Sibīrijas bērni atceras, ka čekisti nav ļāvuši viņu mammām skatīties apkārt, kad lopu vagonos veduši ģimenes uz Sibīriju, tomēr mammas teikušas saviem bērniem: "Atskaties, meit, cik Latvija ir skaista un paturi to prātā!" Latviešu mātes Sibīrijā turpināja ticēt Latvijai, ticēt savai valstij un iemācīja to arī bērniem. Tie bija briesmu, pazemojumu, nabadzības un nāves gadi, kurus daudzi Latvijas iedzīvotāji pieredzēja Sibīrijā un citās izsūtījumu vietās, bet vēl ir Sibīrijas bērni, kuri tur redzēto atceras.
Režisore Dzintra Geka jau krietnu laiku dokumentē Sibīrijas bērnu likteņstāstus, kopā ar viņiem Krievijas plašumos izstaigājusi izsūtīto moku ceļus un pēdējās atdusas vietas. "Mums vajag uzklausīt Sibīrijā dzimušo latviešu bērnu stāstus, tos pārdomāt un darīt visu, lai ar mūsu tautu nekas tāds vairs nekad neatkārtotos," ir teikusi režisore.
Arnis Krauze: Dzintra, kad jūs pēdējo reizi bijāt Krievijā, un kas no šī pēdējā brauciena jums šodien ir acu priekšā, kas palicis prātā?
Dzintra Geka: Pēdējoreiz Sibīrijā mēs bijām 2019. gadā, un kaut kā liktenīgi iznāca, ka tajā gadā maršruts bija izplānots uz Noriļsku, tālāk pa citiem Krievijas apgabaliem. Kas man palicis prātā? Tas ir pie Lomes ezera, kur ir tāda lēģera vieta, kur 1945. gadā nokļuva Baltijas valstu artilērijas virsnieki, un gandrīz visi arī aizgāja bojā. Par to uzzināja tikai 1991. gadā, – kāds cietumsargs, lēģera sargs bija ieracis kaut kādu zīmīti vai pudeli, – jo atrada to papīru, kur tas bija aprakstīts. Tā vieta bija aizaugusi. Krievi vienmēr saka, ka viņi kopj kapu vietas, un zinām visus tos melus, ko Krievija saka, protams, – bet tā vieta bija aizaugusi, un mēs nedrīkstējām arī to apkopt. Tad mūsu kuģīša kapteinis pabrauca kādu puskilometru ar kuģīti tālāk, un mēs tur lavījāmies ar saviem cirvjiem un darbarīkiem un to kapavietu sakopām. Iepriekšējā gadā lietuvieši bija sodīti un sodīti bija vietējie, kas bija veduši uz turieni. Tad ir vēl prātā arī Šmita kalns, kurš jau daudzus gadus skaitījās, ka viņam ir kaut kāds remonts vai renovācija tai vietai. Tas nozīmē to, ka, ka viss ir jāaizmirst, jāiznīcina. Bet nu, protams, es nevaru arī neteikt to, ka bija vienmēr cilvēki, kas arī palīdzēja mums, taču no 2014. gada attieksme pret mums ļoti izmainījās. Tajā pašā Noriļskā 2010. gadā mēs tikām uzņemti pilsētas muzejā, tur vietējā administrācija atnāca un satika mūs, un visādā veidā palīdzēja mums ar pārvietošanos un braukšanu, bet 2019. gadā es saņēmu vēstuli, ka mēs netiekam gaidīti, jo mēs ar dubļiem apmētājam Krieviju. Tāda attieksme.
Tātad pēdējais brauciens bija 2019. gadā. Jūs pieļaujat, ka jūsu filmēšanas grupai un vispār latviešu žurnālistiem un dokumentālistiem, kas vēlas fiksēt Sibīriju un izsūtījuma vietas, tas varētu būt arī bijis pēdējais brauciens, zinot šī brīža Putina Krieviju?
