Georgijs Ivanovs dzimis un izaudzis Rīgā, devās studēt uz Dāniju un tur arī palika dzīvot. Viņš pasaulē labāk pazīstams kā Džordžijs, jo ar šādu pseidonīmu veido populāru "YouTube" kanālu "Ukraine Matters", kurā angļu valodā cilvēki regulāri tiek informēti par aktuālākajiem jaunumiem Ukrainas cīņā par brīvību. Ar Ukrainu viņu saista ne vien cilvēciska interese, bet arī ģimenes saites – viņa sieva ir ukrainiete. Georgija ikdienas darbs saistīts ar korporatīvo datu analīzi, tādēļ informācijas iegūšana un vētīšana viņam nav gluži sveša.

ĪSUMĀ:

• Georgija niša, stāstot par karu, – viegli uztverama valoda un Ukrainas karte.
• Georgija "YouTube" kanālam ir jau vairāk nekā 115 tūkstoši sekotāju.
• Tajā nopelnīto naudu Georgijs sūta uz Ukrainu, rīko ziedojumu vākšanas kampaņas.
• Pēdējā kampaņā par 32 tūkstošiem eiro iegādāti divi auto.
• Vienkāršam vērotājam varētu šķist, ka kartē nekas nemainās, bet Ukrainas progress ir neticami liels, norāda Georgijs.
• Objektīvas informācijas par karu nav – ir vai nu balts, vai melns.
• Kremļa troļļi un nāves draudu vēstules Georgijam ir ikdiena, piedāvāts arī sludināt propagandu.
• Krievijas sāktajam karam Ukrainā ir vismaz trīs daļas – divas Ukraina jau izturējusi.
• Šobrīd Putins mēģina sagatavot sabiedrību konflikta iesaldēšanai.
• Pesimistiskais scenārijs – rietumvalstis novēršas no Ukrainas.
• Reāli optimistiskais scenārijs – Ukraina iegūst papildu bruņojumu, divu gadu laikā deokupē savas teritorijas vai vismaz Krimu un dienvidus. 
• Abi scenāriji ir reāli, atzīst Georgijs.

Latvijas Radio klausītājam īpaši atmiņā iespiedusies tava tiešraide par Prigožina dumpi – tu esot bijis labākais avots tiešraidē. Pastāsti par šo tiešraidi nedaudz tuvāk.

Mēs skatījāmies palēninātu kadru, kā auto ietriecas sienā, jo visas indikācijas bija, ka tas [dumpis] nebeigsies labi. Bet nebijām domājuši, ka Prigožins ir tik stulbs – viņš noticēja, ka Putins viņam visu piedos, bet zinām, kā tas beidzās [ar Prigožina nāvi dažus mēnešus vēlāk]. Tiešraide ilga vairāk nekā 8 stundas, apspriedām jebkuru situāciju, kas notika un kāpēc tas bija svarīgi, kāpēc tā ir situācija, kas var izbeigt karu Ukrainā, jo bija moments, kad tas tiešām varēja notikt – ja Prigožins nonāktu līdz Maskavai. Putins no Maskavas vienkārši aizbēga uz divām dienām, Krievijā nebija prezidenta, nebija valdības vispār, viņi bija tik izmisuši, ka bedres sāka rakt ceļos, lai palēninātu Prigožina tuvošanos Maskavai. Maskavā nebija nekādu spēku, lai viņus apturētu vai stātos pretī tankiem.

Kāda ir tava saikne ar Ukrainu? 

Pirms diviem gadiem es biju pirmoreiz Ukrainā, vienkārši atpūsties aizbraucu. Tur Krievijas televīzijā stāstīja, ka Ukrainā visi slikti cilvēki, fašisti, sauca dažādus faktus, kas notika ar Maidana protestiem. Un sapratu, ka man vienkārši melo. Kopš tā laika sāku sekot tam, kas Ukrainā notiek. Tā arī iepazinos ar savu sievu, turpat vien "Tinderī", Ukrainā. Iepatikāmies viens otram, apprecējāmies, un tagad man ir ģimenes saites ar Ukrainu. Kad Krievija 2022. gadā iebruka Ukrainā, Černihivas apgabalā, daļa no manas sievas ģimenes dzīvoja zem okupācijas vairākus mēnešus. Pie mums šobrīd viesojas mana sievasmāte – viņa stāsta vienkārši šausmīgas lietas par to, kas tur notika. Cilvēki baidījās bezmaz vai iziet no mājām, jo visu laiku helikopteri vai tanki braukāja apkārt. Bailes ir, baisi.

