Aiga Pelane: Kas tev ir 4. maijs, un vai tu klāj arī baltu galdautu mājās?
Jānis Domburs: 4. maijs man ir atmiņas par 17-gadīgu jaunieti, kuram varbūt tajā laikā nebija daudz apjēgas, bet 1990. gada 4. maijs man bija tieši tas impulss, kāpēc es pirmkārt aizgāju žurnālistikā un kāpēc es no tās neesmu aizgājis prom joprojām.
Baltu galdautu gan neklāju. Nejūtu vajadzību pēc šāda veida ārējām izdarībām.
Pārfrāzējot klasiķus – 4. maijs mūsu sabiedrībā šobrīd ir par baltiem galdautiem vai par sirdsapziņu?
Es domāju, ka nav tādas vienas sirdsapziņas un stāsts ir par visu kaut ko.
Protams, ka ir jāatzīmē fakts – tas, kas notika šajā dienā. Bet, ja mēs nonāksim līdz dokumentālajai filmai "4. maija republika", tad nevaru izdomāt labāku formulējumu, kas tur skanēja – ka brīvība un demokrātija tiek dota kā iespēja. Tātad, 4. maijs visiem Latvijas pilsoņiem un iedzīvotājiem ir iespēja vai ar galdautiem, vai ar sirdsapziņām, vai ar krekliem, vai bez krekliem…
Diemžēl, un tā ir cilvēka daba, iespējas cilvēki izmanto ļoti dažādi vai neizmanto vispār un peld pa straumi. Es domāju, ka tas turpinās līdz pat šim brīdim.
Dokumentālās filmas "4. maija republika" pirmizrāde bija gandrīz pirms deviņiem gadiem – 2014. gada 11. novembrī. Vai nav pienācis laiks veidot jaunu filmu – "4. maija republika 2"?
Ļoti iespējams, ka ir. Tad bija posms, kad nebiju īsti medijos, šobrīd laika jaunai filmai man nav.
Bet es domāju, ka par lielām lietām, par lielām kopsakarībām mums tiešām vajadzētu stingri vairāk runāt. Turklāt ne tikai tajā racionālajā izpratnē – kāpēc mēs atpaliekam no lietuviešiem un igauņiem sociālekonomiskās lietās, bet arī idejiskās lietās. Un no tāda viedokļa, es pat teiktu – ka nevajag neko jaunu taisīt, jo viss tas pats, par ko šajā filmā runājām, paliek spēkā. Proti, paliek spēkā tas, ka pamatu pamats ir lielās brīvības un vērtības – kāpēc vispār atgriezās atpakaļ pie republikas. Privātīpašums ir svēts, likuma vara, vārda un informācijas brīvība un – bez šaubām – tautas vara. Un joprojām ir jautājums – vai šīs lietas mēs pienācīgi īstenojam vai ne? Un galvenais – vai mēs tikai izliekamies, ka mēs izvērtējam savas kļūdas.
Atceroties filmu, jāsecina – tā bija skarba. Vieniem tā radīja nesapratni – kā var tā par šo datumu runāt, otri – teica, ka viss ir slikti un tā nu tas ir. Secinājumi jau arī nebija nekādi patīkamie – esam iestājušies Eiropas Savienība, bet joprojām kuļamies pa Eiropas Savienības nabadzīgāko valstu galu. Paskatoties pēc šiem deviņiem gadiem – izrādās, nekas jau daudz nav mainījies. Kāpēc?
Atbildot uz šo kāpēc, sanāk daudzas atbildes. Tas, ko tikko pieminēju, ir viena liela lieta. Un vēl – ja toreiz, veidojot šo filmu, varēja teikt, ka īsti paaudžu nomaiņa vēl nav notikusi, tad nu tagad tomēr jau pagājuši ir vairāk nekā 30 gadi.
Manuprāt, tas attiecas uz diviem segmentiem – pirmkārt, tas attiecas uz elitēm, turklāt jebkādām – ne tikai uz politiskajām elitēm, bet arī ekonomiskajām, juridiskajām elitēm, mediju elitēm un tā tālāk. Un otra lieta ir tas, kam Satversmes visdziļākā izpratnē pieder vara – tauta ir atbildīga par Saeimas jeb Saeimu sastāvu, ko tā ievēl un pēc tam lamā.
Diemžēl daudzi ir bez ambīcijām, bez pienācīgām prasībām pret sevi un apkārtējiem. Un, ja runājam par visu tautu – tad bez pienācīgas pilsoņu kopuma kvalitātes attīstības. Kā man savulaik teica kāds raidījuma viesis – vai tad tiešām mūsu kolektīvais saprāts ir tik "štruntīgs", ka mums valstī notiek tādas lietas. Būtībā te ir runa par to, ka kolektīvā saprāta attīstība ir nepietiekama.
