ĪSUMĀ:
- Ir lietderīgi koncentrēties nevis uz to, kādas ir Baltijas valstu atšķirības, bet uz to, kā mēs varam sasniegt vairāk, darot kopā.
- Mums vajadzētu domāt par to, kā reklamēt sevi kā vienu veselu Baltijas reģionu, jo salīdzinājumā ar lielajām nācijām mēs jebkurā gadījumā esam kā viens reģions.
- Arī Latvijai jāpārstāj fokusēties uz to, kas nepadodas, tā vietā novērtējot savas stiprās puses.
- Nereti vīrieši tiek slavēti par lietām, ko ikdienā dara sievietes, taču viņas pašas par tām nekad uzslavas nesaņem.
- Sievietes tāpat kā vīrieši vēlas tiekties pēc karjeras virsotnēm, tāpēc svarīgi ir iedrošināt un nodrošināt viņām atbalstu.
- Iepērkoties cilvēkus vairs neinteresē tikai pats produkts, liela nozīme ir arī tā stāstam.
Stiprās un vājās puses
Marina Latiševa: Jūs esat Igaunijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pakalpojumu departamenta vadītāja un sieviešu līderības atbalstītāja. Kā vērtējat Baltijas konkurētspēju starptautiskā līmenī?
Pireta Potiseppa: Es neesmu makroekonomikas eksperts, bet es apzinos notiekošo Igaunijā. Mums ir bijušas diskusijas ar kolēģiem, piemēram, vai sekot ziņām vai tomēr nesekot. Nonācām pie secinājuma, ka, nesekojot ziņām, tu nevari strādāt kamerā, jo biznesa kopiena ir tik ļoti saistīta ar to, kas notiek pasaulē. Tomēr mums nav daudz informācijas par to, kas notiek Latvijā, un vēl mazāk – Lietuvā. Igaunijas gadījumā ekonomika pēdējos gados ir ļoti cietusi. Kāpēc? Pirmkārt, Ukrainas kara dēļ. Otrkārt, sankciju pret Krieviju dēļ, un, treškārt, Skandināvijas tirgū esošās vājās situācijas dēļ. Tur ekonomika piedzīvo kritumu. Runājot par Lietuvu, situācija tajā ir citādāka, jo tās eksporta tirgi ir vērsti vairāk uz Centrāleiropu, tāpēc Skandināvija nerada uz tiem tik lielu spiedienu. Savukārt Latvijā uzņēmumi virzās uz eksportu gan Skandināvijā, gan Centrāleiropā. Acīmredzot kara un sankciju pret Krieviju ietekme uz visām valstīm bijusi vienāda. Taču, skatoties Eiropas līmenī, jautājums ir, vai sankcijas darbojas pietiekami? Igaunijā mums šķiet, ka, iespējams, vajadzētu darīt daudz vairāk, jo acīmredzot tās nestrādā, ņemot vērā, ka Krievijai joprojām ir daudz naudas, ko ieguldīt kara tehnikā.
Baltijas valstis nereti tiek salīdzinātas – kāds ir jūsu salīdzinājums par Latvijas un Igaunijas stiprajām un vājajām pusēm? Vai, jūsuprāt, valstis tās pienācīgi apzinās un izmanto?
Ārzemju investoru skatījumā nav lielas atšķirības, vai tā ir Igaunija, Latvija vai Lietuva, taču pirms kara Ukrainā ārvalstu investori izvēlējās Baltiju, kas bija arī vārti uz Krievijas tirgu. Tā vairs nav. Domāju, ka šobrīd Baltija ir sevi pārdefinējusi. Šobrīd mēs esam frontes līnija starp Krieviju un Eiropas Savienību. Es arī gribētu atzīmēt, ka mums – Latvijai, Lietuvai un Igaunijai – nevajadzētu salīdzināt sevi vienai ar otru. Mums vajadzētu domāt par to, kā reklamēt sevi kā vienu veselu Baltijas reģionu, jo salīdzinājumā ar lielajām nācijām mēs jebkurā gadījumā esam kā viens reģions.
Ir lietderīgi koncentrēties nevis uz to, kādas ir mūsu atšķirības, bet uz to, kā mēs varam sasniegt vairāk, darot kopā.
