Kremlis kultivē karu caur popkultūru

Ieva Siliņa: Kā Krievija nonāca pie iebrukuma Ukrainā?

Andis Kudors: Krievija pēdējos gados ir parādījusi savu iekšējo būtību. Tās ir dabīgas sekas kara kultam, kas tika apzināti veidots Padomju Savienības laikā pēc Otrā pasaules kara un īpaši tika aktivizēts Vladimira Putina vadībā. Ja jūs katru dienu kultivējat karu caur popkultūru, kino, tad rezultāts, protams, ir karš.

2003. gadā Putins atvēlēja finanšu līdzekļus kino attīstībai. Protams, tajā bija daudz propagandas, atkal atsāka filmēt kinofilmas par Otro pasaules karu. Padomju Savienībā bija populārs sauklis: "Lai tikai nebūtu kara!"

Realitātē Kremļa kontrolē caur popkultūru tiek kultivēts karš, vardarbība tiek romantizēta, veidots kults filmām, kurās daudz tiek pielietots fiziskais spēks. 

Veidots tāds "īstā vīrieša", "mačo" tēls?

Nē, man nav iebildumu pret vīrišķību, un es atbalstu ideju par vīrišķīgu vīrieti, bet šeit ir runa par galējībām, reklāmu bandītiem. Bandīts nav vīrišķīgs. Vīrišķīgs vīrietis ir atbildīgs, rūpējas par sevi un savu ģimeni. Krievijas kino attēlotā "vīrišķība" ir vardarbība un noziedzība, kas veido vardarbības kultu un ienes daudz liekulības. Tas ir izlauzies ārā kara veidā. Otra lieta, kas jāmin – Krievijas propaganda nepārtraukti skandēja: "Ukraiņi nav nācija, viņiem nevar būt sava valsts". Tas ir impērisms un paternālisms. 

Krievijas propagandas mašinērija jau to pašu saka par Baltijas valstīm – sauc par "Pribaltiku", neatzīstot Latviju, Lietuvu, Igauniju.

Jā, bet par mums tādu izdomātu stāstu ir grūtāk izstāstīt. Tādi ideologi kā Aleksandrs Dugins nevar baltiešus nosaukt par krieviem, slāviem. "Krievu pasaules" ideja ir tāda, ka slāviem jābūt apvienotiem, krieviski runājošiem jābūt apvienotiem transnacionālā veidojumā, kas vairo Krievijas varenību. No Krievijas perspektīvas ukraiņi labi iederējās šajā naratīvā kā tādi, kuri nav īsti atšķirīgi no Krievijas. Putins vairākkārt ir runājis par ukraiņiem.

Pirmajos gados, kad viņš tikko bija nonācis pie varas, Putins runāja par to, ka ukraiņi ir līdzīgi krieviem. Vēlāk runas aizgāja līdz tam, ka Putins sāka stāstīt, ka ukraiņi ir tie paši krievi.

Kā tad tas iet kopā ar to, ka Krievija savus tautiešus, savus brāļus tā vienkārši slepkavo?

Tieši tā, tas galīgi neiet kopā! Ja tu vakarā saki, ka ukraiņi ir tavi brāļi, bet no rīta četros sūti militāros iznīcinātājus un raķetes, kāda tad ir vērtība taviem vārdiem? Tāpēc tā ir fikcija – tas stāsts par "Krievu pasauli", 19. gadsimta idejas, kas Putina laikā atkal tika izvirzītas priekšplānā, tās ir militārisma idejas. Tās ir impērisma idejas, un tie ir vārdi par ekskluzīvu interešu zonu ap Krieviju. Tā ir ļoti bīstama retorika, jo viņi vēlas nevis vienkārši ietekmēt kaimiņus, bet kontrolēt. Tas mūsdienu civilizētā pasaulē nav pieņemams.

Mērķtiecīgi meli – asās varas instruments

Tomēr šī nepieņemamā retorika rezultējas reālā, asiņainā karā, kurā mirst cilvēki.