Turklāt – es vēl teiktu, ka nejūtu pietiekami jaudīgu jaunās paaudzes masu, kura gribētu nopietnāk pacīnīties par kaut kādām pārmaiņām.
Un te ir tā lielā lieta – mēs jau 4. maiju varam atzīmēt ar galdautiem vai bez, ar runām vai bez – tam nav nozīmes. Svarīgi ir – vai mēs tajos "ceturtajos maijos" izmantojam pietiekami daudz laika apzināties valsti un nevis vienkārši tikai pasvinēt. Apzināties šo valsti no visādām pusēm un to, ka valsts pastāvēšana nozīmē ne tikai sajūsmu. Valsts pastāvēšana nozīmē urķēšanos sevī un procesā.
Atgriežoties pie jaunās paaudzes, kuri sāk aktīvi savu dzīvi un sāk darboties dažādos līmeņos. Viņus jau audzināja tā paaudze, kas to republiku atjaunoja 4. maijā, kuri bija uz barikādēm. Kur ir problēma, kāpēc viņi negrib pacīnīties? Vai vienkārši tā mūsu paaudze viņus mēģināja pasargāt no visām problēmām, ar kurām paši saskārās?
Es nezinu. Spekulēt par šādām lietām būtu muļķīgi. Tāpat kā kādam lasīt morāli.
Ja atgriežamies pie tā – vai deviņos gados ir vai nav kaut kas mainījies, protams, kaut kas jau ir mainījies. Tā nevar teikt, ka nekas. Bet kopumā mēs tomēr summāri neesam publiskā diskusijā nonākuši pie sarunas – vai nu varam pacelties nākamajā attīstības līmeni, vai arī nevaram.
Uzrakstīt deklarācijā, ka jābūt ekonomikas transformācijai – tas nav nekas. Svarīgi saprast – vai mēs esam gatavi restartēties (īsti gan man šis vārds nepatīk), saņemties nākamajam attīstības cēlienam, jauniem mērķiem un citādāk attiekties arī vienam pret otru, vai arī ne.
Manuprāt, šādas diskusijas nav, un tur tomēr pie vainas lielā mērā ir tas sastāvs, kas pēdējos desmit gados nemaz tik ļoti nav mainījies un ir pie politiskās varas. Tur ir liela problēma.
Man drīzāk nāk prātā manas filmas noslēguma teksts, kur Uldis Ģērmanis saka – ka nekur nav teikts un rakstīts, ka latvietim ir jābūt vientiesīgam. Es pieļauju, ka te pie vainas ir arī daļa naivuma un vientiesības deva, kas kaut ko neļauj kustināt.
Vai pēdējo dienu notikumi, astoņu tūkstošu skolotāju gājienā, streiks, – vai tas nerada cerību, ka kaut kas tomēr ir iekustējies? Vai arī tas ir tikai stāsts par skolotājiem un viņu naudu?
Man nav vienas kategoriskas atbildes. Varbūt – jā, bet varbūt arī nē.
Minēji, ka mēs neesam izvērtējuši savas kļūdas. Mums trīs pēdējie gadi ir bijuši ļoti smagi – divi pandēmijas gadi un gads, kad Krievija ir iebrukusi Ukrainā. Vai tas nav licis mums atturēties no kļūdu pārvērtēšanas, jo kļūdu izvērtēšana ir ļoti sāpīga lieta?
Es to nesaistu ar ne ar karu, ne ar kovidu. Sāpīgi vai ne sāpīgi… tas jau tāds process, saistīts ar paškritiku. Tas ir drīzāk jautājums – vai noteiktam ļaužu lokam, kuri ir pie politiskās, ekonomiskās un citām varām, ir pietiekamas ambīcijas un pietiekama atbildība, lai apzinātos un teiktu, ka šitādā stilā mēs vairs turpināt nevaram. Protams, ka mēs nebūsim 200. vai 150. valsts uz pasaules, galu galā mēs esam arī OECD . Taču, ja mēs neizvērtēsim, tad mums daudzas lietas vilksies visu laiku līdzi.
Ja atgriežamies pie skolotājiem vai mediķiem, vai pie ugunsdzēsējiem, vai policistiem, vai pie jebkura valsts pakalpojuma, kur ir problemātika…Mēs taču ļoti labi saprotam, ka tā nodokļu masa, pat ja mēs iekasētu divreiz labāk nodokļus, tā nodokļu masa pie šī iedzīvotāju apjoma tāpat nevar nosegt to, ko mēs gribētu. Tas vienkārši labā līmenī nav iespējams. Nevar uzbūvēt ļoti labus ceļus, visu digitalizēt, super datu bāzes izveidot un tā tālāk… te ar saukļiem ir stipri par maz. Te ir jābūt tai būtiskai sarunai.