Jūs domājat, ka galvenā problēma ir tajā, ka Baltijas valstis salīdzina sevi viena ar otru? Tomēr vienlaikus Latvija dažādos rādītājos atpaliek no savām Baltijas māsām, lai gan Igaunijā, piemēram, iedzīvotāju ir mazāk.
Jā, tā vietā, lai salīdzinātu sevi ar kaimiņu valstīm, mums vajadzētu salīdzināt sevi ar vadošajām valstīm un kompānijām citviet pasaulē. Tas arī ir iemesls, kādēļ es regulāri cenšos vest delegācijas uz dažādiem galamērķiem. Nav tā, ka mēs atpaliekam no citām valstīm vai ka tās ir stipri mums priekšā. Tās vienkārši ir veikušas lielāku izpēti, jo arī pētījumi liecina, ka, izkāpjot ārā no ierastās domāšanas, smadzenes sāk saskatīt dažādas sakarības un ir krietni vieglāk radīt jaunas idejas. Tas ir arī iemesls, kādēļ marta sākumā mēs kopā ar uzņēmējiem un citiem biznesa līderiem dosimies uz Rīgu ["Novatore" konferenci – red.] Nav tā, ka jaunas idejas rodas tad, kad tu sēdi birojā pie datora. Nē, jaunas idejas rodas, kad tu satiecies ar dažādiem cilvēkiem no dažādām industrijām.
Nereti latvieši domā, ka Igaunijā ir labāk, bet kur jūs saredzat Latvijas stiprās puses, kuras mēs paši neredzam, kas palīdzētu celt valsts konkurētspēju?
Kad es pēc daudziem gadiem pērn ierados Latvijā, ievēroju, ka, jums, piemēram, ir konteineri, kuros var nodot drēbes, dodot tām jaunu dzīves ciklu. Igaunijā mums pagaidām tādu nav, un ir ļoti rūpīgi jāmeklē, kur nodot drēbes, lai tās būtu daļa no šī cikliskā procesa. Tāpat pamanīju, ka jums ir izdevies renovēt tik daudz fantastisku, vēsturisku ēku. Tas ir iespaidīgi! Iespējams, kad biju jaunāka, nepievērsu tam lielu uzmanību, bet tas ir kas tāds, kas izceļas, jo šobrīd mūsu vecpilsēta atšķiras no Latvijas vecpilsētas. Pēdējo reizi, kad biju Rīgā, man izdevās apmeklēt arī dažas galerijas, un, jāsaka, biju pārsteigta par mākslinieku darbu augsto kvalitāti un radošumu. Vēl ir viena lieta, par ko igauņi noteikti ļoti apskauž latviešus, un tā ir jūsu lidosta, kas ir ļoti saistīta ar Eiropu. Jums ir pārsteidzošs galamērķu saraksts, tik daudz tiešo lidojumu – tas ir kaut kas, kur uz ko gribētos tiekties. Piemēram, arī, ja skatāmies, kāpēc ieradīsimies martā Rīgā, tas tāpēc, ka jūs rīkojat forumu "Novatore Impact Summit". Tajā jums izdevies uzaicināt runātājus no dažādām pasaules vietām, bet mēs saprotam, ka mēs nekad nevarēsim to izdarīt Igaunijā. Līdz ar to liekas loģiski doties uz Rīgu, satikt un klausīties šos runātājus tur.
Manuprāt, nav jāfokusējas tikai uz to, kas jums nav, bet gan svarīgi novērtēt to, kas jums jau ir.
Tas ir tas, ko es iemācījos, kad strādāju dažādās valstīs un reģionos, jo tas ir tas brīdis, kad sāc ievērot šādas lietas. Tāpat tas atkarīgs no tā, uz ko fokusēties. Fokusējoties uz lietām, kurās atpaliekat, jūs, visticamāk, vienmēr atradīsiet nišu, kurā atpaliekat. Vienlaikus, fokusējoties uz lietām, kurās esat labi, un darot papildus, lai būtu vēl labāki, fokuss novirzās uz pavisam citām lietām un problēmām.