Krievijas sabiedrībā daudziem ir mentālas, vērtību problēmas. Arī pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienība nespēja kara veterāniem nodrošināt cieņpilnu dzīvi. Viņiem bija puķes un svētki, bet nebija, kur dzīvot. Ja arī bija kāds dzīvoklis, visi dzīvoja kopā, platības nepietika, naudas bija maz, bet, pat ja nauda bija, veikalos ne vienmēr varēja vajadzīgo nopirkt.

Nu lūk, tad šis trūkums un nespēja ir jāizpilda ar propagandu. Kara tēma bija viena no nācijas varenību simbolizējošām un emocionāli piesātinātām tēmām. Kara vēstures propaganda Kremlim ir vienmēr bijusi ļoti stipra. Viņi ir agresīvi. Viņi ir ļoti nelabvēlīgi pret kaimiņu tautām, ieskaitot baltiešus, turklāt mūs nepatiesi, melīgi sasaista ar nacismu.

Mērķtiecīgi meli ir asās varas instruments. Krievija īsteno aso varu pret kaimiņvalstīm. 

Kas ir asā vara?

Asā vara ir autoritāru un totalitāru valstu neizdevusies maigā vara. Maigā vara ir vara, kas tiek īstenota, balstoties savā pievilcīgumā, tātad, aizraujot. Krievijai pievilcīguma pietrūkst, tas piemīt tikai ļoti šauros sabiedrības slāņos citās valstīs, tādēļ to aizvieto ar citādi lietotiem maigās varas instrumentiem, piemēram, publisko diplomātiju, kultūras apmaiņām, studentu programmām, mediju darbību. Šos instrumentus, lai ietekmētu prātus un sirdis un atrastu draugus, izmanto arī demokrātiskas valstis. Bez vardarbības, bez piespiešanas, bez uzpirkšanas.

Krievija to izmēģināja ap 2005., 2006., 2007. gadu, bet viņiem tas neizdevās. Tad Putins Minhenes drošības forumā nāca klajā ar jaunu Aukstā kara runu, kas Rietumos netika uztverta pietiekami nopietni. Mēs, pētnieki Austrumeiropas politikas pētījumu centrā, to saskatījām, stāstījām, ka demokrātiskais tranzīts Krievijā ir apstājies, Krievija atklāti slīd atpakaļ uz autoritārismu un ka briest nepatikšanas. Mēs nezinājām, kādas tās būs un kad iestāsies, bet mēs, pētnieki, jau toreiz teicām, rakstījām pētījumos, ka nepieciešama stratēģiskā kontrole un Krievijas stratēģiska iegrožošana. Kā redzam, tas pārvērtās par lielu karu.

Krievija karu turpina, bet asās varas pazīmes mūsu informācijas telpā nekur nav zudušas. 

Jā, informācijas telpa ir piesātināta ar meliem un dezinformāciju. Tas ir tas, ko Kremlis dara – viņi izplata samulsumu. Piemēram, kad virs Ukrainas tika notriekta lidmašīna, Malaizijas "Boeing", Krievijas mediji izplatīja vismaz septiņas versijas par notikušo. 

Neviena no tām nebija patiesa, bet mērķis bija radīt samulsumu un domu, ka patiesību jau nevar noskaidrot, nevar īsti saprast, kas tur notika. Tas ir veids, kā Krievija grib noslēpt to, ka ir agresorvalsts, ka izdara kara noziegumus. 

Līdzīgi jau notiek arī pie mums – tiek izplatītas dažādas versijas un naratīvs, ka nevienam nevar uzticēties. 

Krievijas asā vara ir daļa no šķelšanas politikas, tātad viņi šķeļ transatlantisko telpu. Krievijas vēlme ir nošķelt Kanādu un ASV no Eiropas, lai netiktu veidota kopīga Rietumu ārpolitika Krievijas virzienā, tad viņiem būtu vieglāk un būtu vairāk manevra iespēju. Otra Krievijas īstenota šķelšanas līnija ir Eiropā un sakņojas vēlmē sašķelt Eiropas valstis.