Man tā grūti to būtu pateikt. Katrā ziņā es domāju, ka jā, un nebūtu ieteicams tur braukt, jo mēs arī tos daudzos gadus, kad braucām un neticamā veidā arī filmējām tik daudzās vietās, tas bija pateicoties tam, ka vienmēr tika nokārtoti papīri par to, ka mēs braucam uz kapavietām. Grupā bija vienmēr 25 līdz 30 cilvēki, un pa plašo Sibīriju katram bija kāds tuvinieks, kas bija izsūtīts, nu varbūt arī atgriezies. Šādā veidā mums nevarēja it kā formāli aizliegt, taču Omskas apgabalā neatļāva pat fotoaparātus izņemt, ne kameras. Bet mēs bijām ar diviem mikroautobusiem. Mēs jau arī ar gadiem kļuvām arvien viltīgāki, un – nevis negodīgi vai pārkāpjot kaut kādus likumus, – tomēr viltīgāki, lai brauktu ar diviem mikroautobusiem.
Bet jūs jau nefilmējāt krievu militāros objektus vai tur poligonus, jūs filmējāt kapus un krustus.
Mēs filmējām cilvēkus. Arni, tas, ka jūs Krievijā kaut kur klajā laukā izņemiet kameru vai fotoaparātu, tas nenozīmē, ka jūs to drīkstat darīt, jo varbūt, ka tur ir kāds objekts, un jūsu nezināšana nav nekāds attaisnojums. Mēs arī Maskavā tikām aizturēti.
Dzintra, jūs, braucot uz Sibīriju, filmējot, protams, esat tikusies arī ar ļoti daudziem krieviem. Kas, jūsuprāt, ir ar viņiem noticis, kas ir aizmiglojis prātu, ka tik daudzi ir par Putinu? Nupat arī tā saucamās "vēlēšanas" – var neticēt tiem 90%, bet skaidrs, ka viena liela daļa Krievijas iedzīvotāju ir par Putinu, un vēl trakāk – viņi atbalsta šo karu pret Ukrainu.
Es domāju, katrai tautai ir sava mentalitāte, un krievu tauta ir atšķirīga mentāli no latviešiem, no baltiešiem. Vēl būtu jāmin tā saucamā patriotiskā audzināšana, kas bieži vien tiek apsmieta. Atceros 90. gadu sākumā arī, kad mēs teicām – patriotisms, nacionālisms, tie bija tādi, nu… It kā tu nedrīksti tā tik klaji teikt. Tad Krievijā bērniem jau ar mātes pienu visu laiku šo patriotismu, nacionālismu... Viņš tiek ieaudzināts skolās, bērnudārzos. Mazie visu laiku tiek dresēti. Tagad jau tas ir tāds absurds, ko mēs redzam, viņi tur ar kaut kādām šautenēm staigā.
Piecgadniekam jau armijas forma virsū, redzēju...
Jā, bet nu viņi tādi ir. Protams, man ir ļoti rūgtas pārdomas, atceroties to, ka tur ir latviešu pēcnācēji un viņu bērni, un viņu mazdēli droši vien arī ir karā. Mēs taču tik daudz, braucot ar vilcieniem dienām, trīs dienas, četras dienas ar kuģi, mēs satikām daudzus arī jaunus cilvēkus. Atceros, ka vilcienā Blagoveščenska–Krasnojarska arī bija armijas puiši, un viņi tur ar ar konserviem dalījās, un...
Taču tad, kad sākās karš, es arī sarakstījos ar vairākiem žurnālistiem, kas ir mums palīdzējuši, un daļa, protams, arī latvieši Sibīrijā, viņi neatbild ne uz kādām īsziņām.
Tieši pēc kara sākuma 2022. gadā?