Dzimstība un ģimenes rūpju dalīšana
Zinu, ka Igaunijā no šī gada samazināti pabalsti daudzbērnu ģimenēm, lai novirzītu naudu taisnīgākai un rentablākai ģimenes pabalstu sistēmai. Kā cilvēki Igaunijā to uzņēmuši? Vai tas neiedragāja cilvēka paļāvību pret valsti?
Jā, tas ir tāpat, kā mēģināt atņemt kaut ko, kas jau ir dots, un cilvēki neatkarīgi no ģeogrāfiskās atrašanās vietas, visticamāk, jutīsies nelaimīgi. Vienlaikus mēs mēdzam aizmirst, ka Igaunijā mums ir solidāra veselības aprūpes sistēma. Ja parunā ar kādu no ASV, tad var redzēt, cik pārsteigti viņi ir dzirdēt, kā tā strādā. Tu vari apmeklēt savu ģimenes ārstu vai kādas citas specialitātes ārstus, nebankrotējot vai neraizējoties, ka draud bankrots. Līdzīgi ir arī ar skolu sistēmu. Cik daudzās valstīs ir universāla skolu sistēma? Jā, es zinu, ka arī Latvijā ir līdzīgas sarunas, bet izglītībai jābūt valsts valodā. Arī mums ir tāpat. Jautājums ir par to, kādēļ mums šāda diskusija un attiecīgi lēmumi nebija jau pirms vairākiem gadiem? Tagad lēmums ir pieņemts, un acīmredzot daudzi vecāki ir noraizējušies par to. Jau no septembra izglītībai Igaunijā būs jābūt igauņu valodā.
Tāpat mums nesen valstī bija diskusija, tostarp arī nacionālajos plašsaziņas līdzekļos, par to, kā dzemdēt vairāk bērnu. Dažas politiskās partijas sacīja, – jo vairāk naudas dosim, jo vairāk cilvēku radīs bērnus. Godīgi sakot, es neticu šai paradigmai, jo mēs redzam, un to pierāda arī atsevišķi pētījumi, ka jaunā paaudze negrib dzemdēt bērnus agrīnā vecumā. Viņi vēlas iegūt darba pieredzi, doties uz ārzemēm, viņiem ir sava personīgā darba kārtība. Tāpat ir cilvēki, kuri domā, ka nevajadzētu radīt bērnus vides jautājumu dēļ. Es domāju, ka arī tā ir pilnīgi likumsakarīga diskusija. Mēs nedrīkstam nenovērtēt šo iemeslu nozīmi.
Vienlaikus Igaunija ir viena no Eiropas Savienības valstīm ar stingrāko migrācijas politiku. Mēs redzam, ka demogrāfijas rādītāji krīt. Mums nebūs darbaspēka. Jautājums ir par to, kā un kad mēs aizstāsim darbaspēku. Viens no veidiem ir mudināt sievietes radīt vairāk bērnu, un mums ir viena no izdevīgākajām pabalstu sistēmām pasaulē. Igaunijā jaunās māmiņas vai tēti var izmantot pusotru gadu ilgu bērna kopšanas atvaļinājumu, kura laikā saņem pabalstu līdzšinējās algas apmērā. Savukārt uzņēmumam jāpārliecinās, ka tiks saglabāta vecāka darba vieta, līdz bērnam būs apritējuši trīs gadi. Tas ir viens no faktoriem, kas rada nevienlīdzības sāpes, jo parasti tās tieši ir mammas, kas atrodas pārāk ilgā prombūtnē no darba vietas. Līdz ar to šīs diskusijas var turpināties ļoti, ļoti ilgi, un tās var būt karstas. Turklāt acīmredzot mūsu pašreizējai valdībai tās nav atnesušas jaunus vēlētājus.
Arī Latvijā mums ir diskusijas par pabalstu pārskatīšanu un to, kā palielināt dzimstības rādītājus. Varbūt jums ir kādas idejas, kā to izdarīt?