Piemēram, šobrīd mēs redzam, kā [Ungārijas premjerministrs Viktors] Orbāns aizkavē un apgrūtina kopīgu Eiropas Savienības ārpolitiku attiecībās ar Krieviju un kopīgu nostāju Ukrainas jautājumā. Tādā ziņā Krievijai tas izdodas. Orbāns savu nostāju ieguva 2010. gadā pēc piedalīšanās partijas "Vienotā Krievija" kongresā Sanktpēterburgā. Kongresā piedalījās arī Jānis Urbanovičs ("Saskaņa") un Nils Ušakovs ("Saskaņa") un pēc kongresa noslēdza līgumu ar "Vienoto Krieviju". Ir acīmredzams, ka kongresā notikusi komunikācija ar Kremļa cilvēkiem.

Krievijā pie varas ir viduvējības

Kā mēs šodien un tagad varam palīdzēt Ukrainai? 

Vispirms – militārā dimensija. Ukrainai ir jāpalīdz militāri, jāpiešķir viss bruņojums un munīcija, viss, ko vien var piešķirt. Šobrīd mēs to darām par lēnu un par maz. Ja kāds stāsta, ka nav risinājuma – tas ir tieši tas, ko vēlas Kremlis, lai nebūtu Ukrainai labvēlīga risinājuma.

Atbalsts ir jāturpina, jo Putins saprot tikai spēka valodu. Krievijai nav vērtību. Kremļa cilvēki seko naudai un varai.

Viņi "pievelk aiz matiem" dažādas idejas par "Krievu pasauli", brāļu tautām, bet īstenībā viņi ir ciniski ideoloģiju izmantotāji. Kremlis nav pat konservatīvs tādā izpratnē, kā to saprot Eiropā.

Ja Eiropa būtu drīzāk konservatīva nevis liberāla, tad Kremlis teiktu, ka ir liberāļi. Viņiem vajadzēja stratēģiski apstādināt Rietumu ietekmi Krievijā, jo viņi demokratizāciju, ekonomisko liberalizāciju, decentralizāciju redz kā apdraudējumu Kremļa varai. Tāpēc viņi lēma ideoloģiski krasi nostāties pret Rietumiem, apelējot pie prosovjetiska sentimenta un līdzīgām lietām. Pat pareizticība tika izmantota kā ideoloģisks instruments, lai noskaņotu Krievijas sabiedrību pret Rietumiem. 

Tu runā par kriminālajiem ģēnijiem vai cilvēkiem, kas vienkārši ir patrāpījušies pie varas un nu ar visiem līdzekļiem cenšas to saglabāt?

Vladislavs Surkovs, kurš bija Kremļa administrācijas vadītāja pirmais vietnieks, ir intelektuālis un rakstnieks. Kremlī ir vēl daži inteliģenti cilvēki, bet viņu ir maz. Visa Putina politika balstās uz to, ka Krievijā pie varas ir viduvējības. Arī pats Putins nav intelektuālis, propaganda mēģina viņu pasniegt kā stratēģi, bet tā nav. To pierāda kaut vai iebrukums Ukrainā bez normālas kalkulācijas.

Es toreiz prognozēju, ka lielā kara nebūs, jo es spriedu par Putinu kā par racionālu būtni. Tā bija mana kļūda.

