Tīklu darbnīca – klubs, baznīca, templis?
Laura Lapiņa: Sāksim sarunu par brīvprātīgajiem, kuri rada aizsargtīklus, kas tiek veidoti, lai palīdzētu Ukrainai maskēt bruņutehniku, automašīnas un palīdzības kravas. Brīvprātīgie jau ir radījuši vairāk nekā 119 tīklus kopumā 2700 kvadrātmetru platībā. Kad un kāpēc, Aldi, jūs sākāt darboties un vadīt tīklu darbnīcu?
Aldis Romanovskis: Formulējums "neprātīgi prātīgie" varētu tikt izvērsts mazlietiņ plašāk – neprātīgi prātīgie Rīgas un Pierīgas pensionāri. Sākām mēs savu darbību kā [biedrības] "Tavi draugi" ierakumu sveču darbnīca. Tur mēs kopā nostrādājām septiņus mēnešus, tad beidzās sezona – ierakumu sveces visu gadu nav vajadzīgas. Mēs jau bijām tik ļoti saraduši un sadraudzējušies, ka mums likās, pirmkārt, ka šķirties mēs negribam, un, otrkārt, šādu mūža nogali, kādu mums diemžēl piespēlēja šī Ukrainas nelaime – nedod Dievs pieredzēt!
Tad mums likās, ka ir jāmeklē varianti, kā mēs varam palikt kopā un tajā pašā laikā turpināt savu darbību. Meklējām iespējas, uzrunāju savus namīpašniekus, kur es īrēju dzīvokli. Un mani paņēma pie rociņas, burtiski piecu minūšu laikā noveda lejā puspagraba telpās, kur pirms mums bija darbojusies juvelieru darbnīca. Ļoti elegantās telpās, ar atbilstošu kvadratūru. Apkure, elektrība, visi komunālie mums ir no saimnieka puses – ja drīkst, es gribētu pateikt Ivetai, Kārlim un Andrejam paldies. Mēs jau tur darbojamies deviņus mēnešus – siltās telpās ar tualetīti.
Tā mums tas viss sākās. Iesaistījās draugi, paziņas. Ļoti mums palīdzēja piesaistīt personālu sižetiņi televīzijā. Jo uz manas ielas atklājās, ka ir trīs cilvēki jau stipri gados, kuriem ir podziņu telefoni. Un kuri vienkārši nezināja, ka mēs tādi uz pasaules esam.
Tagad mums ir kā minimums pieci cilvēki, kas pastāvīgi un regulāri nāk. Plus vēl viena kundze ada zeķītes un ir noorganizējusi veselu savu paziņu tīklu, kas ada cimdus un zeķes ukraiņu karavīriem un civilajiem.
Tātad jums ir ieguvums, un ieguvums ir arī darbnīcas dalībniekiem – tāda kvalitatīva laika pavadīšana ar pievienoto vērtību – viņi jūtas jēgpilni un turpina darbu.
Viennozīmīgi, jo mēs jau esam, es pat īsti nevaru noprecizēt, kas mēs esam – klubs, baznīca, templis, banda vai kas mēs esam? Mēs jau svinam kopīgas dzimšanas dienas, mēs svinam kopīgus svētkus. Aptuveni 40% mēs esam ukraiņu cilvēki, ap 40% esam latvieši, tādi etniskie latvieši, pārējie 20% ir Latvijas krievu cilvēki, kuri sevi uzskata par Latvijas pilsoņiem un patriotiem.
Vēl mums četri cilvēki ir politiskie emigranti no Krievijas, kuriem ir nācies savu dzimteni pamest un kuri visu to, ko dara Krievija tur tā klīniskā idiota vadībā, uzskata par galīgi nepieņemamu.
Es domāju, ka pati tīklu pīšana ir meditatīva nodarbe, ko mēs varētu proponēt kā tādu nomierinošu aktivitāti arī tiem cilvēkiem, kuri ikdienā strādā, kuriem ir stress un ikdienas "vāveres ritenis".