Tas, ka man ir savs "YouTube" kanāls, sanāca nejauši. Daži puiši šeit, Dānijā, nevarēja saprast, kas notiek Ukrainā pēc Krievijas iebrukuma 2022. gadā. Dāņu mediji vēl nepaspēja adaptēties jaunajiem informācijas avotiem, ziņas par notikumiem Ukrainā pienāca lēni. Bet es varēju lasīt krievu, ukraiņu valodā, saprast, kas tur notiek, un pastāstīt par to saviem draugiem dienu, divas iepriekš, pirms ziņas parādījās medijos. Šobrīd manam "YouTube" kanālam ir jau vairāk nekā 100 tūkstoši abonentu. 

Kāda loma tavā dzīvē ir bijusi un ir šobrīd Latvijai? 

Diemžēl esmu pilnībā aizbraucis. Manas māsas ģimene, māte vēl dzīvo Daugavpils pusē. Tas ir viss, kas man ir Latvijā. Visi draugi vairāk vai mazāk aizbraukuši uz citām zemēm. Man ir diezgan maz saiknes ar Latviju. Ir vienīgi kulturālais, biju šogad aizbraucis uz Dziesmu un deju svētkiem.

Savā kanālā tu runā angļu valodā, bet tev ir tāds slāvisks vārds un uzvārds. Tu esi latvietis, vai kā īsti ir?

Ir ļoti interesanti. Pēc pases esmu krievs, bet no mātes puses vectēvs ir ukrainis un vecmammīte – no čigāniem. No tēva puses vectēvs ir ebrejs, vecmamma varētu būt puskrieviete. Un tad man ir jautājums, vai es esmu krievs vai neesmu? Krievs esmu, jo esmu dzimis Padomju Savienībā. Diemžēl tolaik, kad vajadzēja izvēlēties tautību, mani vecāki nodomāja, ka būtu labi, ja pasē ierakstītu, ka esmu krievs.

Un ukraiņu valoda tev ir kādā līmenī? Kādā līmenī tu lasi viņu avotus un komunicē? 

Lasīt un saprast es varu, brīvi komunicēt. Ir dažas problēmas saprast un salikt teikumus, bet varu uzturēt normālu sarunu, taču neprasi man, lai pastāstu lekciju ukraiņu valodā.

Pastāsti par savu interesi par Ukrainu, jo tāpat vien tu draugiem arī nebūtu stāstījis, ja tev nebūtu intereses par to.

Sākumā es vienkārši sekoju, kas notiek Ukrainā jau no 2014. gada. Tad gribējās pastāstīt par to draugiem, un sanāca, ka "Youtube" varēja saņemt naudiņu no cilvēkiem, kas mani tur skatās. Bija klikšķis galvā – ja jau es tik un tā stāstu kaut ko, tad vēl dabūšu kaut kādu papildu naudiņu, ko varu aizsūtīt ukraiņiem, lai nopirktu, piemēram, dronu. No manas sievas ģimenes daži cilvēki arī aizgāja uz fronti, viņiem vajadzēja dažas drēbes nopirkt, apakšveļu, vienkāršas lietas. Tad "Youtube" bija ideāls variants, kur es kaut ko nopelnīju papildu ikdienas darbam. Kanāls sāka augt, man parādījās influencera statuss. Sāku strādāt ar dažiem militārajiem kontaktiem no Ukrainas, mēģinājām atrast lietas, ko aizsūtīt Ukrainas karavīriem – ekipējumu vai dronus, vai lielākas lietas. Pēdējais bija kampaņa par automašīnām – dabūjām divas mašīnas, aizsūtījām uz Ukrainu. Tie bija 32 tūkstoši eiro. Viens pats no savas algas nekad nevarētu tādu summu dabūt, lai palīdzētu Ukrainai. Un tāpēc es sev apsolīju – līdz kara beigām darīšu jebko, lai palīdzētu Ukrainai.