Ne tikai mana, visi Krievijas eksperti neparedzēja lielo karu, jo bija skaidrs, ka tas būs neizdevīgi Krievijai, neizdevīgi pašam Putinam, ka viņi nespēs iekarot Ukrainu. Karš sākās 2014. gadā, ukraiņi bija attapušies no samulsuma, kas bija Krimas aneksijas laikā. Ukraiņi bija uztrenējušies karot, bija sagatavojuši vairākas aizsardzības līnijas, bija psiholoģiski gatavi. Bija redzams, ka ar Krievijas pie robežas savilktajiem spēkiem nebūs pietiekami un nepietika, viņi nespēja ieņemt Ukrainu. Krievijas spiegi, kam bija jāuzpērk ukraiņi Krievijas armijas "sagaidīšanai ar ziediem", sazagās, un vēlāk Krievijas bruņotie spēki bija dusmīgi uz specdienestiem par neobjektīvas informācijas došanu, jo, saprotams, neviens viņus negaidīja.

Autoritārs režīms ir satrunējis, tur ir korupcija, viņi zog. Vienas tanku bāzes komandieris nošāvās, kad bija jāsūta karā tanki, jo visu paši bija izzaguši. 

Baltijas jūras reģions kļūst par drošāko vietu pasaulē

Dzirdot, cik Krievija iekšēji ir izpuvusi, vai tai ir vēl kādas cerības?

Krievijai nav jaudas uzvarēt Ukrainu, tas ir fakts. Krievijai nav jaudas karot ar NATO. Ik pa laikam medijos izskan galējības, ka nu tūlīt, tūlīt Krievija uzbruks Baltijai vai Polijai. Protams, ka mums ir jāgatavojas, jākļūst ļoti stipriem, lai Krievija pat nemēģinātu mūs testēt. Mūsu bruņotie spēki nopietni gatavojas, veido aizsardzības līnijas, un ir labi, ka esam motivēti, jo dažreiz, kā, piemēram, ar žoga izbūvi pierobežā, esam bijuši pārāk lēni. Bet, no otras puses, nav pilnīgi nekāda pamata panikai, jo Krievija nespēj uzvarēt pat Ukrainu.

Jā, iespējams, varētu uztaisīt kādu provokāciju Polijā vai Baltijas valstīs, bet kādas runas par karu ar NATO! Šobrīd, kad Somija un Zviedrija ir iestājusies NATO, Baltijas jūras reģions kļūst par drošāko vietu pasaulē.

Norvēģija NATO ir jau sen, arī Polijas armija kļūst arvien spēcīgāka, Turcija ir ļoti nozīmīgs spēks, par ASV kā visvarenāko militāro spēku pasaulē nemaz nerunājot. Krievijai nav nekādu izredžu.
 
Tad mūsu pienākums ir tikai atbalstīt Ukrainu līdz pilnīgai uzvarai?

Precīzi! Mums ir jāatbalsta Ukraina līdz uzvarai. Ja viņi vēlas uz kādām sarunām iziet, tā ir viņu darīšana, tā ir viņu zeme. Bet mums ir jābūt Ukrainas pusē un jāpiegādā, ko varam. Mēs arī esam Rietumu valsts, bet bagātajām Eiropas valstīm "Rietumu rietumos" ir jātērē vairāk līdzekļu Ukrainas atbalstam, ja viņi grib Eiropā mieru. Ja viņi grib, lai Putins neuzbruktu ne Baltijai, ne Polijai, ne kādai no citām Eiropas Savienības valstīm vai NATO, tajā ir jāiegulda vairāk un jāpalīdz Ukrainai jaudīgāk. Ukraina ir gatava aizstāvēt sevi, un Eiropai ir jāpalīdz ukraiņiem. 

Kremļa baloži bīstamāki par vanagiem

Kādēļ daļa valstu vērtē Krieviju pēc savas vērtības sistēmas un neizprot tās radītos draudus?

Tā vispārinot es teiktu, ka vidējais amerikānis ir godīgāks par daļu Krievijas pilsoņu, un viņi nespēj noticēt, ka var tik spilgti melot. Krievijas propagandistu, dezinformatoru un politiķu spējas melot nedrīkst novērtēt par zemu. Labi, ka Latvijas pieredzi okupācijā skaidro Latvijas diplomāti, Latvijas pētnieki, kas brauc uz ārvalstīm.