Protams. Tomēr tie žurnālisti… Es no sākuma domāju, ka viņi tā kā joko. Mums tāds viens draugs bija, kas regulāri brauca uz Latviju arī… Kad viņš sāka šo propagandu stāstīt par to, ka viņi tomēr cīnīsies līdz galam pret nacismu un fašisms "ņeproiģot", es domāju, ka viņš tā kā joko. Tad es viņam rakstīju, ka varbūt tu gribi braukt uz Latvijas pusi. Tad tur bija tāda sašutuma vētra, un tad viņš rakstīja, ka viņš tic krievu karavīriem un ka krievi pasauli atbrīvos no fašisma un nacisma. Tad vēl pēc kādām divām nedēļām viņš atrakstīja, ka viņa draugs krita Ukrainā un ka mēs esam tagad ienaidnieki. Es saprotu, bet es viņam vaicāju, ko tavs draugs no Soļikamskas darīja Ukrainā? Nu, jā, viņš aizgāja cīnīties pret nacismu. Tātad tas prāts ir pilnīgi tāds savādāks.
Daudz ir tādu jūsu cilvēku, ar kuriem jūs kontaktējāties šo gadu garumā, kuri vairs nevēlas runāt ar jums, vai varbūt jūs nevēlaties ar ar viņiem runāt? Tie kontakti faktiski ir kopš kara sākuma zuduši arī ar latviešu pēcnācējiem tur?
Kopš kara sākuma viņi ir zuduši. 19 gadu laikā tajos braucienos ir simtiem un simtiem cilvēku satikti, bet viņi ir vienmēr bijuši atturīgi. Tie, kas ir, teiksim, kaut kādos jau tādos augstākos amatos, sevišķi, ja tu strādā administratīvajā aparātā, vienalga pašvaldībā vai kaut kur citur. Ja tu esi sādžā tikai vienkāršs cilvēks vai pensionārs, tas ir savādāk, bet, protams, ka lielais vairums no viņiem arī neraksta. Bet viņi ir vienmēr bijuši atturīgi. Mēs parasti arī "Whatsapp" [nodevām] tikai kaut kādu informāciju – būsim tad un tad un par kaut kādām konkrētām lietām, par braucieniem. Tad, kad mēs bijām tur uz vietas, tad viss bija savādāk – draudzība un pasēdēšana. Bet arī 2019. gadā mēs aizbraucām uz tādu sādžu, kur nekur nebija viesnīcas, jo ir likums, ka tu drīksti palikt tikai oficiālā viesnīcā vai tur, kur tev uzreiz paņem pasi, ieskenē un attiecīgi aizsūta uz orgāniem. Tur nebija, un tajā sādžā mēs arī noturējām kapavietā pie Selgas Jankovskas kapa, kur mēs daudzus gadus bijām braukuši pie tās ģimenes, un viņas dēls nu ir pagastvecis vai kā viņš tur saucās tajā lielajā sādžā…. Tur mūs arī visus izmitināja, un bija brīnišķīgi, un vakariņas kopā, un pirtis, un viss, bet nākošā dienā, protams, bija FSB [Federālais drošības dienests] klāt un pratināja viņus. Tas viss bija ļoti nepatīkami. Mēs arī vienā citā vietā kaut kur, kur arī nebija viesnīca… Tur arī otrā rītā, tur gan mani sagrāba par to, ka es esmu pārkāpusi likumu, ka vesela grupa ir tātad atbraukusi. Par laimi, mani izglāba tas, ka tajā viesu namā, kur mēs palikām, tur nebija ne skenera, ne faksa, un tad viņi tur attiecīgi laikam ar tiem izrēķinājās.
Filmējot Sibīrijā, jūs esat apmeklējusi arī daudzas mūsu izsūtīto pēdējās atdusas vietas un piemiņas vietas. Jau stāstījāt, ka iespēju robežās esat centušies tās sakopt. Tagad pēdējā laikā ļoti satraucošas ziņas no Krievijas var redzēt, ka viņi sāk postīt šīs piemiņas vietas. Piemēram, es redzēju poļu karavīriem un citiem represētajiem ņem nost krustus, ņem nost piemiņas zīmes. Vai ir kādi signāli, ka arī šīs latviešu vietas var sākt ciest?