Viennozīmīgi. Un ļoti fantastiski ir tas, ka tīri sadzīviski un pēc savām dzīves pieredzes, pēc izglītības mēs esam pilnīgi dažādi cilvēki. Es esmu reāli vētrā dzimis un vējā stāvējis.
Ļoti dažādi mēs esam, un tāpēc mēs esam viens otram interesanti. Un mēs to uzskatām par Latvijas lietu.
Mums ukrainis klanās – kā jūs mums palīdzat, cik jūs esat foršiņi, jauki. Mēs sakām – cilvēki mīļie, mēs to darām savas valsts labā, mēs to darām savu bērnu, mazbērnu labā, mums ir jau mazmazbērnu kaudzīte liela. Mēs to darām, pirmkārt un galvenokārt, mūsu dzimtenes vārdā. Kamēr jūs turēsieties, mums te bumbas uz galvas nekritīs.
Protams, ka tīri sadzīviski ne jau mēs no rīta līdz vakaram dziedam patriotiskas dziesmas vai birdinām gaužas asaras. Mēs tur, protams, irgojamies. Mums ir savas mūzikas dienas – mēs, piemēram, Kulakovu pieminējām, mums bija "Pērkona" diena. Tad mēs Tīnas Tērneres pavadījumā visu dienu strādājām, pinām tīkliņus. Meditācija tā ir pilnīgi noteikti. Un, kā jau es teicu, mēs neesam paši sapratuši, kas mēs esam – klubs, templis vai baznīca.
Mācīties gatavot auto frontei devās uz Ukrainu
Tagad pievērsīsimies evakuācijas auto meistariem. Kur jūs, Imant, ieguvāt zināšanas, kā evakuācijas auto izveidot? Droši vien, lai ar šo auto izdotos efektīvāk glābt ievainotos, jāņem vērā kādi konkrēti parametri. Kā jūs guvāt šīs zināšanas?
Imants Šķērstens: Tā doma, ka vajadzētu izdarīt kaut ko vairāk un pievērsties šai tēmai, bija jau sen. Un no sākuma mēs meklējām visu informāciju internetā, sociālajos tīklos, kur kaujas mediķi publicē kādas bildes, video par to, kā izskatās tās evakuācijas mašīnas. Izdevās sazināties ar vienu lietuvieti, kura ir kaujas mediķe, dienē Ukrainā. Viņa lika šo informāciju "Twitter", un izdevās ar viņu sazināties. Un tad viņa mums ļoti smuki nofilmēja, parādīja, pastāstīja. Tur mēs guvām pirmās detaļas, pirmās prasības, kā tās mašīnas ir jābūvē.
Par saviem līdzekļiem uzbūvējām pirmo – es kopā ar savu dullo sievasbrāli, kurš vienmēr parakstās uz visādiem trakiem projektiem. Ilgi meklējām to mašīnu, atradām Igaunijā – nopirkām, sabūvējām, aizsūtījām. Uzreiz atnāca šādas tādas atsauksmes atpakaļ, ka, piemēram, logus nevajag, ka tos uzreiz izbērs, ka tie jātaisa ciet kaut vai ar finieri.
Un tad mēs ar Jāni, sievas brāli, saņēmāmies un aizbraucām uz Ukrainu. Nedēļu apmēram braukājām apkārt pa frontes punktiem. Mēģinājām sarunāt tikšanos ar frontes mediķiem, lai viņi pastāsta, kādas ir tās prasības.
Un tās prasības ir šausmīgi dažādas. Sākot no tā – iedodiet mums kaut ko, kas kustas, vienalga ko, ka tikai brauc uz priekšu un atpakaļ. Līdz speciālam aprīkojumam – līdz monitoringa iekārtām, skābekļa koncentratoriem un tam, kā plauktiņus izvietot. Skatoties, kāds ir tas cilvēks, kas strādā ar to mašīnu – vai tas ir mediķis, vai tas ir ierindnieks, kurš ir izgājis pāris nedēļu apmācību kursu un kļuvis par feldšeri.