Skaidrojot šīs lietas, redzu, ka daļa ārvalstnieku saprot, bet daļa tomēr slīgst naivumā un nezināšanā par Krieviju un uzskata mūs par nacionālistiem, kas apvainojušies uz Padomju Savienību. Izrādījās, ka mums ir taisnība.

Arī Latvijā ir cilvēki, kas apgalvo, ka ar Krieviju vajag runāt, tā tomēr ir kodolvalsts. Šie Kremļa baloži ir bīstamāki par Kremļa vanagiem, kas atklāti aizstāv Kremli.

Vanagi ir skaidrāk redzami, visi zina, ka tie ir prokremliski. Kremļa baloži ir kā kaķis Leopolds no krievu multiplikācijas filmas, kurš saka: "Dzīvosim draudzīgi!" Šie ir daudz bīstamāki, jo maskējas un ir vilks avju drānās. Meklēt pārstāvniecību augstskolās, protams, ir Krievijas specdienestu metode, zinātniekiem ir jāuzmanās no vervētājiem. Raganu medības nevajag, bet vienlaikus jāsaprot, ka ir karš. Arī šeit, ielaižot pārāk daudz Krievijas žurnālistu vai kādu citu aktīvistu, mēs vairojam Latvijas nacionālās drošības riskus. 

Kā izpaužas informācijas karš?

Informācijas karā ir dažādas metodes, psiholoģiskās operācijas, ietekmes operācijas un tās parasti tiek īstenotas uz plašāku sabiedrību. Kad notiek karstais karš, tātad šobrīd, konvencionālais karš Ukrainā, tad paralēli vienmēr notiek arī informācijas karš. Tajā ir trīs galvenās auditorijas.

Pirmkārt, Krievija cenšas ietekmēt Ukrainas kareivjus, mazināt viņu cīņas sparu, un Ukrainas sabiedrību, mazināt atbalstu vēlmei aizstāvēties pret Krievijas agresiju.

Otra auditorija ir Krievijas pašas kareivji un to ģimenes, lai tās atbalstītu karu, lai būtu gatavas sūtīt cilvēkus. Krievijā ģimenes tiek brutāli nopirktas ar lieliem pabalstiem, kas tiek izmaksāti, ja iet bojā karā. Tas ir tāds morāli ētisks jautājums par savas ģimenes locekļu "pārdošanu".

Trešā auditorija ir starptautiskā sabiedrība, ieskaitot mūs. Lai mēs nenostātos Ukrainas pusē, lai neatbalstītu Ukrainu, kas ir ļoti atkarīga no Rietumu palīdzības. Līdz ar to ir jāsaprot, ka mēs esam mērķauditorija Krievijas dažādām psiholoģiskām operācijām, kas nāk caur medijiem. Tagad mediju darbs ir ierobežots, un cik labi, ka Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) ir izlēmīgi rīkojusies un slēgusi dezinformācijas kanālus! Tie pat nav mediji. Bet ir sociālās platformas, sociālie tīkli, kur karš turpinās. 

Turpina nest "Krievu pasauli"?

Es tagad grasos rakstīt grāmatu par "Krievu pasauli". Tai ir dažādas izpausmes gan ģeopolitiskā, gan ģeokultūras, gan ģeoekonomiskā ziņā.

Ģeokultūra ir saistīta ar kultūras apmaiņas un propagandas kokteili, kurā stāsta par Krieviju kā izcila kultūras mantojuma nesēju. Nevar noliegt, ka ir, ko lasīt no 20. gadsimta sākuma un 19. gadsimta beigu literatūras, bet Kremlis ar vienu roku mēģina šo pasniegt un teikt: skatieties, cik mēs esam kulturāli. 

Bet viņu rīcība pašlaik ir absolūti pretēji tam humānismam, ko mēs redzam daļā krievu klasisko rakstnieku.