Sanāk, ka visi, kuri uzklikšķina un noskatās tavu raidījumu, ir jau ziedojuši Ukrainai? 

Tieši tā, jo es ņemu to naudu, vienkārši sūtu Ukrainai.

Tavos jaunākajos raidījumos arī parādās tiešraide no Amerikas. Kāda ir tava saikne ar Ameriku? 

Jā, tikko biju ASV, bija interese atrast politiskās saites, parunāt ar cilvēkiem, lai būtu papildu spiediens, lai ASV turpina palīdzēt Ukrainai gan prezidenta līmenī, gan zemākā līmenī. Gribēju parunāt ar vietējiem politiķiem, lai saprastu, ko viņi var darīt, bet viņiem tagad ir mazliet citas problēmas. Līdz šim man nebija lielas intereses par militārajām tēmām. Mana interese beidzās ap 23 gadu vecumu, kad aizgāju uz ārstu komisiju, kur man vienkārši pateica, ka esmu nederīgs karavīrs, nevaru skriet. Interese atgriezās tikai 2022. gadā.

Par Ukrainu gada laikā ir saradies neskaitāmi daudz dažāda veida kanālu. Viens no taviem galvenajiem sarunu biedriem ir Ukrainas karte. Kāda ir tieši tava niša? 

Jā, karte ir mana niša – kāpēc karte kustas vai nekustas. Katru reizi, kad ierakstu raidījumu, es iedomājos, ka esmu vienkāršs cilvēks, kuram ir 30, 40 vai 50 gadu, kuram ir pilna laika darbs, un viņam ir pusstunda vai dažas stundas vakarā, kurās viņš mēģināt saprast, kas notiek Ukrainā, vai viņam Ukraina ir vienkārši svarīga. Un tad es pastāstu, kas tur notiek, kāpēc tas notiek, kādi ir galvenie secinājumi un skats uz nākotni. Lielākoties fokusējos tieši uz karti, bet dažreiz pastāstu, kāpēc krievi dara kaut ko vai kāpēc, piemēram, viņiem ir diezgan vienalga, cik daudz krievu karavīru nomirs. 

Skatoties, piemēram, Ukrainas prezidenta bijušā padomnieka Oleksija Arestoviča ierakstus, kur arī grozījās karte kadrā, mani nepameta sajūta, ka viņa teiktajā, gribi vai negribi, nāk iekšā Ukrainas propaganda, nebija sajūtas, ka iegūstu pietiekami objektīvu ainu. Kādu tu centies iedot to leņķi – centies tomēr palīdzēt Ukrainai ar savu stāstāmo, nekaitēt?  Kāda ir tava pieeja?

Arestovičam tas ir politisks projekts. Saprast militāro situāciju ir diezgan grūti, ja nav pilnas pieejas informācijai. Mums tādas nav. Visiem, kas seko šim karam līdzi, ir pieeja tikai sliktiem vai ļoti sliktiem informācijas avotiem. Mums nav pieejas tam, ko redz Krievijas vai Ukrainas štābs, kas visu redz pilnībā. Mēs varam tikai secināt no savas pieredzes, ekspertu viedokļiem, no kā veidojam nākotnes projekcijas, kuras varbūt nav tās precīzākās. Labs piemērs – notikumi šovasar ar Ukrainas uzbrukumu. Visi gaidīja, ka Ukraina dienvidos ātri sakaus Krieviju, aizies līdz jūrai, Krima būs deokupēta, tad redzēsim, kā ļoti, ļoti ātri Krievija sabruks, un šis karš beigsies. Bet mēs nebijām gatavi tam, ko Krievija liks pretstatā. Taču svarīgākais ir tas, ka vienkāršais cilvēks, paskatoties kartē, pateiks, ka nekas nav noticis pa vasaru, bet militārais cilvēks redz, kā Ukraina – valsts ar militāro mašīnu, kas ir varbūt trīs četras reizes mazāka nekā Krievijai, un aviācijas gandrīz vispār nav salīdzinājumā ar Krieviju  – tagad ne tikai kaujas līdzvērtīgi Krievijai, bet arī mēģina pārņemt iniciatīvu, iet uzbrukumā.

