Elvīra Šimfa ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece, filozofijas lektore. Viņas galvenās pētījumu tēmas ir klasiskā vācu filozofija, īpaši Imanuela Kanta praktiskā filozofija, kā arī politikas teorija, īpaši Kārļa Marksa, Hannas Ārentes, Jirgena Hābermasa un citu politikas teorētiķu idejas. Elvīra Šimfa īpašu uzmanību pievērš jautājumiem, kas saistīti ar varu un vardarbību politikā, sociālo un politisko ļaunumu. Pirms dažiem gadiem Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā iznāca viņas monogrāfija "Kanta antropoloģija".
Gints Grūbe: Vai mēs varam teikt, ka šobrīd ir iestājies īpašs ļaunuma laiks? Kā, jūsuprāt, ir iespējams šobrīd domāt par notiekošo ļaunumu? Tas ir kaut kas īpašs, nebijis, ārkārtējs?
Elvīra Šimfa: Ziniet, kāpēc intelektuāļi ir apjukuši, tāpēc, ka intelektuāļi... Protams, es nevaru runāt par visiem, bet kaut cik amata brāļus, ja drīkstu tā sevi pagodināt, pazīstu. Viņi ir apjukuši tādēļ, ka viņi skaidri redz, visdrīzākais, ka notiekošais nav nekas īpašs, bet...
To nedrīkst atzīt.
To nedrīkst atzīt, pareizi. Politiska, pilsoniska stāja pieprasa, ka jums jāsaka, ka tās ir pasaulē vislielākās šausmas un nekas tamlīdzīgs līdz šim nekad vispār nav pieredzēts, un mēs nezinām, ko ar to darīt. Kas ir acīmredzama muļķība. Ja sāktu, nevarētu beigt uzskaitīt konfliktus, sadursmes, karus un noziegumus pret cilvēci. To ir daudz, tie ir katastrofāli, traģiski, šausmīgi. Faktiski tas pirmais, ar ko, protams, būtu jāsāk, ir Otrā pasaules kara noziegumi, kas radīja nepieciešamību pēc jauna juridiska un arī ētiska koncepta. Šis [termins] "noziegumi pret cilvēci" ir tapis Otrā pasaules kara kontekstā. Bet arī pirms tam, ja jūs palūkojaties atpakaļ pasaules vēsturē vai pat šaurāk, Eiropas vēsturē, tā ir pilna ar asiņainiem, briesmīgiem konfliktiem, un, protams, ka katru reizi visi politiķi un sabiedrisko procesu komentētāji nāk un saka, ka kaut ko tik šausmīgu viņi nekad vēl nav pieredzējuši.
Jūsu pieminētais Otrais pasaules karš un tā laikā notikušās traģēdijas ir tas salīdzinošais aspekts, pret kuru mēs varam skatīties šī brīža notikumus?
Jā, mēs varam, un tieši tas man ļauj ar pilnu atbildības sajūtu nopietni apgalvot, ka tie noziegumi, kas bija Otrā pasaules kara laikā, paldies Dievam, nav pārspēti. Cerams, ka tas arī nenotiks. Cilvēkiem dažreiz ir grūti saprast, kas tik īpaši šausmīgs notika Otrajā pasaules karā. Es runāju par abu totalitāro režīmu noziegumiem, bet skaidrs, ka uzmanības centrā lielākoties bija nacisma noziegumi. Tas arī ir kaut kas tāds, kas katrreiz ir jāpaskaidro, – kas tad ir īpašs nacistiskajos noziegumos. Protams, ka runa jau nav tikai par cilvēku slepkavošanu, runa nav pat tikai par šausmīgi lielo upuru skaitu. Runa ir par veidu, kā tas tika izdarīts. Tas ir tas, kas provocēja nepieciešamību pēc jaunām ētiskām un juridiskām kategorijām, kā to vispār saprast, kā ar to tikt galā. Par to tagad jau runā visai maz, bet ir jāsaprot šī nozieguma raksturs. Runa ir par cilvēku grupas atcilvēciskošanu, cilvēciskā statusa atņemšanu. Nogalināt jau mēs varam cilvēkus arī joprojām, atzīstot, ka viņi ir cilvēki.
Ko nozīmētu distancēties no notikumiem Gazā vai distancēties no kara Ukrainā? Jūs arī kādreiz vienā no savām publikācijām "Satori" par šo karu rakstījāt, ka cilvēka spriedumi par kara notikumiem Ukrainā, kas balstīti emocionalitātē, nav domāšanas daļa.