Starp citu, arī krievu klasisko rakstnieku darbos parādās impērisms, nav tā, ka viņi mums būtu 100% pieņemami. Ir kaut kāda mākslinieciskā vērtība gan Puškinam, gan Ļermontovam, gan Tolstojam, bet ir kara konteksts. Ja jūs mēģināt īstenot maigo varu ar pievilcīgumu un ar otru roku jūs šaujat nost cilvēkus, tad jūs likvidējat savu pievilcīgumu. Tad lai Krievijā nebrīnās, ka viņu kultūra arī netiek uztverta pozitīvi. Kā teikts Bībelē – pēc augļiem jūs viņus pazīsiet, kur ir nonākusi šī nācija? Ja tā nonākusi pie barbarisma, pie agresijas, pie izvarošanām Irpiņā un Bučā un tas ir jūsu ideoloģijas rezultāts, – nu, piedodiet, mūs neinteresē arī viss pārējais, un tā ir normāla cilvēciska reakcija.

"Krievu pasaule" ir ilūzija

Kā tu saviem vārdiem raksturotu "Krievu pasauli"?

"Krievu pasaules" ideju deviņdesmitajos gados radīja Pjotrs Ščedrovickis, Gļebs Pavlovskis. Šie kungi rakstīja par Krievijas ideju, krievu ideju  Krievijas mērķiem globāli un filozofiski vēsturiskā griezumā. Sākotnēji tas tika izmantots maigajā varā ar domu: "Redziet, krievu kultūra ir sevišķa, draudzējieties ar mums". 

Līdzīgi kā amerikāņu sapnis?

Jā, bet, ja aizbrauc uz Ameriku, tad arī redz, ka amerikāņu sapnis tiešām ir sasniedzams tiem, kas apķērīgi, ar izglītību, gatavi darīt. Krievijā – nē. "Krievu pasaule" ir retrospektīva. Viņi runā par kultūras un humānisma vērtībām literatūrā, kas īstenībā ir bijušas opozīcijā reālajai, cariskajai Krievijai.

Ja iedziļināmies, kāds valdnieks ir bijis Pēteris I? Sadistisks slepkava, dzērājs. Pirmie slavofili bija pareizticīgie, kas gribēja ticīgāku, garīgāku Krieviju, bet bija opozīcijā tāpat kā liberāļi. Pie varas bija tie, kas gribēja stipru varu, autoritārismu, spēcīgu impēriju. Cauri gadsimtiem redzam, ka pie varas ir bijuši gribas maksimizētāji, stipras varas kultivētāji, kas ļoti līdzīgs Hitlera idejai – visu resursu koncentrēšana viena mērķa sasniegšanai.

Diemžēl Krievijai nav mērķa uzlabot indivīda dzīvi, viņu mērķis ir saistīts ar to, ka valsts ir viss, bet indivīds – nekas. Līdzīgi kā fašismā un nacismā, komunismā, un tieši tas pats notiek "putinismā".

Šobrīd vajā tos, kuri ir pret karu, par to var pat nonākt cietumā. Politiķis Vladimirs Kara-Murza tika iesēdināts cietumā uz 25 gadiem. Tas ir Staļina lēģeru termiņš par to, ka esi pret karu, pret Putina režīmu. Lūk, ar kādu režīmu mums ir darīšana kaimiņvalstī! "Krievu pasaule" faktiski nepastāv, ir ilūzija. 

Cenšoties sašķelt Ukrainu, Putins patiesībā to apvienojis

Tādā ziņā patiess prieks par Ukrainu, kas ir gaismas gadus priekšā Krievijai cilvēku varonībā, kopības sajūtā, līderismā. 

Ukraiņi pozitīvi pārsteidza ar savu nācijas izdzīvošanas gribu. Es atceros, pēc 2014. gada biju uz koncertu, iespējams, "Okean Elzy", lielā stadionā. Ievēroju, ka jaunieši uz koncertu dodas etnogrāfiskajos kreklos ar izšuvumiem, višivankās. Tas bija popkultūras koncerts, bet meitenēm bija sapīti vainagi no dzelteni ziliem ziediem, un viss tas noskaņojums!

