par ciemiem, kuri bija saistīti ar lielajām pilsētām, kas tika okupētas un tātad kļuvušas nepieejamas. Tas savukārt nozīmē, ka vietējiem vairs nebija kur iet, lai piekļūtu iespējām, ko līdz šim bija nodrošinājušas pilsētas, piemēram, Luhanska, Donecka vai Horlivka.
Un tad izdomājām projektu, kura ietvaros mēs lūgtu bērnus rakstīt vēstules Svētajam Mikolajam, publicētu šīs vēstules internetā un palūgtu atsaukties cilvēkus, kuri gribētu realizēt šos lūgumus, nosūtot bērniem viņu lūgto dāvanu. Sākumā tas bija traki izaicinošs projekts, jo, sākām pilnīgi no nulles, mūs valstī tobrīd tik labi nezināja, tomēr, kā izrādījās, zināja pietiekami, lai mēs spētu realizēt šo projektu.
Pirmajā gadā mums bija vēstules no 1200 bērniem. Un cilvēki atsaucās, izpildot visās vēstulēs minētos lūgumus. Mēs toreiz visvairāk laika tērējām, lai iegūtu rezonansi sabiedrībā, lai par mūsu ieceru cilvēki uzzināti. Publicējām neskaitāmus ierakstus sociālajos tīklos. Un, kad jau sākām šīs dāvanas izvadāt, un bērni saņēma tieši to, ko bija lūguši savās vēstulēs, piemēram, bērns lūdz "Lego" un arī saņem "Lego", lūdz ģitāru un saņem ģitāru, – tas šajos ciemos bija kā pilnīgs brīnums.
Taču mēs pie viņiem rīkojām arī svētkus. Tās bija interaktīvas izklaides, kuras kopā salikām ar mūsu psihologiem, lai viss strādātu, kā nākas.
Un tā mēs braucām gar frontes līniju – taisījām svētkus un dāvinājām dāvanas.
Tā mēs darbojāmies sešus gadus. Katru gadu vēstuļu skaits palielinās, taču arī mūsu atpazīstamība palielinās, kas nozīmē, ka krietni ātrāk izdodas pieņemt visu bērnu vēstules. Cilvēkus, kuri piesakās izpildīt konkrēta bērna lūgumu, mēs saucam par brīnumdariem. Un šie brīnumdari, izbaudījuši procesu vienu gadu, nākamajā jau paši vaicā, kad būs vēstules. Vai šogad arī rīkosiet šo akciju? Viņi jau to gaida.
Kad sākās pilna mēroga iebrukums, tās apdzīvotās vietas, uz kurām parasti braucām, pārsvarā tika uzreiz okupētas vai arī, ja izrādīja pretestību, tad Krievija tās pilnībā nopostīja. Jo, kā jau teicu, tās bija vietas pie pašas frontes līnijas – Bahmuta, ciemi pie Avdijivkas.
Tur arī iepriekš bijāt braukuši?
Nu, jā, mēs iepriekš devāmies uz turieni, bet tagad tas nav iespējams. Tagad tur nav palikuši ne bērni, ne ēkas. Piemēram, pie Avdijivkas bija tāds ciems Lastočkine, kur cilvēki saviem spēkiem bija izveidojuši klubu bērniem. Viņi ļoti daudz un labi strādāja ar bērniem. Atbraucot to parasti ļoti ātri var saprast, vai šajā konkrētajā vietā strādā ar bērniem vai nestrādā. Pēc tā, kā viņi reaģē uz atbraucējiem, pēc tā, kā viņi raksta vēstules, to var sajust.
Nu tad lūk, tajā Lastočkinē strādāja ar bērniem – uztaisīja kluba māju, ierīkoja apkuri, ļoti lepojās ar paveikto, taču tagad no kluba pāri palikušas vien drupas. Nav vairāk nekā.
