Kā raidījumam skaidroja Latvijas vēstnieks Dienvidkorejā Āris Vīgants, šajā valstī saskaņā ar statistikas datiem, kas apkopoti septembrī, mīt 81 cilvēks no Latvijas. Vēstnieks sacīja: "Tas arī mums ir pārsteigums, jo ikdienā ļoti grūti novērtēt, cik daudz latviešu ir Korejā, jo cilvēki atbrauc dažādu iemeslu dēļ. Ir tādi, kuri te dibina ģimeni, ir tādi, kuri šeit strādā, bet lielākoties te ir studenti, kas varētu būs līdz pat 30, mums precīzu datu nav. Viņi vai nu dažādu apmaiņas programmu ietvaros studē kādā no Korejas universitātēm, kas var nebūt Seulā, vai arī brauc mācīties korejiešu valodu, kultūru un vēsturi."
Vēstnieks arī atklāja, ka aptuveni 30 cilvēku dzīvo galvaspilsētā Seulā, tomēr tā nav visa Koreja, tāpēc, rīkojot kādus pasākumus, ir jārēķinās, ka cilvēkiem ir grūti atbraukt no citām pilsētām. Viņš arī stāstīja, ka šogad kopā ar Lietuvas vēstniecību Jāņu pasākumā sapulcēja aptuveni 60 cilvēku, kur 40% bija latviešu, 40% lietuviešu, bet pārējie bija korejieši – draugi, ģimenes locekļi.
Jānis Rozenfelds ir viens no Dienvidkorejā dzīvojošajiem latviešiem. Viņš te mīt jau desmit gadu un darbojas dizaina jomā. Vaicāts, cik daudz ikdienā sanāk runāt latviski, viņš sacīja – tas esot jiftīgs jautājums, jo ikdienā latviski sanāk runāt pavisam maz, tikai tik, cik ar tuviem draugiem un vecākiem Latvijā. Jānis minēja – pašam ir sajūta, ka Dienvidkorejā ieradies pavisam nesen, taču patiesībā desmit gadu ir visai daudz. Pateicoties Latvijas vēstniecības Dienvidkorejā aktivitātēm, svinot kopīgi Jāņus un valsts dzimšanas dienu, viņš nejūtas tālu no Latvijas.
Rozenfelds norādīja: "Sākums bija Dānija, kur studēju un strādāju, bet man bija liela interese par Āziju, un ieguvu iespēju studēt Korejā. Man ir paveicies, jo visus šos gadus esmu bijis internacionālā vidē. Esmu saistīts ar dizainu, nu jau arī ar mākslīgo intelektu un sarežģītām tehnoloģijām."
Runājot par šīs valsts īpatnībām un darba kultūru, Jānis skaidroja, ka tā esot ļoti specifiska, piemēram, darba kolektīvs ir kā ģimene, strādāt ir gandarījums, jo strādāšana ir salīdzināma ar strādāšanu otrai ģimenei. Darba vidi Dienvidkorejā raksturo paļaušanās uz kolēģiem, un viņi paļaujas uz tevi. "Kas ir ļoti īpaši, ko esmu ievērojis Āzijā, atšķirībā no Eiropas, kur pulksten sešos beidzas darbs un visi uz mājām, te cilvēki vairāk pavada kopīgu laiku, dodas kopīgās vakariņās, rīko ballītes, tas ir pozitīvi," viņš atzina.
Mārtiņš Baumanis šobrīd ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pārstāvniecības Dienvidkorejā vadītājs. Viņš savu nokļūšanu Dienvidkorejā sauc par sapņa piepildījumu: "Studējot Londonā, satiku daudz korejiešu, mācījos korejiešu valodu. Tā dzīve mani atveda uz Koreju. Sākumā te darīju pavisam citu darbu, es mācīju korejiešiem sevi prezentēt Eiropā, bet, kad pamanīju iespēju, kas ļauj savienot Latviju ar Dienvidkoreju, tas man šķita pavisam saistoši. Šis darbs ir tuvs sirdij."