Un nekāda sakara ar karu, ja tā paskatās. Karš var būt saruna drošības aspektā…
Bet šis karš paņem arī mūsu nodokļu maksātāju naudu. Deķītis jau ir tāds, kāds ir. Ja liekam šobrīd drošībā, tad skolotājiem un mediķiem var arī nepietikt tik daudz, cik vajag.
No 2% pieaugums uz 2,5% no iekšzemes kopprodukta [aizsardzībai], – es nedomāju, ka šie trīs helihopteri, ko nopirkām, vai pretgaisa raķetes par 200 miljoniem kaut ko būtiski maina. Bet praktiski tas tomēr ir stāsts par ambīciju.
Ja Somija caur kaut kādām bēdām nonāca pie tā, ka viņi var piedāvāt vienu no labākajām izglītībām pasaulē, ja Īrija nonāca no ļoti bēdīgas situācijas, kāda tai bija 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā, līdz tam, ka viņi var piedāvāt gan darbavietas, gan pievilcīgu investīciju vidi. Un viņi nav pazaudējuši īru identitāti, cik es zinu… Tad ir jautājums – vai mēs ejam uz šādām ambīcijām jeb mums ir elites, kas atražo pašas sevi.
Kāpēc tad Latvijai nav šo ambīciju?
Par maz ambiciozu cilvēku, par maz konkurences. Par maz pietiekami apņēmīgu cilvēku, kas sanāktu kopā un teiktu – nu darām kaut kā savādāk, ir slikti, mums neuzticas.
Vai tu redzi mūsu pašreizējā sabiedrībā cilvēku, kurš tagad varētu iziet Doma laukumā un aicināt cilvēkus kopā un mainīt to situāciju?
Šis ir tas slidenais punkts – to vienu cilvēku meklēt. Nē! Ja mēs atgriežamies situācijā, kas bija 1990. gadā, tad tomēr katrā partijā, katrā sabiedriski politiskā procesā bija kodols. Tur nebija viens cilvēks. Ne Tautas frontē, ne pēc tam dažādos spēkos un grupās. Bija cilvēku grupa, kodols, kas labāk vai sliktāk, bet virzīja procesu. Es uzskatu, ka runa ir tieši par cilvēku kopumu. Tas nav milzīgs, bet tas ir kopums.
Vai šobrīd redzi līderus, kuri ir gatavi apvienoties, piesēsties pie sarunu galda un sākt jaunu Latvijas stāstu? … kaut kā jau arī Latvija savulaik veidojās, sanāca kopā cilvēki un sāka rakstīt mūsu Satversmi.
Nezinu, varbūt to var kaut kā transfomēt tajās idejās, kas bija par valsts padomēm, bet idejiski tas ir stāsts par jaunu Satversmes sapulci. Jo pretējā gadījumā šis partejiskais laukums ir ar zināmiem pašaizsardzības elementiem. Visas situācijas, kuras redzam – piemēram, partijām tika iedots nodokļu maksātāju finansējums un tas tika ieguldīts nevis politiskās kvalitātes uzlabošanā, bet gan tika noēsts reklāmās un ofisos, uzrāva sev algas līdz maksimumam un tika stāstīts, ka tas ir sistēmas dēļ, lai gan tas nekādā veidā nekādu sistēmu nestiprina. Un netiek dzirdēts un sajusts, vai arī totāli notiek izlikšanās, ka nejūt, ka tas ir amorāli pret cilvēkiem – tiem pašiem skolotājiem, policistiem un ugunsdzēsējiem un tā tālāk.
Es redzu, ka šie cilvēki, manuprāt, varētu pārkāpt paši sev pāri un teorētiski arī nonākt līdz nākamajai stadijai, taču praktiski – viņiem tad pašiem sev uz galvas ir jāuzber liela kaudzīte pelnu. Vai viņi to ir gatavi izdarīt? To es nezinu.
Lai mūsu intervija nebeigtos uz pesimisma nots – vai vari nosaukt tās labās lietas, kas tev rada gandarījumu, kā šīs valsts iedzīvotājam?
Pirmkārt, pēc visiem tiem PSRS gadiem, kad Latvijā iebrauca ļoti daudz migrantu, tomēr ir saglabāta, attīstīta un stiprināta latviešu valoda, latviešu kultūra un dažādu aspektu nacionālās lietas, tas ir tomēr ļoti svarīgi.
Nedaudz ar ironiju un tomēr vēl viena laba lieta – tas, ka mums dažās jomās ir vēl saglabājušies nacionālie uzņēmēji. Tas ir labi. Es neesmu zaudējis cerības, ka tomēr varētu nākt arī vēl otrais vilnis un šādi uzņēmēji varētu rasties.
Un trešā lieta – nu nav tomēr tā, ka sabiedrība galīgi gulētu dažādās aktivitāšu jomās. Piemēram, ja ir jāsavāc ziedojumi, tas tiek ātri izdarīts. Tas ir labi, bet – vienmēr var labāk.