Pagājušajā gadā pirms projekta sākuma īsti nesapratām, kur mums braukt, kā sameklēt bērnus, bet tad mums sāka rakstīt mūsu "brīnumdari", sakot, ka viņi palīdzēs arī šajā projekta posmā, atradīsim vietas, kur vest dāvanas, jo piefrontes zonu pametušās ģimenes bija izkaisītas kur nu kura. Tas viss kulminējās tiešām grandiozā braucienā pa visu valsti. Šķiet, bijām pilnīgi visos valsts reģionos, izņemot laikam tikai Odesu. Nobrauktā kilometrāža bija mežonīga, un tas bija tiešām ļoti nogurdinoši, taču atradām bērnus.
Interesanti, ka tās mātes, kuras iepriekš, dzīvojot uz frontes līnijas, vienmēr bija bijušas ļoti pasīvas, tagad atvērās. Kad teicām, ka mēs braucam tad, ja varam apsveikt veselu bērnu pulku, kādus 30 līdz 50 bērnus, tad viņas nomainīja savu pasīvo pozīciju uz aktīvo. Ap sevi sapulcināja ģimenes, kuras bija spiestas pārcelties, atrada telpas, kur īstenot apdāvināšanas pasākumu. Tas arī mums bija tāds brīnums un acīmredzams projekta rezultāts.
Bērni deokupētās pilsētās un ciemos
Ja salīdzinām pagājušo gadu un šo, kas mainījies?
Šogad ir Harkivas reģions ir deokupēts. Tur ir daudz ciemu, mazu pilsētu, kas iepriekš dzīvoja okupācijā. Tādēļ šogad dodamies uz turieni, uz vietām, kas netiek apšaudītas pārāk daudz. Kupjanskas rajons, Volčanskas rajons, Barovaja – tās ir vietas, kuras šobrīd intensīvi apšauda, tādēļ aizbraukt tur un sarīkot svētkus mēs tomēr nevaram. Pirmkārt, no turienes piespiedu kārtā evakuēja bērnus, otrkārt, tas bērniem būtu vienkārši bīstami.
Taču, ir Izjuma, ciemi ap Izjumu, Čugujevas rajons un daudzi deokupēti ciemi tur. Tāpēc šajā gadā lielu akcentu liekam tieši uz deokopētajām teritorijām Harkivas reģionā, no kurienes mums ir aptuveni puse šī gada vēstuļu – ap deviņiem simtiem.
Šie bērni mūs nezina. Neesam pie viņiem iepriekš bijuši. Saprotiet – parasti mēs mēģinām pie bērniem aizbraukt jau vasarā vai rudenī, lai sarīkotu viņiem nelielus svētkus, kopā rakstītu vēstules svētajam Mikolajam.
Taču šo deokupēto teritoriju bērniem vēl nav šādas pieredzes, kā ir tad, kad ir tiešām īsti svētki, kad saņem dāvanu, ko esi lūdzis.
Viņiem tas viss ir ļoti pārsteidzoši. Šis tad ir šī gada fokuss. Taču, gluži kā pagājušajā gadā, arī šoreiz braucam arī uz citām vietām. Piemēram, Kamensakajā ir bērni, kuru mājas šobrīd tiek sagrautas. Viņi jāatbalsta. Piemēram, Krivijrihā ir Mariupoles bērni.
Nu, mēs paļaujamies uz vietām, kur ir jau zināmi brīvprātīgie, jo mums ir vajadzīgs kāds, kas atrod mums zāli, kur sapulcināt bērnus, jo tukšā laukā taču svētkus nerīkosim. Diemžēl daudziem nācās atteikt, jo vienkārši nespējam aptvert vairāk bērnus. Šogad mums svētki paredzēti 45 vietās. Un pašās beigās vēl pienāca 500 vēstules no Hersonas reģiona, kas sanāca tāds kā negaidīts izaicinājums.