Tāpēc no militārā skatupunkta skatoties, tur, kur Ukraina ir tagad, salīdzinot ar to, kur Ukraina bija gadu iepriekš, ir noticis neticams progress. 

Bet problēma ir tajā, ka tad, kad Krievijas mēģinājums ātri sagrābt Ukrainu beidzās neveiksmīgi, viņi nevis aizgāja prom no Ukrainas, bet mobilizējās. Tagad Ukraina karo nevis tikai pret Krieviju, bet pret visu, ko Padomju Savienība bija akumulējusi karam pret ASV. Varbūt tagad mūsdienās tas nav tik liels un svarīgs militārais ekipējums, ko Krievija lieto, bet tiem laikiem – 50.–70.gadiem – diezgan OK. Problēma ir tajā, ka šī ekipējuma, tanku, bruņojuma ir vienkārši ļoti, ļoti daudz. Bet Ukraina varēja ne tikai pārvarēt kara sākuma momentu, bet arī aiziet uz agresiju. No militārā skatupunkta tas ir neticami labi.

Kad tev ir jāizvēlas, pastāstīt tikai labo vai pastāstīt arī pesimistisko, kā notiek tava svēršana? 

Lielākoties stāstu labo. Cilvēki, kuri mani klausās, tomēr grib dzirdēt labas ziņas. Ja viņi turpinās klausīties tās labās ziņas, varēšu nopelnīto naudu aizsūtīt Ukrainai. Viņiem šie raidījumi ir kā iknedēļas šovs par notikumiem Ukrainā. Es gribu paņemt šo enerģiju un pārvērst to reālā palīdzībā Ukrainas karavīriem.

Protams, ja ir kādas objektīvas problēmas, kuras būtu jāzina cilvēkiem no Rietumiem, es tās pastāstu. Piemēram, ka Krievijas armija arī adaptējas, ka Krievijas armijai joprojām ir ļoti laba aviācija, ka Ukrainai daudz karavīru joprojām mirst, ka Ukrainai ir problēmas ar jaunu karavīru iegūšanu. Tādas lietas vienmēr pastāstu, bet es nekad nestāstīšu, ka tagad šī vieta pieder Krievijai vai ka Krievija šajā karā uzvarēs. Tādā veidā es nekad nevarēšu pastāstīt. 

Ja es būtu Ukrainas propogandas ministrs, redzot, cik daudz cilvēku klausās tavu "Youtube" kanālu, es piedāvātu tev informāciju. Bet es neesmu. Kāda ir tā tava informācijas plūsma no Ukrainas? Cik cieši tu vari ieiet realitātē, kas ir frontē, ja reiz tu rādi karti?

Jā, propagandu man piedāvāja, es pateicu – nē, paldies, man nekādu ekskluzīvu informācija tiešām nevajag. Tad man pašam rastos jautājumi, vai skatos propagandu. Es skatos reālus avotus. Man primārie avoti ir vai nu video – ir tāds labs termins, ja tas nav uz video, tas nav noticis –, krievu "Telegram" kanāli, arī ukraiņu "Telegram" kanāli. Arī daži eksperti. Lielākoties visu, ko darīju pirmajā gadā, es iemācījos universitātē, proti, darboties ar avotiem. 

Kāda tev ir izglītība? 