Es domāju, ka, jo vairāk mēs rādām sabiedrībai, tostarp dažādus ceļus kļūšanai par vecākiem, jo labāk, un vairāk normalizējam to, ka ir strādājošās mammas, un viņām nebūs jāpaliek mājās ar bērniem, līdz viņi sasniedz pusotru vai trīs gadu vecumu. Tas ir pilnīgi normāli, un tas attiecas arī uz vīriešiem. Atceros, ka reiz savam latviešu kolēģim, kurš bija nupat apprecējies, vaicāju, vai viņš plāno bērnus un ir apsvēris paņemt bērna kopšanas atvaļinājumu. Viņš ļoti nosarka. Sapratu, ka neviens nekad nebija uzdevis viņam šo jautājumu. Acīmredzot arī viņš pats to nekad nebija apsvēris.
Igaunijā mēs īstenojām projektu, kas bija orientēts uz lielāku sieviešu piesaisti informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomai. Tajā mums bija arī diskusija par jaunajiem vecākiem.
Viens vīrietis, jaunuzņēmuma dibinātājs, sacīja, ka viņš tika slavēts par visām lietām, ko ikdienā dara mammas, taču pašas mammas par tām nekad uzslavas nesaņem.
Tas vien parāda mūsu sabiedrības attieksmi. Mēs slavējam vīriešus par to, ka viņi paliek mājās ar bērniem, bet uzskatām par pašsaprotamu, ja to dara sievietes. Līdzīga situācija ir arī ar feminismu. Feminisms nenozīmē, ka tu nevēlies bērnus, taču feministe saka, ka viņa vēlas tos pēc saviem nosacījumiem. Domāju, ka gan vīriešiem, gan sievietēm būtu tas jāapspriež vēl pirms bērnu piedzimšanas, nevis pēc tam, kad tie jau piedzimuši.
Arvien biežāk tiek runāts arī par vienlīdzīgu sieviešu un vīriešu tiesību un iespēju veicināšanu. Kā, jūsuprāt, ir mainījusies sieviešu loma pasaulē? Kā vērtējat sieviešu konkurētspēju?
Es ticu, ka joprojām apkārt ir sievietes, kas pārstāv dažādas amatu pozīcijas. Bieži vien dzirdu – "bet kur ir problēma? Jums ir sieviete premjerministres amatā, iepriekšējais prezidents bija sieviete. Jums ir sievietes ministres, sievietes uzņēmējas." Jā, mums ir, bet to ir tik maz, un es domāju, ka, ja nav kāda demonstratīva piemēra, kam līdzināties, tad jaunas meitenes nekad neredzēs sevi šādos amatos. Strādājot savā amatā, es redzu, ka ir ļoti daudz lielisku vidēja līmeņa sieviešu vadītāju, taču tikai dažas no viņām sasniedz augstos amatus.
Kādēļ, jūsuprāt, tas tā ir?
Acīmredzot ir cilvēki, kuri ir apmierināti atrasties šajos vidēja līmeņa amatos, jo viņi arī saprot, ka augstie amati prasa lielu atbildību un nereti tev nāksies tam upurēt savu brīvo laiku. Vienmēr notiek daudz svinīgu vakariņu un sadarbības pasākumu, kas tiek rīkoti pēc darba laika. Viss jau ir forši, bet ir arī neredzamie "griesti" – kas ir tie cilvēki, kas atrodas augstajos amatos? Parasti tie ir vīrieši, un viņi apmeklē lielāko daļu pasākumu, jo sievietes ir tās, kuras dodas izņemt bērnus no bērnudārza vai treniņa vai nodarbojas ar [ģimenes] loģistiku.
Es uzaugu ģimenē, kur abi mani vecāki smagi strādāja. Viņi abi devās komandējumos, un nekad nebija jautājuma par to, vai tas ir mammas vai tēta darbs. Drīzāk jautājums bija par to, kurš varētu sākt agrāk vai kurš būs mājās agrāk – tad tas cilvēks pagatavos vakariņas, bet tas, kurš nav devies komandējumā, dosies uz skolas izrādi. Salīdzinājumā ar citiem, man tika demonstrēts atšķirīgs piemērs, kuram līdzināties. Esmu pārliecināta, ka ir līdzīgas ģimenes kā mana, bet esmu arī pārliecināta, ka tikpat daudz ir tādu, kur vīrietis saka, kas katram būtu jādara.