Mēs zinām, ka daudzi ukraiņi ir pametuši valsti. Diezgan daudzi apmetušies arī Latvijā. Jūs braucat uz vietām, kur ir cilvēki. Vai varat pateikt, kas ir šie cilvēki, kuri palikuši šajās piefrontes zonās?
Lai aizbrauktu, ir nepieciešama zināma drosme. Tie, kas aizbrauca, pārsvarā bija cilvēki no pilsētām, vai nu tie, kuriem kaut kur bija radinieki, vai cilvēki, kurus kāds īpaši mudināja. Mēs paši izvedām vairākus mūsu brīvprātīgos, tāpēc labi zinu, ka pārliecināt viņus bija ļoti grūti. Jums jāsaprot, ka ļoti daudzi laucinieki nekad nav pametuši savu ciemu vai bijuši kur tālāk par tuvējo pilsētu. Viņiem spert šādu soli ir psiholoģiski ļoti grūti. Viņi saka: nu, kur mums braukt, kam mēs tur būsim vajadzīgi? Te ir mana māja, saimniecība, mana gotiņa, suns vai kaķis.
Kad uz viņu māju atlido raķete un tur vairs nav ko glābt, tikai tad viņi parasti ir gatavi doties prom. Ne ātrāk. Bet bērni, protams, ir ar viņiem.
Sanāk, ka bērni ir šīs domāšanas ķīlnieki.
Kā atšķiras bērni no vietām, kuras bija okupētas un nu ir atbrīvotas, no vietām, kur viņi nav piedzīvojuši okupāciju?
Traumēti ir gan vieni, gan otri. Kad braucām uz frontes zonu, daudz bija stāstu par to, kā, piemēram, kāds puisītis uzkāpis uz mīnas, kādam citam ievainota kāja, kādam vēl kāda cita nelaime. Kādam sagrauta māja. Un viņi par to visu raksta savās vēstulēs. Nekā jautra tur nav.
Taču bērni, kuri pārdzīvojuši okupāciju, – tu viņus vari nogalināt, bet par Krievijas daļu viņi labprātīgi nekad vairs nekļūs. Jo viņi savām acīm redzējuši to zvērību, tās šausmas. Piemēram, raksta vēstulē: Svētais Mikolaj, atnes man lūdzu rotaļu virtuvi, jo mūsu īsto virtuvi atņēma krievi. Vai tas ir normāli?
Jā, ir ļoti daudz vēlmju, ko nevaram izpildīt tāpēc, ka tās nav materiālas. Tās ir vēlmes par to, lai beigtos karš, lai atgrieztos tētis vai brālis, kurš šobrīd ir frontē.
Bet ko darīt šādās situācijās? Tā teikt: tēti neatgriezīsim, bet lūk tev "Lego"? Vai tad tā tas notiek? Droši vien ne. Bet, ko jūs varat darīt?
Patiesībā apmēram tā arī sanāk. Ko citu mēs varam izdarīt? Mēs taču nevaram apturēt karu.
Turklāt ļoti daudzi bērni sapņo atgriezties savās mājās. Ir gadījumi, kad mēs jau zinām, ka to māju vairs nav.
Mēs zinām, bet paši bērni vēl to nezina. Tas ir ārkārtīgi sāpīgi, taču ko mēs varam darīt? Mēs darām to, kas ir mūsu spēkos, – kaut kā atvieglot situāciju, dāvājot nedaudz prieka. Katru gadu svētkos mums ir izvēlēta kāda tēma. Šogad svētki ir par to, ka kaut kāds prieciņš vajadzīgs tūlīt un tagad. Ka mums ir tiesības dzīvot, ka mums ir tiesības priecāties. Mēs nezinām, cik ilgi turpināsies karš.
Arī nepiepildāmi lūgumi
Ko jūs redzat, kad dodaties pie bērniem? Ko redzat viņu acīs?