Lasīju vienā no jūsu "Facebook" ierakstiem, ka ir vajadzīgas apmēram 150 stundas, lai šo auto saliktu kopā. Kas ir sarežģītākais, un kas jūs varbūt kavē – laiks vai resursi, vai viss kopā?
Droši vien, ka laiks, jo mēs to darām no darba brīvajā laikā. Tās ir brīvdienas, tie ir vakari, tās ir naktis. Ja būtu vairāk laika, mēs varētu pabeigt ātrāk. Tur ir trīs komponentes. Tur vajag mašīnu, tur vajag materiālus pārbūvei, un tur vajag cilvēku laiku, lai to visu izdarītu.
Būtībā tā katra mašīna ir tāds kā mākslas darbs, eksperimentu sērija. Tas viss ir roku darbs, tur nekas mums nav automatizēts īsti. Tas prasa ļoti daudz laika.
Protams, tur klātesoša ir misijas apziņa, bet vai jūs jūtat arī azartu, jo tas ir interesants process?
Mēs šobrīd jau esam septiņu cilvēku komanda, kas ik pa brītiņam pieslēdzas un tās mašīnas taisa. Izskatās, ka visiem lielākā motivācija ir tas, ka mēs varam palīdzēt nevis ņemt dzīvības, bet glābt viņas. Man personīgi ir tā, ka ir tie brīži, kad baterijas ir nosēdušās. Un visu nakti ir metināts, un nevar piecelties no rīta, un tu atver vaļā "WhatsApp" sarakstes, un tur ir ziņa, ka no 130 cilvēkiem ir palikuši tikai divi, un tad tu saproti, ka, nē – tev nav grūti. Man ir viegli, es varu piecelties, mēs varam turpināt to darīt.
Ja kāds vēlas uzsākt evakuācijas auto veidošanu, kas ir vajadzīgs tam cilvēkam? Vai var vērsties arī pie jums pēc padoma?
Droši var vērsties pie mums. Es jau sen soctīklos apsolīju, ka uzrakstīšu instrukciju, vismaz aprakstīšu tās mūsu pieredzes. Ne nu gluži tādu kā recepšu grāmatu, bet aprakstīšu, kā mēs to darām. Tas ir gandrīz, gandrīz pabeigts, trūkst vienas dienas, lai sakārtotu, saliktu pēdējās bildes. Tā kā mēs labprāt padalīsimies ar to informāciju, ja kāds vēl grib būvēt – droši. Mēs labprāt varam ieaicināt pie mums padarboties kādu dienu. Ar reāliem piemēriem parādīt, kā tās grīdas būvējas, kā tie logi ciet aiztaisāmi, kā tas salons iekārtojams, kā mēs hermetizējam salonu. Ja kādam ir iespējas, ja var dabūt mašīnu, ja var dabūt telpas, kur to darīt, – tās mašīnas ir ļoti, ļoti vajadzīgas tur. Jo viņas iet kā izejmateriāls – brauc tur, kur šauj, tur, kur strādā tehnika, kas ir paredzēta, lai iznīcinātu, lai nogalinātu. Un viņas arī medī diemžēl. Dažas no viņām nedzīvo pārāk ilgi.
Katrā konvoja braucienā pa īpašam stāstam
Turpināsim ar palīdzību, kas brauc uz četriem riteņiem, ar "Twitterkonvoja" brīvprātīgajiem, kuri Ukrainai ir piegādājuši nu jau vairāk nekā 2200 auto. Kad pirmo reizi dzirdēju balss ierakstus no "Twitterkonvoja" saziņas čata, ko atskaņoja mans vīrs, kurš arī ir devies vairākas reizes konvojos, biju pozitīvi pārsteigta, cik nostrādāta ir organizatoriskā puse. Un mani arī kā sievieti iepriecināja tas, ka nereti konvoja vadītājas ir tieši sievietes. Tāpēc vēlos jautāt tev, Laura, kā tas ir – vadīt un komandēt veselu baru vīriešu. Kā esmu vismaz fotogrāfijās redzējusi, lielākā daļa šoferīšu ir vīrieši. Vai viņi klausa bez vārda runas?