Mārtiņa ikdiena paiet Latvijas vēstniecības telpās, turot roku uz pulsa visos biznesa notikumos, kas saistīti ar Latvijas un Dienvidkorejas sadarbību, bet šī gada lielais notikums bija Latvijas dienas Dienvidkorejā, kas rudenī noritēja Seulā. To rīkošana prasīja nepārtrauktu saikni ar Latviju.
Tikmēr no darba brīvajā laikā Mārtiņš muzicē – viņam kopā ar korejiešiem ir grupa un viņš diriģē trīs korus.
"Brīvdienās, kā jau latvietis, es diriģēju trīs korus, kuros ir liela saskare ar korejiešiem, mēģinu atrast muzikāli kopīgās lietas," viņš sacīja un kautrīgi piebilda, ka viens no viņa vadītajiem koriem ir labākais amatieru koris Korejā. Tajā dzied gan ārzemnieki, gan korejieši.
Jautāts, vai tā ir iespēja lobēt latviešu autoru darbus, Mārtiņš atbildēja godīgi, ka Latvijas komponistus lobēt neesot nepieciešams, jo korejiešiem ļoti patīk mūsu komponistu radītais: "Latvijā radīta kormūzika ir ļoti pieprasīta, korejiešiem par latviešu mūziku ir ļoti laba izpratne, te ir skanējis Mārtiņš Brauns, Ēriks Ešenvalds, Rihards Dubra. Korejieši paši meklē latviešu dziesmas, un neko nevajag lobēt." Kā uzsvēra Latvijas vēstnieks Dienvidkorejā, tad korejiešiem kormūzika ir svarīga viņu kultūras sastāvdaļa.
Mārtiņš līdzīgi kā Jānis norādīja, ka korejiešiem darbs un privātā dzīve ir ļoti saistīti, tādēļ nemaz nav iespējams sešos beigt darbu, biznesa sakari, attīstība notiek arī ārpus darba laika. "Zinu ļoti daudz korejiešu, kuri strādā lielās korporācijas, labos amatos, bīda savu biznesu, meklējot nepārtrauktus kontaktus un attīstību. Korejā darbs ir dzīve un dzīve ir darbs, bet tas ir labā un aizrautīgā nozīmē," viņš teica.
Lai arī ikdiena vairāk aizrit korejiešu sabiedrībā, latvietība ir tepat blakus. Latvieši ir arī cilvēki, kuri ikdienā veido Latvijas tēlu Korejā. Piemēram Jānis atklāja, ka viņa sieva korejiete iemācījusies runāt latviski, abi mājās mēdz sarunāties latviešu valodā, tāpat Jānis ar sievu ikdienā veic savdabīgu Latvijas popularizēšanas darbu Korejā: "Mana sieva kā producente izveidojusi programmu par Latviju, kas ļauj interaktīvi piedzīvot ceļojumu uz Latviju. To noskatījušies vairāki miljoni cilvēku. Tā ir lieliska Latvijas reklāma! Vēl mēs ar sievu veidojam komiksu par Latviju – izglītojošs un aizraujošs vienlaikus."
Sarunas noslēgumā taujāti, kā pietrūkst no Latvijas – Jānis godīgi atzina, ka vecāku un ģimenes, pašas Latvijas, tās dabas un koku, jo Koreja ir ļoti atšķirīga, lai gan ir kopīgas iezīmes – korejiešiem patīk mūzika, arī viņi daudz dzied un dejo. Savukārt Mārtiņš smejot norādīja, ka pietrūkst saldās biezpienmaizes, bet vienlaikus atzina, ka viņam ir paveicies, jo, strādājot LIAA, bieži sanāk būt Latvijā, lai vestu turp korejiešus: "Tad man ir iespēja piedzīvot Latviju no jauna, reizi trīs mēnešos es noteikti esmu Latvijā. Man ir paveicies ar darbu, kas ļauj būt Latvijā. Latvijā piedzīvoju to komforta sajūtu, ka esmu mājās."