Maģistrs ekonomikā un datu vadības zinībās. Es pierakstīju, kādas prognozes izteica dažādi eksperti vai "Telegram" kanāli, un pēc nedēļas, mēneša, es skatījos kadru rezultātus, svītroju tos, kuri ir labi, kuri nav tie labākie. Piemēram, "Telegram" kanālos viņiem vienmēr jāsaka, ka mēs noteikti uzvarēsim, ka mums tagad iet ļoti, ļoti švaki, pazaudējam pozīcijas, bet mēs noteikti uzvarēsim. Tagad zinu, ka teiciens "mēs noteikti uzvarēsim" vienkārši jāizsvītro, jāpaņem cits un ir dažādas dekodēšanas sistēmas, ko tagad izmantoju uz saviem avotiem, lai saprastu informāciju, kas tur notiek realitātē.

Tev no Ukrainas informāciju sūta arī vienkārši cilvēki? 

Ar radiem es nesarunājos par šo tēmu, jo negribu, lai emocijas mani pārņem. Man bija ļoti labs džeks no Ukrainas, bet diemžēl viņš ir miris. Vēl bija viens kontakts tieši no pirmajām pozīcijām, bet viņš guva ievainojumu, tagad rehabilitējas. Vēl zinu džekus, kuri strādā Kijivā štābos, un tad viņi man saka, kas notiek kopumā, bet ne specifiskas lietas.

Jo karš mīl klusumu. Bet jebkurā gadījumā – vai tu no saviem avotiem, kas ir vienkāršie cilvēki, vari informāciju kaut kādā veidā padarīt daudzpusīgāku un saprast, vai tavs kompass rāda pareizo virzienu?

Lielākoties, jā, pārbaudīt, vai, piemēram, Krievijas un Ukrainas atvērtie avoti runā patiesību, vai tā ir propaganda. Lielākoties jautāju tādas lietas, piemēram, ir ziņas, ka 1000 cilvēku nomira, bet vai reāli tik daudz? Viens saka – jā, mazliet par daudz. Bet es mazāk skatos uz cipariem, vairāk – uz tendencēm. Piemēram, ja redzu, ka bija intensīva karadarbība, bet mirušie orki ir kādi 200–300, es vaicāju, kāpēc tik maz? Ā, dažas vienības aizgāja uz rotāciju – tagad saprotu.

Kā sajust, kam var ticēt, kas varbūt ir tīra propoganda? 

Pirmkārt, jāklausās "Drošinātājs" (smejas). Nezinu, kur latvieši iegūst informāciju. Es lielākoties strādāju ar angļu valodā runājošiem avotiem. Bet ir jāizslēdz visi, kas saka, ka viņš ir objektīvs.

Nevar būt objektīvs, jo karā ir vai nu melns, vai balts. Ja kāds saka, ka viņš ir objektīvs, tad viņš vienkārši nesaka, ka viņš ir neobjektīvs. Jebkura "objektīvā" informāciju uzreiz jāizslēdz ārā.

Tad jāsaprot, uz kuru pusi avots balstās. Nākamais solis būtu izslēgt ļoti kritiskas pozīcijas, superpropagandu – ka Ukraina tūlīt vinnēs, ka Krievija jau sabruks rīt vai arī otrādi – ka Ukrainai vairs daudz nav palicis, ka Ukraina padosies. Un tad paliek divas iespējas –  paskatīties, ko Ukrainas puse runā un ko Krievijas puse runā. Bet tik un tā ir grūti, un nonākam pie tā, ka mums, cilvēkiem no malas, ir pieejami slikti avoti un ļoti slikti.

"Troļļi" tevi negāž apkārt?

Visu laiku. Kad troļļu paliek par daudz, tad "YouTube" to vienkārši neņem vērā – viņi staigā apkārt, un, ja tev ir kaut kāds vidēja izmēra kanāls, tad ir vislielākās problēmas. Man nebija ienākumu no "YouTube" gandrīz pusgadu, jo kanālā nevarēja rādīt reklāmas, jo troļļi visu laiku saka, ka tur stāsta melus par karu Ukrainā.

Viņi tev arī raksta?

Nāves draudi man regulāri nāk. Es saprotu, ka esmu uzlicis sevi uz nedrošas takas, bet salīdzinājumā ar to, kas notiek Ukrainā, man, dzīvojot Dānijā, būtu kauns kaut ko nedarīt.