Ir dažādi. Ļoti dažādi. Dažreiz atbraucam pie bērniem, un viņi ir stīvi, sastinguši, ir nepieciešams ilgs laiks, lai viņus iekustinātu, lai viņi sāktu vismaz kaut kā reaģēt, smaidīt, kustēties, nebaidīties. Citādi viņi vienkārši stāv, sevī ievilkušies, un skatās vienā punktā. Tie, kā likums ir bērni, kas pieredzējuši okupāciju. Piemēram, pagājušajā gadā Izjuma daudz tādu bērnu bija.
Bet, ir arī bērni kā bērni. Viņi parasti aizbrauca laikus, jau dzīvo vairāk vai mazāk drošībā un mierā. Arī uzvedas, kā bērniem jāuzvedas – smaida, priecājas, skrien, viss ir kārtībā.
Pastāstiet mums, kā šīs vēstules tiek rakstītas?
Tas notiek dažādi. Ir vietas, kur atbraucam jau rudenī, sarīkojam nelielus svētkus, spēlējamies ar bērniem un tad kādā brīdī sakām: nu, tagad sapņosim; jūs taču mākat sapņot? Mēs mudinām viņus sapņot, aizvērt acis, iedomāties savu sapņu valsti un uzzīmēt to. Sakām, ka tagad šai sapņu valstij pievienosim nedaudz prieka. Var teikt, ka šādā sadarbībā notiek vēstules radīšana, kurā aicinām ierakstīt arī savu vēlēšanos. Tā notiek, kad esam iesaistīti mēs. Bet, ja saņemam lūgumu dalībai šajā projektā no kādas vietas, kur nevaram aizbraukt, tad sakām, lai sapulcina bērnus kopā, kopā lai pasapņo un uzraksta vēstuli svētajam Mikolajam. Un tad tās vēstules sūta mums.
Cik daudz to vēstuļu ir?
Šogad ir aptuveni 2000 bērnu un kādas 45 vietas. Par to vietu daudzumu gan grūti konkrēti pateikt, jo šogad Izjumu sadalījām astoņos vai desmit atsevišķos svētku pasākumos. Lai mūsu svētki izdotos kā iecerēts, katrā vietā aicinām pulcināt 30–50 bērnus, jo, ja ir vairāk, tad jau ir pagrūti.
2000 vēstules ir pietiekami, lai saprastu kaut kādas tendences. Ko svētajam Mikolajam bērni prasa visvairāk?
Pirmkārt, katrā vēstulē ir vēlme pēc miera un uzvaras.
Šogad ir daudz vēstuļu, kurās bērni mūsu karavīriem novēl siltumu, veselību un ieročus.
Iedomājieties – tā ir bērna vēstule, kurā viņš prasa vairāk ieročus mūsu armijai.
Tāpat vēstulēs ir lūgumi, lai mājās atgrieztos tētis, brālis vai pat mamma, kuri ir vai nu frontē, vai atrodas kaut kur tālu. Ir arī vairākas vēstules, kurās ir cerība, ka kāds no radiniekiem atgriezīsies no gūsta.
Ir bērni, kuri prasa nevis kaut ko sev, bet gan dronu armijai. Un šīs vēlmes ir izpildītas.
Izjumā, piemēram, divi puiši atrakstīja vēstuli, kurā starp citām lietām bija ierakstīta arī malka, jo ir problēmas ar apkurināšanu. Malkas nav, krava maksā kādus 15 tūkstošus [hrivnu], kas nabadzīgai ģimenei nav paceļama summa. Šo vēstuli pamanīja mūsu brīnumdari un sarīkoja līdzekļu vākšanas kampaņu, lai aizvestu uz Izjumu malkas kravu. Mūsu brīvprātīgais izveidoja sarakstu ar ģimenēm Izjumā, kam šī būtu aktuāla vajadzība. Un kampaņā izdevās savākt miljons hrivnu – gandrīz 25 000 eiro. Šīs malkas kravas tiešām arī tika aizvestas uz Izjumu, un nu siltums šoziem būs ne tikai abu puišu mājoklī, bet vēl daudzās citās līdzīgās ģimenēs.