Nē, emocijas nav domāšana. Domāšana ir racionāls process.
Bet tā jau ir cilvēcīgi normāla reakcija.
Tā ir normāla rekcija, un tai ir jābūt, tai ir sava vieta, bet ļaut emocijām aptumšot prātu, vadīties tikai pēc emocijām – tā ir liela kļūda, tā ir liela muļķība. Man grūti nosaukt gadījumu, kad tas varētu novest jūs... Pat laulībās, ziniet, aprēķinam ir sava loma. Pat tādā dzīves brīdī nevajag ļauties vadīties tikai pēc emocijām, kur nu vēl kaut kādā ģeopolitiskā kontekstā.
Tikmēr ir eksperti, kas nosoda to, cik vienaldzīgi un auksti starptautiskie "kreisie" reaģēja uz "Hamās" iebrukumu un barbarismu Izraēlā.
Es domāju, ka pārmetums šeit nav emociju trūkumā, es domāju, ka pārmetums šeit rodas no aizdomām par to, ka šī cilvēku grupa, proti, Rietumu intelektuāļi, ka viņi slepeni ne tikai nejūt līdzi cietušajiem ebrejiem šajā gadījumā, bet ka viņi tomēr ar visu savu politisko ietekmi atbalsta pretējo nometni. Es domāju, ka tur ir problēma. Es domāju, ka lielāka problēma ir intelektuāļu slēpts vai dažkārt mazāk slēpts atbalsts pretējai pusei, un tad tas variē – vai nu atbalsts visiem palestīniešiem, vai atbalsts tieši teroristiem, tādi viedokļi jau tiek izteikti mazāk, bet faktiski tā ir centrālā problēma.
Filozofs Žižeks, uzstājoties Frankfurtes grāmatu gadatirgū, "Hamās" uzbrukumu Izraēlai nosauca par ārprātīgu terorisma aktu, kura rezultātā viņš uzskata, ka šī organizācija ir jāiznīcina, tomēr viņš arī uzsvēra palestīniešu ciešanas, kas traucē panākt ilgstošu mieru. Jautājums, vai filozofam ir jāiestājas kādā pozīcijā šādās situācijās?
Domāju, ka nē. Ne tā, kā es saprotu filozofiju. Filozofs var būt dažādās kapacitātēs, filozofs jau var nodarboties ar politiku vai būt sabiedriski aktīvs. Tādā gadījumā – jā, skaidrs, līdz ko jūs iepeldat politiskajā sfērā, jums ir jāieņem pozīcija. Tādi ir politiskās sfēras spēles noteikumi. Cilvēki tur pozicionējas. Kamēr esat akadēmiskajās aprindās, šīs aprindas pasargā jūsu tiesības uz brīvu viedokli, profesionālu, neitrālu.
Pasargā?
Tā tam vajadzētu būt.
Kanta kontekstā arvien biežāk tiek runāts par šo brīvību apjoma samazinājumu.
Pēc Kanta domām, brīvība ir spēja noteikt pašam sev saprātīgu likumu, kad jūs izmantojat savu prātu, lai vadītu savas rīcības. Tikai prāta noteikti motīvi, tikai prāts, tikai racionāla rīcība. Kantam brīva rīcība ir identiska racionālai rīcībai, un, ziniet, no tā veidojas tas paradokss, ka dažbrīd liberāļi, tie, kas sevi identificē sabiedrībā kā liberāļus, iestājas noteiktās situācijās par diezgan nopietniem brīvības ierobežojumiem. Piemēram, Covid-19 laikā liberāļi diezgan skaļi sauca: jā, vajag visu ciet, jo vairāk ciet, jo labāk, jo ilgāk, jo labāk.
Bet tā jau ir tāda pasaules situācija, par ko jūs runājat, ka ir jauna kārtība, un šī jaunā pasaules kārtība prasa arī citu brīvības izpratni.