Tāpat tas var būt saistīts arī ar spēju pamatot savu viedokli, bet daļa sieviešu nav pieradušas formulēt savu viedokli un argumentēt to. Tā mēs nokļuvām sieviešu līderu akseleratorā, kur izveidojām programmu speciāli vidēja līmeņa vadītājiem, sievietēm vadītājām, lai palīdzētu sasniegt augstākos amatus. Mēs nodrošinām viņām argumentācijas prasmju treniņus un sniedzam atbalstu. Attiecīgi var redzēt, ka ir arī dāmas, kuras ir ambiciozas, strādīgas un kuras tiecas pēc karjeras virsotnēm.
Vai daudz sieviešu iesaistās šajā programmā? Kas varētu būt tie šķēršļi, kas līdz šim atturējuši sievietes ieņemt vadošos amatus?
Piemēram, šobrīd mēs esam palaiduši programmu jau otro reizi. Mums ir maza sponsoru un sadarbības partneru komiteja. Pirmajā gadā saņēmām vairāk nekā 100 pieteikumu, bet mums ir paredzētas tikai 25 vietas. Šogad saņēmām vairāk nekā 200 pieteikumu, taču mums joprojām ir tikai 25 vietas. Esmu laimīga, ka man nav jāpieņem šis lēmums, kura tiks programmā un kura netiks. Man sagādā prieku tas, ka ir tik daudz dāmu, kuras atklājušas, ka varētu kaut ko uzlabot, lai viņām būtu labākas karjeras iespējas nākotnē. Atzīt, ka var kaut ko uzlabot, jau ir viens solis tuvāk uzlabojumiem. Katrā argumentācijas prasmju treniņā ir paredzēts mājasdarbs, un es jau sākumā dalībniekiem saku – jo vairāk ieguldīsi savu laiku un pūles, jo lielāka būs izaugsme. Mums vajadzēja šo akseleratoru, lai izveidotu sieviešu māsību un pārliecinātu, ka sievietes nav sāncenses. Tieši pretēji – jūs viena otru atbalstāt un iedrošināt.
Vienlaikus vīriešiem argumentācijas prasmes parasti ir nedaudz dabiskākas. Esmu ievērojusi, ka sievietēm daudz vairāk nekā vīriešiem vajadzīgs atbalsts un iedrošinājums.
Piemēram, kad aicinu vīriešus runāt kādā no pasākumiem, viņi uzreiz piekrīt, bet sievietēm vajadzīgs iedrošinājums un laiks, lai apdomātos.
Taču jūs nevarat kļūt par viedokļu līderi, ja jūs nekad neuzstāsieties. Savos pasākumus es cenšos nodrošināt, lai puse no runātājiem būtu sievietes un otra puse – vīrieši. Kad īstenoju sadarbības projektu ar dažām organizācijām, biju vaicājusi, kur runātāju sarakstā ir sievietes. Pirmajā gadā viņi mēģināja jokot: "Ak, Pireta vēlas redzēt sievietes uz skatuves". Otrajā gadā neviens vairs nejokoja, un uz skatuves bija vairākas sievietes.
Igaunijas trumpis – dizains
Jūs esat arī liela igauņu dizaina atbalstītāja, esat radījusi tūres Igaunijas dizaina iepazīšanai. Kas īpašs ir Igaunijas dizainā?
Es vienmēr esmu teikusi, ka Igaunijas dizains ir vislabāk glabātais Igaunijas noslēpums. Mēs esam pazīstami ar digitālo kopienu, digitāliem risinājumiem un e-pārvaldību. Man gribētos teikt, ja valdība būtu ieguldījusi daudz vairāk līdzekļu igauņu dizaina popularizēšanā, tas būtu jau starptautiski atpazīstams. Ir valstis, kas pastāvīgi un apzināti sevi reklamē, kā rezultātā tās gadiem noteiktas par dizaina galamērķiem. Kuras ir valstis, kas pirmās nāk prātā, iedomājoties par Eiropas dizainu? Visticamāk, Francija un Itālija.
Bet kas padara Igaunijas dizainu par aizraujošu, ir tas, cik viegli tas ir sasniedzams.