Lūk, šie ir īsti brīnumi, kad realizējas lietas, par kurām pat iedomāties nevarēji. Tāpēc esmu pārliecināta, ka svētais Mikolajs nemanāmi ir klāt šajā projektā, jo brīnumi mums notiek katru gadu. Lieli vai mazi, bet pilnīgi neticami brīnumi.
Ar šo atbildi jūs patiesībā atbildējāt uz vienu citu jautājumu – kas jūs mudina darboties šajā projektā?
Jā.
Nekā citādi šādas emocijas laikam neiegūt?
Jā, tas ir milzīgs, milzīgs darbs. Man tas ir nepārtraukts darbs, jo atbildu par datu bāzi, atbildu par ienākošajām vēstulēm. Meklēju šoferus, krāvējus, saņemu pasūtījumus. Bet karstākajā laikā mēs saņemam pat simt sūtījumu dienā. Tas ir milzīgs apjoms. Un tad vēl tas viss ir jāsakārto, jāatzīmē datu bāzē, jāpārbauda, vai nekas nav palaists garām vai kļūdaini nomarķēts. Lielākais satraukums ir pirms izbraukšanas – jāpārbauda, vai tiešām visas dāvanas ir paņemtas un paņemtas ir pareizās. Taču par spīti emocionālajam saspringumam, tu šā vai tā to dari, jo saproti, ka šis projekts saistīts ar brīnumiem un brīnumi tiešām ir.
Kā vēstules atrod brīnumdarus
Ja runājam par brīnumu praktisko pusi, tātad online režīmā ir pieejama vesela datubāze, kurā cilvēki var apskatīt šīs bērnu vēstules, zīmējumus. Kas notiek tālāk?
Tur pie vēstulēm blakus ir podziņa, kuru nospiežot tu piesakies kļūt par šī konkrētā bērna brīnumdari un apņemies izpildīt šī bērna vēlmi. Noklikšķini uz pogas, aizpildi veidlapu ar savu informāciju. Viņi saņem atbildi, ka jā, šis bērns tagad ir jums, lūk – viņa vārds un uzvārds, lai cilvēks neaizmirstu. Tad tiek pirkta dāvana, noteikti tiek parakstīts kāds personisks sveiciens, un tad to nosūta mums. Tas ir ideālajā variantā.
Taču patiesībā ir arī gadījumi, kad cilvēki veikalā pasūta un apmaksā dāvanu, bet kā saņēmēju norāda mani. Tad man pienāk sūtījums no veikala. Kurš ir reālais pircējs, es neredzu un, kam tā dāvana domāta, arī nezinu. Un viss. Ko tālāk? Datu bāzē ir simtiem vienādu lūgumu, piemēram pēc velosipēda, austiņām vai tumbiņām. Ir arī bērni, kuri raksta – gribu pārsteigumu. Un, ja dāvanas sagādātājs nav norādījis nekādu informāciju, kam tā domāta…
Tad sanāk, ka jums tāda kā puzle jārisina?
Nu jā, šādu gadījumu nav daudz, bet ir. Tad atliek tik gaidīt un cerēt, ka cilvēks atcerēsies. Jo, kad saņemam dāvanu, tad datu bāzē to atzīmējam. Un tad cilvēks pēc laika skatās un redz, ka neesam saņēmuši, atjēdzas, sazvana mūs un tikai tad tiek skaidrībā ar šādiem sūtījumiem.
Teicāt, ka šogad ir 2000 vēstuļu. Visi bērni ir atraduši savus brīnumdarus?
Šogad vēstules no Hersona saņēmām ļoti vēlu – tad, kad jau notika dāvanu saņemšana un gatavošanās izbraukumiem. Un tad nu es tās paralēli vadu iekšā datubāzē, bet nevaru visu vienlaicīgi izdarīt. Tāpēc ir vēstules, kuras vēl nemaz nav ievadītas datubāzē un redzamas cilvēkiem. Taču galu galā gan jau viss būs labi. Daļa vēstuļu jau atradušas savus brīnumdarus, un tūlīt būs brītiņš, lai apstrādātu arī pārējās vēstules. Arī cilvēki mums prasa, vai ir vēl kāds, kam vajag dāvanas un šos pieprasījumus ātri izķer. Tā ka viss notiks.