Kurā posmā karš Ukrainā, tavuprāt, šobrīd ir iegājis? 

Ir svarīgi saprast, ka šis karš ātri nebeigsies. Šis patiesībā ir jau trešais karš. Pirmā kara daļa bija, kad Krievija iebruka Ukrainā un kad bija jautājums, vai Ukraina izdzīvos kā valsts. Ukraina izdzīvoja. Otrais karš bija, vai Ukrainai sanāks izdzīvot apmēram savās robežās, kādas tās ir pēc 1991. gada. Pagājušajā vasarā krieviem bija ļoti daudz artilērijas ietaupījumu – viņi raidīja 60 000 šāvienu dienā, izdzēsa pilsētu no pasaules kartes. Bet ukraiņiem sanāca izdzīvot, viņi arī varēja atgūt daļu no savas teritorijas.

Tagad ir trešā kara daļa – pamatīgs maratons. Tas ir speciāli būvēts no Putina puses, lai viņš varētu varētu droši pateikt, ka viņš grib iesaldēt šo konfliktu.

Putins mēģinās darīt visu, lai cilvēki domātu, ka Ukrainas kartē nekas nemainās, konflikts ir iesaldēts. Tad viņi var atkal parakstīt kaut kādu Minskas vienošanos vai vēl kaut ko. Ukrainas mērķis šajā situācija ir parādīt, ka – nē, patiesībā viss notiek, ka Krievijas armija paliek vājāka. Lielākais jautājums par Ukrainas uzbrukumu aizvadītajā vasarā bija, vai būs progress vai nebūs. Diemžēl priekš publiskās auditorijas progress nav pietiekams, un daudz cilvēku tagad jautā, vai karš ir iesaldēts. Bet Putina manevrs nav nostrādājis, jo ASV prezidents Džo Baidens sola papildu palīdzību Ukrainai – Ukraina saņems gan aviāciju, gan ATACMS tālās darbības raķetes. Ukraiņi varēs turpināt degradēt Krievijas militāro mašīnu un noteiktā punktā arī to pārlauzt. Pēc tam nebūs variantu, kur karš apstāsies.

Krievijas izdzīvošanai šis karš Putinam ir jāiesaldē, un viņš tagad uz to spēlē, jo viņam nav uzvaras scenārija vairāk vispār.

Kāds ir pesimistikais scenārijs?

Politiskā vide ir lielākā problēma. Pašlaik Ukraina ir uzsākusi būvēt rūpnīcas, lai ražotu savus ieročus, jo ieroči ir galvenais jautājums. Ukraina uzsākusi strādāt ar kompānijām no Rietumiem, bet vēl joprojām tas nav pietiekami, lai Ukrainā varētu komfortabli dzīvot un saņemt tieši ieročus, kurus viņiem vajag. Ukraiņi joprojām ir atkarīgi no rietumvalstīm. Piemēram, ja Vācijā, Francijā, ASV būs jaunas valdības, kuras būs mazāk atbalstošas Ukrainai, vai rietumvalstīs mainīsies doma par to, ka no Ukrainas tagad jāpārslēdzas uz kaut ko citu, tās ir lielākās briesmas Ukrainai. Tas ir pesimistiskais scenārijs. Diemžēl tas ir reāli.

Un kāds ir reāli optimistiskais scenārijs?

Tas ir, ka Ukraina saņems savu aviāciju, labas raķetes, vairāk nekā simt F-16 lidmašīnas. Tad viņi varēs sākt dominēt dažos posmos frontes līnijā, sākt savas teritorijas aktīvas atbrīvošanas kampaņas. Un tad varbūt divu gadu laikā Ukraina varēs deokupēt savas teritorijas, vai vismaz Krimu un dienvidu apgabalus. Tāds scenārijs ir reāls manā skatījumā.

Ko tev pašam šajā kontekstā novēlēt?

Ukrainai palīdziet! Aizejiet uz jebkuru labdarības lapu, palīdziet Ukrainai! Man neko nevajag, man viss ir.