Bet, protams, – bez signāliem mēs to zinām. Vienīgā vieta, kas ir cienījami saglabājusies, ir Novojuginā pie Lielā Vasjuganas purva, kur... Kā tā organizācija saucās, es zinu, ka to Arnis Āboltiņš vadīja, un arī tāds Kārlis Bērziņš brauca, un tādi brīvprātīgie entuziasti brauca. Viņi tādu pamatīgu akmeni pie purva nolika, un tur ir iekalti visi tie vārdi. Tas ir netālu no Kargasokas, kur [daudzi cilvēki] ir gājuši bojā, un daudzi cilvēki [to akmeni] arī pat atrod. Es esmu sūtījusi arī fotogrāfijas no šī pieminekļa, kur cilvēki atrod savu tuvinieku vārdus, par kuriem viņi neko nezināja. Bet, protams, ka viņi to visu nogāzīs, izpostīs, izputinās. Vai tad kāds šaubās?
Dzintra, mēs šobrīd dzīvojam gana nemierīgā laikā, un arī jūsu nākšana pasaulē ir saistīta ar laiku, kas bija ļoti trauksmains jūsu mammai. Vai varu lūgt īsumā jūsu dzimšanas stāstu, ko var saukt arī par bunkura stāstu, izstāstīt?
Nu jā, tātad mans tēvs Leopolds Parasigs bija leģionā. Es šo leģiona stāstu zinu tikai kaut kā daļēji. Viņš bija tajā divīzijā laikam tikai īsu laiku, jo viņš bija jauns. Viņš tika apcietināts 1945. gadā (pēc viņa stāsta), un viņi ar draugu no kaut kāda lēģera Urālos izbēga 1947. gadā. Viņš nokļuva atpakaļ Latvijā un devās uz Doles salu, kur bija "Viktorijas", viņa mājas, tēva mājas. Tēvs jau bija miris 1937. gadā, viņa mamma bija precējusies ar citu cilvēku. Viņš uz tām mājām devās, un tur bija uzreiz jau otrā dienā klāt čekisti. Paps kaut kā domāja, ka tas mammas vīrs ir viņu nodevis, varbūt tā arī nebija, un viņam bija jābēg. Tad viņš bija aizskrējis pie sava pusbrāļa, kurš bija pateicis, ka viņam ir klasesbiedrene Elvīra, kas dzīvo Mežiniekos, Plakanciemā, kur ir lielie meža masīvi, ka tur ir tādas un tādas mājas, džungļi, lai viņš dodas uz turieni, ka Elvīra varbūt viņu palīdzēs paslēpt. Tā arī bija. Tad es zinu tikai to, ka.. Vēlāk, taisot filmu, es tikos ar vairākiem cilvēkiem, kuri jau bija bērni vai pēcnācēji, ka tajos mežos, Olaines un Plakanciema, bija tādi mazi grupējumi – trīs, četri. Tad, kad bija kāda lielāka operācija, tad viņi sagāja kopā, bet tā viņi slēpās tajos mežos, bunkuros, tādās mazās grupās. Es zinu, ka viņam arī bija Grīnfelds, tas viņa biedrs, un otrs laikam bija Ķimenis.
Bet šādā bunkurā iepazinās tad arī abi jūsu vecāki?