Es gribētu teikt, ka Igaunijas dizaineru darbu pamatā ir viņu kaislība un talants.
Kā jūs izvēlaties, ko iekļaut tūrēs?
Tas vienmēr ir izaicinājums, jo laiks ir ierobežots, un mēs parasti apmeklējam trīs vietas. Dažreiz man izdodas tūrē iekļaut četras vietas, bet tas nav viegli. Par laimi, mums ir showrooms, kur strādā daudz dizaineru. Tādējādi jūs sākat tūri no neliela dizaina nama, kurā uzturas vairāk nekā 100 vietējo dizaineru.
Tāpat es bieži veidoju sadarbību ar Igaunijas Dekoratīvi lietišķās mākslas un dizaina muzeju, jo viņi ir dokumentējuši, kas noticis ar Igaunijas dizainu gadu desmitu garumā. Mums ir augsta līmeņa muzeji un izstādes, un dažreiz man ir žēl, ka man neizdodas apskatīt tos pietiekami un bieži.
Protams, mums ir arī starptautisks fotogrāfijas muzejs "Fotografiska". Tā bija pirmā franšīze, un tagad tās ir atrodamas arī citviet pasaulē. Piemēram, šobrīd viņiem ir modes fotogrāfijas izstāde, un es domāju, ka modi skaistu padara tas, cik tā savā ziņā ir pieejama. Vienlaikus, protams, tiek runāts arī par ilgtspējību un to, cik daudz tā ir ietekmējusi vidi. Varbūt viesis ir ieradies, jo viņu interesē mode, bet tūri viņš pamet iedvesmots un pārdomās par savu patēriņa modeli. Jautājums ir par to, vai mums tiešām jāmaina sava garderobe katru sezonu, vai arī mēs varam izveidot tādu garderobi, kas izdzīvo cauri trendiem un gadalaikiem?
Kas, jūsuprāt, traucē uzņēmumiem paplašināt savas iespējas starptautiski?
Piemēram, mums ir zīmols "Marimo Fashion", un viņiem ir klienti visā pasaulē. Klients noņem sev auguma mērus un iesniedz tos dizainerim, kas pēc tiem izgatavo apģērbu īpaši šim cilvēkam. Klientam nav jābrauc uz Igauniju, jo gatavos produktus viņiem piegādā. "Marimo Fashion" izdevās izveidot savu klientu bāzi, un šobrīd viņi brauc uz Igauniju tāpēc, ka vēlas satikt dizaineru dzīvē. Šādi nišas dizaineri pastāv, pateicoties sociālajiem medijiem un dažādiem tiešsaistes kanāliem. Šie produkti nav lēti, bet tajā pašā laikā, ja izdodas atrast klientu šim konkrētajam nišas produktam, tad kāpēc ne? Ja jūs radāt augstas kvalitātes produktus un atrodat savus klientus, tad tas ir jūsu ceļš uz priekšu.
Tāpat, piemēram, ar keramikas izstrādājumiem. Domāju, ka katrā valstī ir savi keramiķi, un līdzīga situācija ir arī attiecībā uz aksesuāriem. Katrai valstij ir savi aksesuāru dizaineri. Jautājums ir par to, kāds ir tavs stāsts un kā tu ar to izcelies starp citiem. Cilvēkiem vairs nav vajadzīgas vienkāršas lietas, taču viņi pērk lietas ar stāstiem, kas viņus uzrunā.
Kā jūs kopumā vērtējat dizaina industrijas attīstību Baltijas valstīs? Vai redzat kādas kļūdas, neveiksmes?
Es vairs nesauktu to par industriju, jo, būsim godīgi, dizaineri ir radītāji. Lielākā daļa no viņiem rada savu zīmolu, savu personīgo dizainu, ko pēc tam parāda citiem. Varbūt kādam aiz tā ir neliela komanda, taču daudzi no tiem joprojām ir mikrouzņēmumi vai mazi uzņēmumi. Lielākā daļa vietējo dizaineru ražo augstas kvalitātes produktus un, pateicoties piegādes iespējām, var tos nosūtīt visā pasaulē.
