Dana Celma no Izraēlas sarunai pieslēdzās attālināti, bet uzreiz brīdināja, ka raķešu uzlidojumu laikā internets mēdz niķoties. Sarunas gaitā gan, acīmredzot uzlidojumu nav, tāpēc sakari mūs nepievīla. Dana Izraēlā dzīvo jau 14 gadu un stāsta, ka visbailīgāk bijis kara pirmajās dienās, kad raķešu uzlidojumi bijuši arī viņas dzīvesvietas tuvumā. Arī pirms pāris dienām bijuši raķešu uzlidojumi netālu no Jeruzalemes, kur dzīvo Dana: "Kopumā valstī, kur nenotiek tieša karadarbība, ikdiena rit savu gaitu, bērni dodas uz skolu, iestādes un veikali strādā, cik vien to var nodrošināt. Liela daļa iedzīvotāju, to, kuri bija rezervistos, iesaukti armijā, tādēļ ir darbaspēka trūkums. Bet tā jūtos tik labi, cik labi varu justies."
Teroristu grupējuma "Hamās" uzbrukuma rītā Dana ar tūristu grupu bija kilometra attālumā no uzbrukuma vietas, – tad nācies gan praktiski un emocionāli atbalstīt tūristu grupu no Austrālijas, tostarp palīdzot izkļūt no valsts.
Runājot par diasporas drošību, Dana vispirms atklāja, ka Izraēlā ir vairāk nekā pieci tūkstoši Latvijas pilsoņu, bet lielākā daļa ir Latvijas izcelsmes ebreji, kuriem ir dubultpilsonība. Aktīvo latviešu un Latvijas izcelsmes ebreju, kuri uztur saikni ar Latviju ikdienā, Izraēlā esot ap 50: "Kara pirmajās dienās viens ar otru sazinājāmies, lai saprastu, kā katrs jūtas un kur atrodas, jo esam izkaisīti pa visu valsti. Ir cilvēki, kuri dzīvo pašos dienvidos, ne tieši kara darbības zonā. Jāteic, ka noskaņojums kopumā pozitīvs. Jā, ir cilvēki, kuri apsvēra došanos prom no valsts, ir tādi, kuri pametuši Izraēlu, bet nupat jau grasās atgriezties. Lielākā daļa palikusi šeit un nav izbraukusi. Meitene, kura ir vistuvāk Gazas joslai, ļoti aktīvi darbojas ciemā, kur izvieto ievainotos. Viņa kopā ar vīru palīdz ievainotajiem, piedaloties brīvprātīgajā darbā. Es pati arī esmu aktīvi iesaistījusies brīvprātīgajā darbā, netālu no manas dzīvesvietas izmitināti cilvēki no dienvidiem. Pēcpusdienās, arī tagad pēc sarunas, došos turp, lai darbotos ar bērniem, palīdzētu ģimenēm, kur mammas ir vienas pašas, vīri iesaukti armijā un jātiek galā ar paprāvu bērnu pulciņu. Kopumā noskaņojums pozitīvs, un mēs cenšamies darīt, cik varam"
Jautāta, pie kādiem nosacījumiem pati dotos prom no Izraēlas, Dana teic, ka vispirms jau pastāv cerība, ka viss norims, un nav sajūtas, ka nāksies doties prom: "Kā es pirms pāris gadiem 18. novembra sarīkojumā teicu, ka mūsu sirds ir dalīta – mēs esam latvieši, tajā pašā laikā mēs esam pilntiesīgi Izraēlas iedzīvotāji, un kopības sajūta, ka jāpieliek roka, kur vien var, mūsos ir dzīva."
Starp citu, šogad 18. novembra svinību Izraēlas latviešiem nebūs, jo svinībām šobrīd nav īstais laiks, turklāt daļai latviešu dzīvesbiedri iesaukti armijā, tādēļ svinības atliks uz mierīgāku laiku, cerot, ka tas būs drīz.
Raidījums sazinājās arī ar latviešu uzņēmēju Dignu Abuzeidu, kura mīt Ēģiptes pilsētā Hurgadā. Viņa sacīja, ka arī Ēģiptē esot ap 50 aktīvu latviešu kopā ar bērniem un ka pie viņiem šobrīd viss esot gana mierīgi. Dzīve rit savu ikdienas gaitu. Pateicoties jaunajam vēstniekam, notiek aktīva latviešu saziņa. Paši esot izveidojuši "WhatsApp" čatu, ja nu iestātos krīzes situācija. Bet pagaidām Ēģiptē esot rāmi un nekādu satraukumu vismaz Digna nejūt.
Tikmēr Beļģijas latvieši savā mītnes zemē, kā norādīja Agnis Sauka, pēc divu zviedru nogalināšanas Briselē pavisam droši nejūtas un runā par piesardzību. Lielāks satraukums esot tiem, kuri piedzīvoja teroristu uzbrukumus pirms vairākiem gadiem. Daudzi kopš tiem laikiem esot mainījuši ikdienas paradumus, piemēram, pēc sprādziena metro stacijā vairs neizmanto metro, bet brauc ar personīgo auto. Pats Agnis gan teic, ka jūtas droši un lielāks satraukums ir par to, lai nenotriec auto un lai bērni nelieto skolā narkotikas.
Justīne Krēsliņa, Eiropas latviešu apvienības vadītāja, uzsvēra, ka mēs šodien jebkur pasaulē varam justies tieši tik droši, cik pastāv risks, ka nokļūsim neīstajā vietā, neīstajā laikā, jo jūtams ir vispārējs pasaules haoss un šis haoss ir tik neparedzams. Zviedrijā paaugstināts terorisma draudu līmenis – nav pats augstākais, bet otrs augstākais. Iedzīvotāji gan to nejūt, ir lielāka policijas un drošības dienestu klātbūtne, tiesa, ir mudinājums, braucot uz ārvalstīm, zviedriem sevi neidentificēt kā zviedrus, proti, nevajag skaļi popularizēt, ka esi zviedrs, jo tādējādi pastāv iespēja kļūt par mērķi. Otrs, ko lemj Zviedrijā, aizliegt pasākumos ieiet ar somām.
Diasporu gan var ietekmēt valsts lēmums samazināt atbalstu etniskajām organizācijām, kas nozīmē līdzekļu mazināšanu latviešu kopienai, kā arī ietekmēs dzimtās valodas apmācību skolās – ja iepriekš pietika ar pieciem bērniem vienā pašvaldībā, lai nodrošinātu dzimtās valodas apguvi, tad tagad jābūt pieciem bērniem vienā skolā. Krēsliņa atzina:
"Tādai mazai tautai kā mums ir daudz grūtāk atrast piecus bērnus vienā skolā nekā vienā pašvaldībā."
Kā tas nākotnē ietekmēs latviešu diasporu Zviedrijā, pašlaik spriest grūti, tieši tāpat, kā precīzi prognozēt, kā notikumi attīstīsies citviet pasaulē.
Toms Rātfelders, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un ASV Delavēras Universitātes doktorants, kurš specializējas tieši Tuvo Austrumu pētniecībā, pauda: "Pagaidām Amerikā apdraudējumu nejūtu, sekojot līdzi diskusijām par konfliktu starp palestīniešiem un Izraēlu, sašķeltība pagaidām jaušama vien interneta debašu līmenī. Ir bijuši ASV augstskolās antisemītiski incidenti un ielās iziešana, paužot atbalstu palestīniešiem. Pirms nedēļas prezidents Baidens sacījis, ka gatavs palīdzēt augstskolu vadībām tikt galā ar politiski uzlādētu sentimentu."