Sākotnēji paps atnāca pie mammas, mammai vīrs bija 1944. gadā laikam apcietināts, un viņa bija palikusi ar trīs maziem bērniem un domāja, ka vīrs ir gājis bojā, bet viņš bija bez tiesībām sarakstīties, un viņa neko par viņu nezināja. Viņa šausmīgos apstākļos dzīvoja, viņa bija viena, bija trīs mazi bērni. Viņiem ir bijis kaut kāds tur siena šķūnis, un paps tur izveidoja apakšā, tajā šķūnī, tādu vienu bunkuru un tajā slēpās. Tad, kad 1949. gadā mežabrāļi, partizāni bija nezināmā veidā ļoti informēti par to, kas notiek pasaulē un arī ārzemēs, viņi kaut kādas ziņas saņēma, paps mammu ar trim mazajiem bērniem aizveda uz bunkuru mežā, jo mamma tomēr visu laiku domāja, ka ar viņu varētu kaut kas notikt, ka viņa tiktu represēta. Viņa tika izdzīta ar maziem bērniem ārā no mājas un tādās mazās džungļu mājās nometināta. Tad bunkurā laikam bija tas mīlas stāsts, kā man vecākie bērni ir teikuši, vecākā māsiņa Ilga. Es tā, domājot tagad, saprotu, ka mani vecāki, viņi tiešām bija iemīlējušies. Tā dzīves situācija bija briesmīga un bezcerīga, bet nu, jā, …
Jums piedzimstot, tēvs jūs redzēja? Vai kad jūs pirmo reizi satikāties? Jo es saprotu, ka viņu atkal pēc tam represēja?
Viņu notiesāja uz 25 gadiem tad, kad man bija viens gads. Tātad mamma bija palikusi stāvoklī, neviens par to nedrīkstēja zināt, jo tas visādā ziņā bija neiespējami situācijā, kad mans tēvs slēpjas mežos, viņas vīrs ir kaut kur projām vai gājis bojā, un tur pat netālu dzīvo visi radinieki. Es saprotu, ka mamma līdz pēdējam arī slēpa to grūtniecību, un es tikai, kad biju maziņa, dzirdēju to stāstu, kad viņa ar savu māsu sarunājās, kā viņas ir gājušas un meklējušas Rīgā kādu vecmāti. Tajā laikā aborts bija krimināli sodāms, un viņām nebija tik daudz naudas, un viņas nesameklēja nevienu, kas būtu gatava to veikt.
Tas man kaut kādā ziņā, šis stāsts, ko es dzirdēju, radīja tādu atsvešinātību no mammas, jo bērns jau nespēj novērtēt to situācijas traģismu, bet tas, ka viņa bija gribējusi tikt no manis vaļā, tas man likās, nu… Kāpēc viņa tā varēja iedomāties?
Nevis tā egoistiski, bet vispār? Mamma nekad arī pie ārstiem nebija bijusi, un viņai jau bija 41 gads. Kad tiešām pienāca tas brīdis, tas bija janvārī, ļoti lielā aukstumā, un tad bērni bija skrējuši kaut kur.. Viņi jau laikam zināja, ka mežā ir bunkurs, kur paps slēpās, un atsauca viņu. Tad es zinu, ka viņš bija pārgriezis nabas saiti un aizgājis atpakaļ, un bērni jau arī bija diezgan mazi, cik tur viņiem – astoņi, deviņi gadi. Tad mamma sāka noasiņot, jo viņai placenta bija palikusi iekšā, un otrā dienā līdz kaut kādiem trijiem, četriem pēcpusdienā jau mamma bija pavisam... nu, sliktā stāvoklī. Es nezinu, kas tur bija ar mani, bet tad bērni bija atraduši kādu cilvēku kaimiņos ar zirgu, mūs sapakoja kažokos, un 15 kilometri bija līdz Stradiņa slimnīcai, mūs aizveda uz slimnīcu. Par laimi, mammu izglāba. Tad, pēc mammas un tēva stāstiem, tēvs slēpās un visu laiku, protams, čekisti viņu meklēja, un nacionālos partizānus izķēra jau tajā laikā. Kad es veidoju filmu "Citi viņi", viņa likteņa biedri stāstīja, ka bija tās regulārās čekas operācijas, un 25 čekisti brauca, karavīri vai kas viņi bija, tajās atvērtajās mašīnās un aplenca to māju vai to vietu. Bet papam ļoti laimējās vienmēr izbēgt, un viņš bija ļoti veikls skrējējs. Viņš bija 15 gadus jaunāks par mammu, viņam bija 25 gadi tikai toreiz. 1951. gadā tur bija kaut kāds vietējais komjauniešu sekretārs, kurš bija savervēts, ka viņš tomēr mēģinās papu izvilināt. Tad viņš bija kaut kā padevis ziņu, ka tev taču galu galā vajag nofotografēties ar savu meitu un ar Elvīru, lai paliek par piemiņu, jo skaidrs, ka tevi kaut kad saņems ciet šā vai tā. Paps teica, ka viņš zināja, ka tā būs, bet viņš arī saprata, ka vairs nevarēs vēl daudzus gadus [slēpties]… Viņu saņēma ciet. Nezinu, vai tad arī tos pārējos, bet viņus tur tiesāja kopā. Tēvam tika piespriesti 25 gadi, un viss, un tad..