Laura Pliča-Stankeviča: Es labi atceros kara sākumu, kad es pati vairāk braucu konvojos. Nu nebija tā, ka kāds neklausītu. Bieži radās tādas situācijas, kad nāca jaunie klāt, ieradās cilvēki, kas pirmo reizi brauca. Un tad jau, protams, viņi klausa to, kurš ir vairāk pieredzējis. Un taisnība, ka vīriešu, protams, konvojā mums ir vairāk. Bet tās meitenes, kas ir konvojā, ar tām var iet ierakumos, tās ir to vērtas. Klausīt klausa noteikti. Un man no organizatoriskā viedokļa jāsaka, ka mums vispār ir vēl viens tāds čats, kuru es sirsnīgi saucu par mīļo "Twitterkonvoja" armiju, jo tur jau šobrīd ir pāri par 800 cilvēkiem, kuri atkārtoti brauc, regulāri no pirmās kara dienas. Un tur mēs bieži ieliekam informāciju, kad vajadzīga palīdzība arī citām biedrībām, ja tāda rodas.
Un tur ir tāda brīnumaina situācija – tur vienmēr var atrast palīdzīgas rokas, ausis un cilvēkus. Tā ir tāda pašorganizēta vienība, kas mums ir un ar kuru es ļoti lepojos, un tur visi kā viens ir ārkārtīgi kolosāli cilvēki.
Ceļš tomēr ir diezgan tāls un grūts. "Twitterkonvojs" brauc uz dažādām vietām Ukrainā, bet parasti tie ir tūkstoš kilometru turp un tūkstoš kilometru atpakaļ bez kārtīgas gulēšanas, ēšanas. Kas motivē šoferus doties atkal un atkal? Tā droši vien ir misijas apziņa, bet – vai tas nav arī sava veida piedzīvojums?
Es varu par sevi pateikt, un varbūt tādas savas aizdomas – es teiktu, ka tā ir iekšējā pārliecība. Līdzīgi, kā mani kolēģi saka – mums tas ir jādara, un mēs nevaram pagurt. Un mēs principā palīdzam tiem, kuri sargā arī mūs. Es domāju, ka tas ir tāds pārliecības jautājums. Atgriezties konvojā – tas ir kaut ko darīt.
Ir cilvēki, kas runā, ir cilvēki, kas dara. Un ir cilvēki, kas runā un dara. Gribētu pieskaitīt visus šos ["Twitterkonvoja" dalībniekus] pie kārtīgiem darītājiem.
Piedzīvojums – protams, katrs konvojs ir unikāls. Esmu kopā ar "Twitterkonvoju" jau no otrā konvoja. Jau visi konvoja ["WhatsApp"] čati ir sajukuši savā starpā, bet man viņi ir saglabājušies, un varbūt kādreiz varēs uztaisīt kādu hroniku. Gribu teikt, ka piedzīvojums tas noteikti ir, bet piedzīvojums ar tādu ļoti lielu pievienoto vērtību.
Varbūt ir kāds brauciens, kas īpaši palicis atmiņā ar to, ka ir kādi īpaši piedzīvojumi – vai nu kuriozi, vai tieši pretēji – kādas spraigas situācijas uz robežas vai kur citur pa ceļam?
Katrā konvojā gadās kāds stāsts, ko varētu pastāstīt un par kuru varētu kādu mazu skeču pat iestudēt. Bet bija tāds brīnumains gadījums, nelāgs gadījums ar labām beigām, kas apliecina to, ka – es domāju – Dieviņš sargā mūs visus, kas to darām.