Vai pārsvarā ir konkrēta vēstule, ir konkrēts brīnumdaris, vai ir arī cilvēki, kuri jums vienkārši pārskaita naudu, lai jūs paši varētu nopirkt to, kā pietrūkst?
Jā, ir arī tādi gadījumi. Un tas arī ir ļoti svarīgi un nepieciešami, jo, nereti ir gadījumi, it īpaši tas ir, ja rakstīts kopā no kāda ciema – tad ir tā, ka vēstules uzraksta, piemēram, 20 bērni, bet, kad rīkojam tur svētkus, tad sanāk 30–40 bērni. Tur atnāk vēl bērnudārza bērni, varbūt vēl kāds, kurš nebija rakstījis vēstuli. Un mums, protams, kaut kas jāuzdāvina arī šiem bērniem.
Tieši šādos gadījumos mūs glābj tādas dāvanas, kuras saņemam bez konkrēta adresāta. Tās tad arī parasti ņemam līdzi mūsu izbraukumos, tāpat kā kaut kādus saldumus vai ko citu. Piemēram, viena izdevniecība mums šogad iedeva daudz komiksus, tad vēl kāds uzņēmums iepirka un mums nodeva puzles spēles. Mums atsūtītas arī skaistas zeķītes, rotaļlietas. Zinu, ka ceļā no Vācijas ir arī sūtījums ar jaunām, speciāli pirktām dāvanām, kas nav paredzētas kādiem konkrētiem bērniem. Un tās tad tiks tiem bērniem, kuri būs pasākumos, bet nez kāpēc nav rakstījuši vēstules. Arī viņi saņems brīnišķīgas dāvanas.
Īpaši svētki bērniem
Kad jūs atbraucat, teiksim, kādā ciemā, tad tiek rīkoti svētki, cik saprotu?
Jā, jā.
Un kas šajos svētkos notiek?
Notiek piedzīvojums. Tiek meklēts Svētais Mikolajs. Mēs ejam pa konkrētu maršrutu, pa ceļam mums ir dažādi pieturas punkti, kuros spēlējamies un izklaidējamies. Šogad mums šāds scenārijs izdomāts. Ir gan labais burvju pūķis, gan daudz kas cits. Svētais Mikolajs parādās tikai pašās beigās, jo viņš sākumā ir saskumis par to, ka nevar piepildīt bērnu izteiktos vēlējumus. Viņš nevar apturēt karu, nevar panākt, ka bērni atgriežas mājās, nevar atgriezt viņiem tēti, vecmammu vai vectēvu. Tāpēc viņš ir kaut kur pazudis un bēdājas par to.
Tāpēc bērni iet viņu meklēt, bet pa ceļam jāj ar zirgu, lido ar burvju izpletni, lien caur tuneli. Tas viss mums ir līdzi. Beigu beigās bērni tomēr atrod Svēto Mikolaju, kurš saprot, ka tomēr jāuzdāvina bērniem dāvanas, ja jau viņi to atraduši. Bērnu prieks uzlabo omu arī pašam Mikolajam. Tad viņš katram bērnam uzdāvina viņa vēlēto dāvanu un nofotografējas ar bērnu. Foto taisām obligāti, jo tā pēc tam kalpo arī kā atgriezeniskā saikne ar mūsu brīnumdariem, kuri var redzēt, ka dāvana nonākusi pie konkrētā bērna. Un tad viņi arī pirmo reizi ierauga bērnu, kam ar mīlestību gatavojuši to dāvanu, rakstījuši vēstuli.