Nākamreiz jūs viņu ieraudzījāt, kad jums jau bija 16?
Jā, 16. Man atdeva māsa divas vēstules, nezinu, kāpēc viņas bija tik daudzus gadus man nezināmas, ka 1956. vai 1957. gadā bija Omskā lēģerī sacelšanās, un viņi visi ticēja, ka viņiem izdosies izbēgt. Ir tāda vēstule mammai, kurā viņš raksta, ka tagad nebēdājies, Elvīr, mēs drīz būsim kopā un varēsim mazo Dzintru audzināt. Nu jā, bet tas viss beidzās briesmīgi. Tēvs ļoti smagi cieta, faktiski viņam bija nieres atsistas tās sacelšanās laikā, un viņš bija Omskas slimnīcā lūdzis, lai atsūta mammai ziņu, ka viņš ir miris. Tātad mēs neko nezinājām līdz tam laikam 1965. gadā, kad viņš gāja ārā no lēģera.
Dzintra, skolas laiks, kā šis fakts ietekmēja jūsu skolas dzīvi, ka jums ir šāda vēsture, kādu jūs tikko izstāstījāt?
Nu jā, es tātad piedzimu mājās, Mežinieku ciemā, un mamma mūs visus četrus audzināja, un apstākļi bija ļoti, ļoti skarbi. Redzi, tādās mazās vietās cilvēki jau visi visu zina, un tad vienmēr aiz muguras notika tā čukstēšanās, ka tā ir bandīta meita. Es tā īsti to nesapratu, bet tikai [jutu] instinktīvi, jo mazi bērni dzīvo instinktīvi, viņi jūt, ko vajag, ko ne. Es diezgan norobežojos no visiem. Atceros, ka man bija paniska vēlme neizcelties, neizlēkt, jo es sapratu, ka tad varētu būt kaut kāds sods. Es ļoti labi mācījos, bet atceros, ka skolā vienmēr domāju, lai tikai es nebūtu pirmā, jo vienmēr bērnus rindoja pēc kārtas tajos sarakstos. Tas ļoti ietekmēja, protams, ka tu esi tāds… Nu, tu esi tas sliktais. Atceros, ka tad, kad man bija četri pieci gadi, manām pusmāsām un pusbrālim, viņiem atgriezās tēvs.
Tā bija diezgan liela drāma tur laukos, jo viņš bija bez tiesībām sarakstīties un kādā dienā vienkārši pārnāca, bet priekšā bija šis svešais bērns.