Šī izpratne ir tikpat veca cik Kants. Liberāļi jums saka, ka, pat ja jūs tiekat ierobežots, ja ierobežojums, prasība pēc ierobežojuma ir racionāla, tad jūs tik un tā esat brīvs. Jūs esat brīvs tiktāl, ciktāl jūs esat racionāls. Ja racionāli ir ierobežot sevi, tad jūs tik un tā esat brīvs. Vienkārši brīvības izpratne nav saistīta ar ierobežojumu esamību vai neesamību, brīvības izpratne ir saistīta ar rīcības racionalitāti vai neracionalitāti. Ja jūs raugāties uz Kanta argumentāciju par mūžīga miera iespējamību, tad skaidrs, ka mūžīgs miers ir iespējams tikai tad, ja cilvēki atsakās no šādas karstasinīgas, emocijās balstītas darbības vai rīcības. Vēlmes atriebt – aci pret aci, zobu pret zobu. Tā nevar darīt. Tas nekad nebeigsies, Kants teiktu.
Nesenā publikācijā jūs rakstījāt: "Esot aktīvi iesaistītam karā, mainās perspektīva no politiskas uz eksistenciālu. Tie, kuri iesaistīti karā, pārdzīvo to no eksistenciālas perspektīvas. Runa ir par viņu dzīvību. Tie, kuri spriež par karu pirms vai ilgi pēc kara, vai esot prom no aktīvas karadarbības zonas, spriež par to politiski vai izmantojot ētiskus argumentus, piešķirot karam cēlu raksturu, to attaisnojot. No eksistenciālas perspektīvas raugoties, šāds attaisnojums nav iespējams, jo neko nevar samērot ar cilvēka dzīvību vai lielām cilvēciskām ciešanām. Šo atziņu saprot arī tie, kas piedāvā tādu vai citādu attaisnojumu karam, tāpēc reti kad karš tiek raksturots kā ideālu un vērtību pirkšana par cilvēku dzīvībām."
Tajā rakstā es gribēju uzsvērt, ka ir divas vienlīdz vērtīgas un svarīgas perspektīvas. Ir tā saucamā eksistenciālā perspektīva, un ir politiskā vai ētiskā. Tās ir atšķirīgas tādēļ, ka tad, kad jūs pats esat vietā, kur jūsu dzīvība ir apdraudēta, tad jūs uz situāciju esat spiests raudzīties vienkārši kā cilvēks, kā dzīva būtne, kurā runā arī zināmi instinkti, kurai rūp sava dzīve un dzīvība, savi tuvinieki. Jūs raugāties uz to izdzīvošanas perspektīvā.
Tur domāšana nav iespējama?
Nedomāju, ka tas ir izslēgts. Es domāju, ka ir cilvēki, kas spēj turpināt domāt un vadīties arī pēc kādiem politiskiem motīviem, bet tomēr viņos ieslēdzas eksistenciālā perspektīva, jo runa ir par viņu izdzīvošanu. Kamēr tie cilvēki, kuri spriež attālināti, viņi var spriest un viņi var diskutēt, un viņi no savas drošās vietas, no saviem rakstāmgaldiem var mudināt tos citus iet vēl tālāk un sist vēl stiprāk. Bet likmes jau nav tās pašas. Tā nav mūsu dzīvība, kas ir uz spēles, bet mēs ar tām zināmā mērā tirgojamies. Tas nav godīgi.
Politiskā pozīcija ir loģiska, bet nav godīga?
Jā, nav godīga. Varbūt tā nav arī pilnīga. Tas ir jāņem vērā, ka cilvēki grib dzīvot, viņi grib izdzīvot, viņiem ir jādzīvo.
Ko tas nozīmē šajā kontekstā? Mēs esam iemācījušies divu gadu laikā sadzīvot ar karu?
Pagaidām vēl nē...
Runājot no drošas vietas.
Runājot no drošas vietas, pagaidām vēl ļoti tiek uzsvērts šis eksistenciālais moments. Abi kari vēl tomēr ir salīdzinoši svaigi, tāpēc tad, kad cilvēki publiskajā telpā apmainās ar argumentiem par šiem abiem kariem, tad bieži klajā nāk šis arguments – bet cilvēki taču mirst. Tā ir līdzība ar Covid-19 laiku, tāpēc ka tad katru reizi, kad kāds kaut ko kritizēja vai teica, kāds uzreiz no kabatas izvilka argumentu – bet cilvēki taču mirst. Tas ir arguments, ar kuru neko nevar iesākt. Līdzko tev pretī sēdošais nāk klajā ar argumentu – bet cilvēki taču mirst – tev tikai jāsaliek rokas klēpī un jāapklust. Pagaidām šis arguments arī kara sakarā izskan. Tā problēma ir tāda, ka drīz mēs ar to iemācīsimies sadzīvot. Tāpat kā ar pandēmiju. Joprojām taču no Covid-19 mirst kaut kādi cilvēki, bet neviens par to nerunā, nevienu tas vairs neinteresē. Drīz tāpat būs ar šiem kariem. Apklusīs, kļūs par tādiem mazāk vai vairāk iesaldētiem konfliktiem. Tur turpinās mirt [cilvēki]. Varbūt ne aktīvā karā, bet kaut kādu sociālo problēmu dēļ, un tas vairs nevienu neinteresēs. Cilvēki iemainīs tās dzīvības pret ģeopolitisko stabilitāti, mieru, tāpat kā mēs iemainījām mirstošos no Covid-19 pret atgriešanos pie esošās realitātes.