Gribu uzsvērt, ka šo svētku mērķis ir atgriezt bērniem bērnību. Bērnība nevar pagaidīt, kamēr beigsies karš.
Tā notiek te un tagad. Un šiem bērniem vienkārši jāiedod gabaliņu normālas bērnības. To tad arī cenšamies izdarīt ar mūsu rīkotajiem svētkiem.
Jūsu "Facebook" lapā pamanīju kādu interesantu lietu – pagājušajā gadā Svētais Mikolajs jūsu svētkos bija tērpies sarkanā mētelī. Šogad tas jau ir zilā krāsā. Tā ir vienkārši tāda sagadīšanās vai tomēr ne?
Nē, tā nav nejaušība. Pirmais kostīms, kas mums bija, to kaut kad tikām saņēmuši kā dāvanu no Nīderlandes. Taču, tā kā vairāki cilvēki, it īpaši Rietumukrainā, kur pret šo visu ļoti nopietni attiecas, mums sacīja: nu kā tā, Svētais Mikolajs tak tērpjas zilā krāsā! Tad nu sākām meklēt zilu mēteli un tādu arī atradām. Mēs tiešām gribētu asociēties ar Svēto Mikolaju, nevis Salaveci. Tā ka, jā, šī bijusi apzināta izmaiņa.
Tieši šobrīd Latvijā viena no lielākajām organizācijām, kas strādā, lai palīdzētu Ukrainai, vāc dāvanas ukraiņu bērniem un plāno Ziemassvētkos doties uz Ukrainu ar lielu dāvanu kravu. Jūsuprāt, tas ir noderīgi, vai arī jūs paši spējat nodrošināt visas vajadzības Ukrainā?
Protams, ka nē. Nu, padomājiet, mēs esam maza organizācija, mums ir 10–15 "brieži" un tas ir ieskaitot visus palīgus, šoferus, un tas ir viss. Mēs knapi varam aptvert 2000 bērnus, bet ir vēl miljoni. Mūs pie sevis sauc daudzi. It īpaši vietās, kur esam bijuši iepriekš, piemēram, šogad mūs sauca uz Dņipro apkārtni, taču šogad turp nevarējām aizbraukt.
Mēs vienkārši fiziski nevaram sasniegt visus, kas vēlas mūs uzaicināt. Joprojām ir cilvēki, kuri par mums vispār neko nezina. Mēs sapņojam par to, ka varētu uzaudzēt mūsu projekta apmērus, tas ir, apmācīt vēl vairākas komandas, kas varētu darīt to pašu, ko mēs darām šobrīd, lai mēs varētu aptvert lielākas platības.
Šobrīd Ukrainā no kara tā vai citādi cietuši pilnīgi visi bērni. Piedodiet, bet gulēšana vannas istabā vai drebēšana no trauksmes signāla pat pieaugušajam ievieš bailes. Padomājiet, kā tas ir bērnam! Pilnībā drošas vietas Ukrainā arī nav, jo raķete var atlidot jebkur. Tāpēc būtu labi, ja šādu "briežu" būtu vairāk.
Mēs vienmēr beidzam savu lielo interviju ar vienu un to pašu jautājumu: ko jums novēlēt personīgi? Bet, tā kā jūs šajā gadījumā izpildāt bērnu vēlmes, prasīšu: ko jūs pati gribētu lūgt Svētā Mikolaja briežiem?
Ziniet, es nebūšu oriģināla, un, tāpat kā daudzi bērni, es lūgtu, lai beidzas karš. Lai Ukraina uzvarētu, lai atgrieztos mans vīrs, kurš tagad karo, un galu galā lai mēs paspētu izvadāt visas dāvanas, kā iecerēts. Šobrīd man ir sajūta – lai laikā apbraukātu visas šīs vairāk nekā 40 vietas, mums vajadzēs brīnumu.
To arī novēlu – lai viss izdodas, kā iecerēts! Liels paldies par sarunu, Inna.
Paldies. Visu labu.
Visu labu.
