DAŽAS ATZIŅAS
- Arnis adopcijas kursus iesaka iziet pilnīgi visām ģimenēm – neatkarīgi no tā, vai tās plāno adoptēt vai ne, jo kursi palīdz saprast gan sevi, gan bērnu vajadzības.
- Cukura diabēta diagnoze bērnam nav "mirstamā kaite" vai invaliditātes zīmogs – ar to var un jāspēj iemācīties sadzīvot.
- Bērna slimība var izrādīties esam viens no būtiskākajiem konfliktu cēloņiem – tās dēļ attieksme pret bērnu vecākiem var sākt pamatīgi atšķirties.
- Arnis no agras bērnības bijis patstāvīgs un uzskatījis, ka "vecim jābūt vecim", bet kursi par bērna vajadzībām un psihologa apmeklējumi likuši viņam saprast, ka daudzas no šīm attieksmēm ir reakcijas uz traumām.
- Elvīra vēlas adoptēt, bet ir nobažījusies, tikmēr Arnis uzskata – ja lēmums pieņemts, atpakaļceļa vairs nav un nāksies tikt galā ar jebko, kas notiks.
Arnis ienāca Elvīras ģimenē tad, kad viņai jau bija divi dēli. Abi iepazinās platformā "Tinder", un Elvīra uz pirmo tikšanos no Rīgas uz Jūrmalu atbrauca ar riteni. Arnis saka: "Atbrauci, lai paskatītos – ir vērts, nav vērts..." Elvīrai šķita, ka ir vērts, un nu jau abi kopā ir sešus gadus. "Tinder" Elvīra lejupielādēja tīri nejauši – pēc sarunas ar draudzeni, kura platformu jau lietoja. Vecuma ierobežojumā Elvīra norādīja: +/- 10 gadi, un Arnis "knapi iekļāvās".
Kas ir "Normāla ģimene"?
Latvijas Radio podkāsts "Normāla ģimene" eksperimentālā formātā vēstī par dažādu ģimeņu attiecībām. Ģimenes bez intervētāja klātbūtnes savās virtuvēs spriež par attiecībām un dzīvi ar bērniem, ļaujot pastarpināti būt klāt viņu privātajā sarunā.
Kā tapa podkāsts, lasi šeit.
Podkāstu klausies:
Drīz pēc tam Arnis mudināja Elvīru izdomāt, kad un kā viņu iepazīstināt ar dēliem, kuri tolaik bija vēl pavisam mazi. Viņam bija svarīgi saprast, vai bērni viņu spēs pieņemt un vai tādējādi attiecībām ir nākotne.
Attiecību pirmais gads jaunajai ģimenei iezīmējās ar lielām pārmaiņām: pārdeva dzīvokli Rīgā, lai iegādātos un pārceltos uz māju Ķekavā, apprecējās... un oktobrī uzzināja, ka Elvīras jaunākajam dēlam Pēterim ir 1. tipa cukura diabēts. Arnis jūtas vainīgs par to, ka reizēm bērnam kaut ko pārmetis, neaptverot, ka nogurums, nevēlēšanās iet uz dārziņu vai darīt ko citu ir slimības simptomi... Bērns sāka vakaros ļoti daudz dzert ūdeni, bija liels nogurums un garastāvokļa maiņas; vienā brīdī "bilde salikās kopā" – tika veikts tests un noteikta diagnoze.
Elvīrai tobrīd bija sajūta, ka "viss pamats zem kājām sabrūk", bet Arnis spēja notiekošo uztvert ar vēsāku prātu – ka tā nav "mirstamā kaite" un ar to jāiemācās sadzīvot. Viņaprāt, Elvīra gan pret dēlu sāka izturēties kā pret īpaši aprūpējamu, visu darīja viņa vietā, par daudz sargāja. Dēla slimības dēļ izveidojās abu atšķirīgās audzināšanas pieejas – Arnis gribēja dēlu audzināt par vīrieti, lai darbojas, lai atbild par saviem vārdiem un darbiem, kamēr Elvīru, Arņa vārdiem runājot, pārņēma "labās mammas sindroms".
Tieši dēla slimības dēļ veidojušās atšķirīgās bērnu audzināšanas pieejas ir par iemeslu lielākajai daļai pāra strīdu un nesaskaņu – tas reizēm noved līdz skaļākiem vārdiem, asarām... Elvīra atzīst, ka cēlonis šādai viņas attieksmei, iespējams, ir iepriekšējās laulības sairšana – kad viņa izšķīrās no pirmā vīra, sāka visu darīt pati, un arī lūgt bērniem iesaistīties un palīdzēt šķita apgrūtinošāk, nekā vienkārši visu izdarīt viņu vietā. Taču, kad dēlam diagnosticēja cukura diabētu, viņa sāka arī justies vainīga un uzskatīt, ka varbūt slimība daļēji attīstījusies strīdu un šķiršanās dēļ...