Jūs rakstāt arī, ka par spīti emociju nepiemērotībai publiskajās diskusijās pēdējā laikā tā kļūst par dominējošu tendenci – emocionalitāte raksturīga gan politiķiem, gan lielākajai daļai cilvēku, kuri publiski pauž viedokli par kaut ko. Ar ko tas ir saistīts? Vai tā ir šī laikmeta iezīme?
Es domāju, ka jā, ka tas ir saistīts ar mediju tehnoloģijām. Tie kanāli, kuros tu vari pozicionēties, to ir ļoti daudz. Tie visi ir radīti tam, lai noteiktā veidā piespiestu tevi rīkoties, pastāvīgi pozicionēties vai paust savu viedokli, nostāju. Tā kā cilvēku ir ļoti daudz, kas to dara, viņiem ir nepieciešams kaut kā pārkliegt vienam otru. [Sociālie] tīkli pieprasa ļoti biežu pozicionēšanos.
Vai cilvēki tā izsaka savu psiholoģisko stāvokli?
Jā, viņi izsaka, izgāž to, kas ir sirsniņā. Ieraksta "Twitter" (tagad "X") – raudu, šodien es raudu, sāp sirds, dusmās vāros. Bija laiki, kad tas bija nepieklājīgi. Vispār es uzskatu, ka labi audzinātu cilvēku aprindās tas joprojām nav pārāk pieklājīgi.
Bet ir analītiķi, kuri uzskata, ka apspiestas emocijas kolektīvā līmenī var radīt pat nācijas traumas.
Bet ir taču kaut kādi nepubliski veidi un pat ļoti veselīgi, manuprāt, kā cilvēkam tikt galā ar savām emocijām. Galu galā, mammai var izstāstīt. Kāpēc publiskajā telpā jāsaka, ka tev gribas raudāt? Turklāt par visu.
Jūs uzskatāt, ka šāda veida komunikācija pēc būtības konfliktu saasina un padziļina?
Jā, saasina un padziļina, tāda ir emociju daba. Tam ir sava vieta, emocijas jau dzen cilvēku uz priekšu, saasina situācijas, pārsvarā gan privāti, lai ļautu tās ātrāk atrisināt. Bet publiski tas noteikti nav veselīgi – pastāvīgi dzīvot uz tādiem augstiem emocionāliem toņiem. Sevišķi tāpēc, ka emocijas ir ļoti individuālas, ļoti subjektīvas, nāk no katra paša stāvokļa, vietas pasaulē, problēmām, galu galā, arī temperamenta, rakstura. Tas nav kaut kas, kas cilvēkus var vienot. Jūs nevarat vienoties uz emociju bāzes, emocijas ir dziļi individuāla lieta. Tas, kas manī izraisa emocijas, neizraisīs jūsos. Tas nav veids, kādā mēs varētu vienoties, kas ir supersvarīgi politiskā kontekstā – cilvēkiem spēt apvienoties. Vara koncentrējas to cilvēku rokās, kuri spēj apvienoties, vai šo apvienoto cilvēku līderu rokās, teiksim tā. Spēja apvienoties politiskajā dzīvē ir ļoti svarīga. Emocijās balstītā individualizācija, sašķelšanās ir neveselīga politiski. Privāti droši vien tas ir jājautā psihiatram, es tiešām nezinu, vai privāti vienmēr ir pareizi ļaut savām emocijām izvirst, vai nē. Es nesaku, ka nekad, es domāju, ka varbūt ir brīži, kad tam ir sava vieta un nozīme, kaut kādai kolektīvai emocijai.
Citas "Brīvības bulvāra" sarunas