Es domāju, ka tas bija ļoti smagi mammai. Atceros, ka viņš nesa konfektes saviem bērniem, bet man nedrīkstēja viņas dot. Tad mēs pēc tam pārcēlāmies uz tādām mājām, kur dzīvoja viņa tēvs Jēkabs, lai viņam vieglas smiltis, un viņš kaut kā neļāva man pāri darīt, kaut es arī nebiju viņa īstais mazbērns. Tad viņš vienmēr tiem lielajiem ņēma nost viss kaut ko un deva atkal man. Šis piedzimšanas un viss stāsts atstāja ļoti lielu iespaidu. Interesanti, ka kaut kad bija tādi horoskopi vai kaut kādi… Es divas reizes dzīvē esmu satikusi cilvēkus, kas mēģina man stāstīt manu likteni, un tas ir pārsteidzoši, ka viņiem iznāk arī ļoti daudz patiesības. Atceros, ka man teica, ka es līdz 35 gadu vecumam biju ļoti apdraudēta, ka visu laiku es varēju iet bojā, bet katram taču ir liktenis, vai ne? Tiešām, bija gan auto avārijas, gan bērnībā es divas reizes slīku. Es augu diezgan vientulīgi, jo lielie bērni bija lieli, un man bija tie daudzie lauku darbi, bet tajā pašā laikā es visur kāpu – kokos mežā un pa šķūņa jumtiem. Tad es vienreiz ķēru savu mīļo kaķi un mēs abi divi nolidojām lejā. Tad atceros arī, ka kaut kur bezsamaņā gulēju. Tā kaut kā tas ir bijis.
Dzintra, jūs sakāt, ka tajos pusaudžu gados augāt diezgan vientulīgi, un tas, iespējams, ir izskaidrojums tam, ka periodikas arhīvos es redzu, ka 60. gadu vidū, kad jums ir 14–15, jūs esat diezgan aktīva rakstītāja. Tiešām ir desmitiem jūsu rakstu publicēti avīzēs. Vienā no rakstiem jūs atklājat, ka esot nolēmusi kļūt par juristi, jo jūsu vēstures skolotāja ir juriste. Arī tāds jūsu sapnis ir piefiksēts.
Jā, tiešām tā bija. Tā bija Valda Zemitāne, un es pat pirms gadiem atradu kaut kādu vietu, kur viņa ir dzīvojusi vēlāk. Viņa atstāja ļoti lielu iespaidu, viņa kā skolotāja ļoti mani atbalstīja. Viņa pēc profesijas bija juriste, un viņa mācīja mums vēsturi, un tas man kaut kā atstāja iespaidu. Bet, lai mācītos par juristi, man būtu bijis jāiet uz vidusskolu. Es biju nolūkojusi angļu vidusskolu tepat Pārdaugavā, bet man diemžēl mamma pateica, ka man vajag iet tehnikumā, kur būs stipendija. Tā es devos uz Kultūras darbinieku tehnikumu.
Ja runājam par pirmajiem kino iespaidiem, avīzēs redzu arī jūsu pirmās mazās recenzijas. Lielu iespaidu uz jums ir atstājusi viena Čehoslovākijas filma, bet tā pati pirmā jūsu recenzija un publikācija par kino ir filmai "Dzimtas asinis". Tajā galveno varoni Soņu atveido Vija Artmane, kurai jūs savā publikācijā pateicāties.
Izklausos kā tāds mazs pielīdējs, bet mani tā filma tiešām ļoti sajūsmināja. Nu, Vija Artmane jebkurā lomā.. Mēs tagad, skatoties tik daudz kino arhīvus vai filmu "Dāvana vientuļai sievietei", redzam, ka viņa visās lomās ir bijusi brīnišķīga. Tajā "Dzimtas asinīs", protams, arī. Jā, cik interesanti, ka laikam man tā vientulība aktivizējās tādā rakstīšanā.
70. gadu beigās jūs nonācāt kino pasaulē un veidojāt kino žurnālus. Jūsu nokļūšana Rīgas dokumentālajā kino, – kā jūs tur iekļuvāt?