Covid-19 pandēmijas laikā Igaunijas dizaina uzņēmumi kļuva sadrumstalotāki. Tie kļuva mazāki. Visiem bija jāizveido savi interneta kanāli un interneta veikali. Tajā pašā laikā nācās aizslēgt savus veikalus. Bet, piemēram, es nekad neko nepērku tiešsaistē. Es gribu pieskarties produktam. Gribu redzēt produktu, saprast, kā tas man der un kādas sajūtas rada. Es saprotu, ka daudzi cilvēki izmanto interneta kanālus, lai iegādātos šos produktus, bet ir arī klienti, kuri tos nekad neizmantos. Cilvēki arī saka, ka vienmēr taču var atgriezt produktu. Jā, tu vienmēr vari atgriezt, bet kādas ir CO2 atstātās pēdas uz vidi?
Ņemot vērā, cik daudz jūs darāt un cik daudz visur piedalāties, kā jums sanāk visu pagūt?
Šo jautājumu man ļoti bieži uzdod. Man ir izveidota sistēma, es plānoju. Ja es vēlos, lai kaut kas notiktu, man tas ir jāieplāno savā kalendārā un jāsaskaņo ar visu ģimeni, jo neesmu vienīgā, kurai ir dažādas lomas un pienākumi. Manai meitai ir jābūt neatkarīgai, jo viņa zina, ka viņas mamma lielākoties ir aizņemta, bet es to ļoti labi apzinos. Līdz ar to es apzināti nedēļas nogalēs veltu laiku savai ģimenei, savai meitai, nodarbojos ar stresu mazinošām aktivitātēm, lai neizdegtu. Lai nerastos mentālās veselības problēmas, es rūpējos par savu fizisko un garīgo veselību.
Ievēroju, ka pērn grāmatu vietnē "Goodreads" [sociālais tīkls grāmatu lasītājiem – red.] bijāt atzīmējusi, ka vēlaties izlasīt 25 grāmatas, bet izlasījāt tikai vienu. Vai tas nozīmē, ka arī foruma dalībnieces ir tikai cilvēki, kas ne vienmēr visu var pagūt?
Tas ir ļoti interesanti, jo es pierakstījos "Goodreads", bet nekad tajā neatjaunoju izlasītās grāmatas. Vispār es lasu daudz. Tas ir viens no veidiem, kā es sevi atjaunoju un uzlādēju. Iespējams, pagājušajā gadā es izlasīju vairāk nekā 50 grāmatas, tās vienkārši nav atzīmētas "Goodreads".
Tāpat esmu izveidojusi grāmatu klubu. Tas ir paredzēts stiprām sievietēm vadītājām. Pateicoties šim grāmatu klubam, esmu iepazinusi tik daudz pārsteidzošu, iedvesmojošu dāmu no dažādām jomām, kuras iepriekš nekad nebūtu satikusi.
Latviešiem bieži vien šķiet, ka Igaunija ir tik maza, ka mēs visus pazīstam. Tas tā nav.
Visbeidzot, kas ir ne mazāk svarīgi, es uzskatu, ka lasīšana padara mūs visus par labākiem cilvēkiem.
Varbūt jūs varat ieteikt kādu grāmatu, kuru, jūsuprāt, vajadzētu izlasīt arī tad, ja pavisam nav laika?
Ja vajadzētu izvēlēties divas grāmatas, ko lasīt 2024. gadā, es teiktu, ka viena ir "Neredzamās sievietes" ("Invisible woman"), ko sarakstījusi Kriado-Peresa Karolīna. Tā atvērs jūsu prātu par neapzinātām atšķirībām starp sievietēm un vīriešiem un to, kā pasaule ir veidota ap vīriešiem. Tajā ir arī daudz darbību un datu.
Otru, kas man pašai ļoti palīdzēja biznesa stratēģijas veidošanā, ir sarakstījis ASV uzņēmējs Kīts Kaningems, un tā saucas "Ceļš uz mazāku stulbumu" ("The Road to Less Stupid"). Tā ir par to, kā izvairīties no muļķīgām prāta kļūdām un palielināt ietekmi un vērtību savam uzņēmumam vai jebkam, ko jūs darāt.