Bija tāda situācija atpakaļceļā, es vairs neatceros, kurā Lietuvas pilsētā mēs bijām, man liekas, Paņevežā. Un salūza mājās braukšanas buss. Tas nozīmē – nakts, tumsa, auksts, ziema, tas bija šoziem, viņi [šoferi] nav gulējuši vismaz 36 vai vairāk stundas. Un buss ir salūzis, tam ir sakūpējis motors, nav nekāda tur riepa tukša, un ir skaidrs, ka buss tālāk nebrauks. Un pēkšņi ap stūri brauc viens no mūsu konvoja biežiem braucējiem Uldis. Viņš vienkārši tur bija! Naktī! Viņš brauca no komandējuma mājās ar transportu. Un viņš varēja visus šoferus aizvest mājās.
Es vienkārši domāju, kā tā var notikt? Tas nav parasts gadījums, tas tiešām ir Dieva pirksts. Mums ļoti daudz tādu gadījumu ir, kad saslēdzas tas, ko tu vismazāk gaidi, un viss norisinās beigās ar labu iznākumu. Šis bija tāds vienkārši apbrīnojams gadījums, mēs pat viņam nezvanījām, viņš vienkārši tur uzradās naktī. Tas apliecina, ka mēs darām kaut ko pareizi.
Nobeigumā aicināšu teikt kādus spēcinošus vārdus, jo tagad daudz tiek runāts par nogurumu no kara. Varbūt arī varat aicināt tos, kuri grib un var kļūt par brīvprātīgo, pievienoties kādam no jums?
Aldis Romanovskis: Mazāk sēdiet tajos soctīklos, feisbukos un neindējiet savu psihi ar to bezgalīgo informācijas kalnu. Ir tikai kaut kāds minimums [vajadzīgs]. Ticība, cerība un mīlestība – tas ir visam pamatā. Un ticiet, un nepaļaujaties kaut kādām šaubām, ka iznākums varētu būt citādāks kā tikai Ukrainas un līdz ar to arī mūsu uzvara. Pазом до перемоги! [Ukrainiski – kopā līdz uzvarai.]
Imants Šķērstens: Tā kā ir nepieciešami resursi, lai turpinātu atbalstu, es no sākuma gribētu pateikties visiem, kas mūs jau ir atbalstījuši. Un lūgt turpināt atbalstīt, jo tur puikas iet bojā, glābjot un aizstāvot savu zemi. Un, ja – nedod Dievs – mūs tāda nelaime piemeklētu, mēs būtu ļoti priecīgi, ja kāds ārpusē, kuram ir iespēja, mums palīdzētu.
Tā ka – ja ir tā iespēja palīdzēt, tad, lūdzu, lūdzu, palīdzam. Mēģināsim palīdzēt kādam sagaidīt mājās tēti, dēlu vai brāli!
Laura Pliča-Stankeviča: Varu pievienoties tikai iepriekšējiem runātājiem. Bieži ir dzirdētas tādas atrunas, ka Ukrainā kaut kas tur nav [kārtībā] un kāpēc nevajadzētu palīdzību sniegt. Es gribētu teikt, ka tās ir pilnīgas muļķības, jo, ja iedomājamies sevi tādā situācijā, kad, nedod Dievs, pienāk mums "X" stunda, jo Latvijā mums arī pietiek dažādu draņķīgu personāžu, un, ja viņu dēļ nepalīdzēs man, nepalīdzēs mums – tiem, kas ir savas valsts patrioti un cīnītāji, – tad būs ļoti bēdīgi. Tāpēc mēs turpinām palīdzēt tiem, kas cīnās, tiem, kas ir frontē.
Tie ir tādi paši uzņēmēji kā mēs, tādi paši brīvprātīgie kā mēs, tādi paši ārsti, mediķi, zinātnieki, rakstnieki. Viņi visi šobrīd riskē ar savu dzīvību. Un mēs nedrīkstam pagurt, mums ir jādara. Un vēl – nav mazu lietu, kā palīdzēt.
Arī viens zeķu pāris – ja tu to vari uzadīt, vajag uzadīt. Arī viens degvielas litrs – ja tu viņu vari nopirkt un ziedot, dari to!