Es tur nokļuvu tāpēc, ka mani 1965. gadā, kad vēl mācījos Mežinieku astoņgadīgajā skolā, aizveda filmēties tādā epizodē filmā. Droši vien, ka titros es neesmu minēta, bet tas man atstāja lielu iespaidu. Faktiski arī, kad aizgāju uz Kultūras darbinieku tehnikumu, domāju, ka es varētu tomēr nokļūt kino pasaulē. Kinostudijā iekļūt nebija vienkārši, bet manas mammas māsa strādāja Kinostudijā, un viņa tur mēģināja ar kolēģiem runāt, kur varētu paņemt meiteni, kurai ļoti interesēt kino. Es jau biju izdomājusi, ka gribu būt par režisori, bet laimīgā veidā es nokļuvu montāžā, un tā topošajam režisoram ir vislabākā skola. Tas man ļoti likās vērtīgi un brīnišķīgi. Man gan bija sapnis veidot spēlfilmas, bet tas nevarēja īstenoties, jo es nevarēju braukt mācīties uz Maskavu, jo man 20 un 21 gada vecumā piedzima divi puikas. Tātad man bija jāmācās neklātienē, un tad 1974. gadā es iestājos Ļeņingradas Teātra un kino institūtā, kas arī bija ļoti, man liekas, vērtīga pieredze, jo kādas mums ir attiecības ar Krieviju, ko mēs domājam un ko visu esam pārdzīvojuši, tā ir viena lieta, bet tā iespēja tomēr uzzināt šo citu kultūru… Mums bija kursā no visas Padomju Savienības dažādi cilvēki, topošie režisori, un tas bija ļoti, ļoti interesanti un vērtīgi. Man tad atļāva Kinostudijā kursa darbus veidot. Kinostudijā tā vide mūs laikam visus ir izglītojusi un veidojusi.
Jūs esat strādājusi ne tikai Rīgas Kinostudijā, bet arī "Telefilma Rīga". 1987. gadā par dokumentālo filmu "Voldemārs un Leontīne" jūs saņēmāt "Lielā Kristapa" balvu par gada labāko televīzijas filmu. Tas ir stāsts par divu cilvēku mīlestību, kuri laulībā nodzīvojuši 50 gadus.
Katru gadu bija tāds konkurss, Latvijā notika festivāls "Cilvēks un jūra". Es uzrakstīju scenāriju un piedalījos konkursā, un tas scenārijs ieguva pirmo vietu. "Telefilmā", kad es aizgāju 80. gadā no Kinostudijas, – faktiski mani samainīja ar Augustu Sukutu, jo viņš tur nebija mīlēts, – tur man bija jāstrādā kā asistentei, jo bija jau lieli grandi priekšā. Es palīdzēju viņiem veidot lielās filmas, bet tad uzvarēju šajā scenāriju konkursā. Viņi teica, ka neviens nav ar mieru šo filmu kā režisors taisīt, lai es taisu pati. Voldemārs dzīvoja turpat netālu Zvejniekciemā no mums, un mani interesēja šis veco cilvēku mīlas stāsts. Leontīne pēc mēneša nomira, kad mēs sākām filmēt. Filma iznāca laba.
Savukārt 1990. gadā jūs dokumentālajā filmā "Sargāt savu tēvu zemi" esat fiksējusi tiesas sēdi un stāstu par jaunieti Normundu Pabērzu, kurš atsakās dienēt Padomju armijā. To man ir grūti saprast, ir jau sākusies atmoda, ir dibināta Tautas fronte, bet tiesa tāpat uz gadu notiesā jaunieti par to, ka viņš atsakās dienēt padomju armijā.
1990. gadā, man liekas, ka vēl tā sajūta nebija tāda brīvības sajūta. Es atceros, ka arī mans tēvs tiesājās, lai atgūtu savu zemi Doles salā, viņam tur bija māja un zeme, un kā pret viņu izturējās Augstākajā tiesā… Tēvs dabūja infarktu, un mani ar kameru izdzina ārā no zāles.
Tas nebija tik vienkārši un viegli, kā mums tagad liekas, ka mēs visi ar karodziņiem mājām, vai ne, un jutāmies brīvi.
Sarunu pilnā garumā klausies audio pielikumā.