Arnis atzīst, ka pēc dabas ir diezgan skarbs un tiešs, un saprot, ka tādu viņu veidojusi paša bērnības un jaunības pieredze – jau no bērna kājas bijis ļoti patstāvīgs, ātri sācis dzīvot viens, aizgājis dienēt armijā, lai pārbaudītu savas spējas. Tas, viņaprāt, veidojis paša pārliecību, ka "vecim jābūt vecim".
Taču, kad abi ar Elvīru sāka domāt par bērniņa adoptēšanu un apmeklēja adopcijas mācības, Arnis atskārta, ka pašam ir ļoti daudz traumu un problēmu.
Šie kursi Arnim lika pavisam citādāk sākt raudzīties uz bērnu audzināšanu un saprast, ka pats daudz ko darījis nepareizi. Arnis kursos tik daudz ko apguvis un sapratis, ka tagad pilnīgi visām jaunajām ģimenēm neatkarīgi no tā, vai tās plāno adoptēt vai ne, iesaka iziet šādus kursus – lai labāk saprastu bērnu vajadzības. Tam piekrīt arī Elvīra: viņai kursi palīdzējuši saprast, ka bērna uzvedība, dažādi negatīvie tās aspekti, patiesībā tikai un vienīgi signalizē par nepiepildītām bērna vajadzībām.
Arnis joprojām iet pie psihologa un strādā ar sevi – uz to viņu pamudinājis tieši bērnu audzināšanas jautājums kopumā, kā arī abu lēmums adoptēt. Taču viņš par adopcijas ideju nešaubās – uzskata, ka, ja lēmums ir pieņemts, atpakaļceļa nav, un tāpat nekad nevar paredzēt kā būs: viņiem būs trīs bērni, un nāksies tikt galā, lai kāda arī nebūtu situācija. Elvīra vēlas adoptēt, bet viņu joprojām reizēm pārņem bažas par to, kā būs. Viņai ir sajūta, ka meitiņas ienākšana ģimenē būs pozitīva pārmaiņa, taču apkārtējo pieredze un viedokļi viņu reizēm joprojām biedē – viņai ir bažas, ka varētu būt grūti bērnu pieņemt, ka tam varētu būt dažādas traumas, slimības, ar ko grūti sadzīvot.
Arnis uz to raugās citādāk, sakot: "Es jau esmu pieņēmis divus bērnus!". Elvīrai iepriekš tas nebija ienācis prātā, bet nudien – Arnim jau principā ir adopcijas pieredze! Elvīra gan reizēm joprojām šaubās, vai ir pietiekami laba māte saviem diviem dēliem un vai izdosies būt gana labai arī trīs bērniem, bet Arnis uzskata, ka viņa ir pat "pārāk laba mamma". "Paskaties uz dēliem – viņi pat paši gatavo ēst!"
Arnis ir apguvis un sapratis daudz ko jaunu un patiesi tic terapijas efektam, bet tomēr atzīst, ka viņā joprojām par dzimumlomām mīt dažādi stereotipi, no kuriem viņš, visticamāk, nekad neatbrīvosies. Arnis domā, ka "vīrietis ir ģimenes sargs", ka viņam tomēr jāpilda dažādas "pirmatnējās funkcijas", jābūt apgādniekam. Jā, "tagad jau mums ir vienlīdzība", un, jā, viņam patīk gudras sievietes, kas pašas daudz ko spēj sasniegt, tomēr šo tradicionālo attieksmi viņam "neizdzīs ārā pat ar koku!". Par visu pārējo gan viņš gatavs diskutēt.
Abi ir pārliecināti – attiecību krīzes vairāk ir notikušas ārēju apstākļu dēļ. Gan pārslodze, gan dēla slimība, gan fiziskās grūtības un bezgalīgie lauku mājas remontdarbi, ar kuriem pārim nācās tikt galā pēc pārcelšanās... Elvīra arī atzīst, ka mēdz uzņemties par daudz – viņa smagi strādā, un arī nespēj atteikties no iespējas nepārtraukti mācīties un pilnveidoties, apmeklēt dažādus kursus.
"Mums iet labi," tā viņi saka, atzīstot, ka nav gan nekāds paraugpāris. Bet abiem patīk dzīve laukos, un Elvīra ir priecīga, ka Arnis dod viņai iespēju ik pa laikam pabūt vienai, kaut kur aizbraukt, neviena netraucētai. "Jāmāk piedot, un, ja mīl viens otru, tad viss ir iespējams."