Kad redzēju viņu sejas, sajutu noskaņojumu, es sapratu, ka Ukraina ir neuzvarama. Tas man atgādināja to, ko mēs piedzīvojām Dziesmotās revolūcijas laikā un uz barikādēm Rīgā.

Putins, mēģinot sašķelt Ukrainu, patiesībā ir to apvienojis. Mums ir dabiski just solidaritāti ar ukraiņiem, moldāviem, gruzīniem, tām tautām, kuras vēlas būt ārpus Maskavas ietekmes orbītas, ārpus kontroles un impērijas. Mēs zinām, kā viņi jūtas. Tāpēc mēs viņus atbalstām, lai arī viņiem būtu iespēja izkļūt no šīm lāča ķetnām.

Es domāju, ka Eiropas Savienībā arī mainīsies ģeopolitiskie svari, arī militārā ziņā. Polija, Ukraina, Baltija kļūs par nozīmīgāku smaguma centru. Tas ir labvēlīgi Eiropas attīstībai, ka attīstības centrs un politiskais smaguma centrs virzās mūsu virzienā. 

Kamēr tas notiek, kādi ir tie mājasdarbi, kas mums Latvijā jāpaveic?

Informatīvajā karā, protams, svarīgākais ir izgaismošana. Otra lieta – katra paša medijpratība šajos apstākļos. Uzmanīties no anonīmiem kontiem sociālajās platformās. Saprast, ka ir tipiskie Krievijas stāsti par NATO, kas nepalīdzēs, un izdegušo zemi, par Krievijas tiesībām ko darīt Ukrainā, kas, protams, ir pilnīgi meli. Svarīgi to nepārpublicēt, jo tas var būt Kremļa troļļa radīts teksts.

Un arī viss, kas ir par neizdevušos valsti, par slikto valdību, to, ka nevar uzticēties valsts struktūrām? 

Tieši tā! Valdību var kritizēt, bet ir svarīgi nodalīt valdību no valsts.

Valsts esam mēs visi, katrs no mums. Ja tu kritizē valsti, tu kritizē pats sevi. Kāda no tā jēga? Labāk ej un dari to, kas no tevis ir atkarīgs!

Šķelšanas līnija, ko Kremlis īsteno informācijas karā pret Latviju, ir par vienmēr slikto valdību, vienmēr sliktajiem politķiem, slikto korumpēto eliti, "viss te ir un būs slikti", vienmēr labo tautu, "mums vienmēr ir taisnība". Šis ir populisms. 

Vēl mums jāturpina atbrīvot telpu no padomju laika pieminekļiem.

Jā, cik labi, ka tas viss jau notiek un ir saprasts. Cik labi, ka bija pilsoniskās sabiedrības iniciatīva nogāzt pieminekli! Nacionāli konservatīvi noskaņotie politiķi bija jau sen par pieminekļa nogāšanu, bet liberālie un tie, kas pa kreisi no centra, bija ļoti atturīgi. Pilsoniskā sabiedrība teica savu, okupekļi tiek gāzti, un tas ir pareizi. Bez žēlastības ir jānoņem Krievijas impērijas simboli, bez žēlastības ir jānoņem Padomju Savienības simboli.

Mēs zinām savu vēsturi. Mums nav šie simboli jāatstāj telpā, jo Krievija tos izmanto informācijas karā.

Jāturpina arī pētīt un izskaidrot vēsturi, jo Putins runā par vienpusēju, piepucētu, melīgu skatījumu uz vēsturi. Tāpēc ir jāattīsta akadēmiskā vēsture, kas stāsta patieso stāstu. To, kas ir bijis slikts, piemēram, kolaborācija ar padomju režīmu, ņemam par mācību. Lepojamies ar to, kas ir bijis labs, bet neko nesvītrojam ārā.