Pēdējos gados Čiekurkalns kļuvis par iekārojamu dzīves vietu ar savu un pietiekami spēcīgu balsi Rīgas apkaimju kopkorī. Mēs līniju un šķērslīniju garumā ceļojam jau piekto reizi, ik pēc trim četriem gadiem. Tā kā dzīvoju pavisam netālu, itin bieži dodos arī garās pastaigās pa Čierīti, un varu izsekot tur notiekošajām pārmaiņām: cik māju atjaunots un dārzu iekopts, kur ielas un ietves kļuvušas gludākas, bet kur joprojām var paklupt un izmežģīt kāju.
Šoreiz pētīsim 2x2 jeb 2.līniju un 2.šķērslīniju. Pirmā stiepjas cauri visai apkaimei, garajā ceļā uzskatāmi demonstrējot pretrunas starp nelieliem koka un mūra namiem un padomju laika augstceltnēm, kā arī piedāvājot žogu paraugus dažādām gaumēm. ‘
Čiekurkalna kultūras veicinātāji
Manu uzmanību piesaistīja lieli iniciāļi AK divu 2.līnijas namu fasādēs, kas tiek atjaunotas. Izrādās, ka iniciāļi 19. nama fasādē pieder Aleksejam Kalniņam. Smagajam ormanim, kurš kopā ar dēlu Čiekurkalnā uzcēlis trīs namus. Tieši smagie ormaņi un vēl citi latvieši, kam piemita uzņēmēja gēns, 19.-20. gadsimta mijā pamazām kļuva turīgāki un izveidoja apkaimi, ko Gunta Celma apraksta savā grāmatā „Mans mīļais Čiekurkalns“. Ar Guntu tikāmies raidījumā „Ielas garumā“ pirms vairākiem gadiem un, viņas mudināta, meklēju tos cilvēkus, kas turpina uzturēt pirmskara Čiekurkalnā iedibinātās tradīcijas.
Pie 13. numura 2.līnija satiekas ar 2.šķērslīniju, kas saglabājusi vairāk intimitātes daudzstāvu namu ielenkumā. Pāri žogam kāda divstāvu mūra nama pagalmā manu uzmanību vispirms piesaista savdabīga putnu būrīšu instalācija un tikai pēc tam ievēroju izkārtni „Čiekurkalna kultūras biedrība“. Kultūras biedrību“ Jugoli“, kas tulkojumā no latgaliešu valodas nozīmē „.Tas gals“, izveidojusi nama saimniece Vija Rulle. Viņas dzimtās Latgales akcents ievijies senā tradīcijā, jo šajā ēkā 1923. gadā sāka darboties Pētera Zeltiņa un Jāņa Irbīša dibinātā Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības Čiekurkalna nodaļa. Toreiz nams piederēja daiļdārzniekam Pēterim Zeltiņam, kurš tāpat kā jau pieminētais Aleksejs Kalniņš Čiekurkalnā uzcēlis trīs mājas. Protams, padomju laikā nami tika atsavināti, izsūtīšana Zeltiņu neskāra – ģimene turpināja dzīvot turpat pāri ielai, trīsdesmitajos gados uzceltajā Zeltiņu namā. Tiesa, tikai vienā dzīvoklī. Zeltiņš aizgāja mūžībā 1962. gadā.
Pirmo namu nopelnīja ar sāli
Pēteris Zeltiņš ir izcila personība ne tikai Čiekurkalna, bet visas Rīgas un Latvijas kontekstā. Brāļu kapu un Meža kapu daiļdārznieks, kurš strādājis daiļdārznieka un ainavu arhitekta Andreja Zeidaka vadībā. Iekārtojis vairāku pazīstamu cilvēku dārzus, tai skaitā Benjamiņu ģimenes, kapavietas Meža kapos un stādījis Gaujas ielas liepu aleju. Darbojies Šreijenbušas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības valdē un 45 gadus dziedājis vietējā korī. Personība, ko Čiekurkalnā godā un piemin vēl šodien.
Pētera Zeltiņa iekopto dārzu ar vīnogulājiem, jasmīniem un ceriņiem 80.gados izpostīja brutāla daudzdzīvokļu nama siltumtrases izbūve klusajā šķērsielā. Tomēr Zeltiņa mazmeita Elga Skane daļu no dārza atjaunojusi un kopā ar ģimeni turpina saimniekot namā, kas atkal pieder viņu ģimenei.
Kad kopā ar Elgu lapojam ģimenes albumus un viņas vectēva piezīmes, nebeidzu apbrīnot Pētera Zeltiņa uzņēmību un gara stiprumu. Viņš piedzimis Cēsu pusē – Augstrozes pagastā, bet Šreijenbušā ieradies gadsimtu mijā. Tad mācījies dažādās dārzkopības skolās un vēlāk izbraukājis vai pusi cariskās Krievijas, strādājot par dārznieku muižās un dažādās pilsētās. Latvijai izcīnot neatkarību, Pēteris Zeltiņš kopā ar sievu Hermīni un bērniem Mildu un Artūru atgriežas dzimtenē. Elga smejoties stāsta, ka vienīgā viņu bagātība bijis maiss ar sāli, jo tolaik Latvijā sāls ļoti trūcis. Pa karotei vien deficīta preci tirgojot, esot sakrāta nauda mājas būvei.
Tiesa, pie savas pēdējās mājas Zeltiņš ticis pavisam savādā kārtā. Šo zemes gabalu Pirmā pasaules kara priekšvakarā nopircis kāds itāļu komersants Džovanni Antonio Veneciani, lai iekārtotu nelielu ķīmijas uzņēmumu. Taču uzņēmējdarbību acīmredzot pārtraucis karš, un pāri palikušas vien dažas necilas būdiņas. Tad kāds vietējais ormanis šo gruntsgabalu noskatījis sev. Taču pietrūcis naudas un viņš lūdzis aizdevumu Zeltiņam. Aizņēmies vienreiz otrreiz, bet trešajā reizē teicis, ka nespēs aizņēmumu atmaksāt un zemi nopirkt, lai ņemot Zeltiņš pats. Tā ģimene tikusi pie īpašuma ar itālisku „piesitienu”.
Pirkšanas pārdošanas aktu kopā ar Elgu lasām delartiskās komēdijas noskaņās un jāatzīst, ka šai mājai tas piestāv. Te itin bieži ciemojas Elgas vīra aktiera Jāņa Skaņa studiju biedri un kolēģi, bet skaisti izmargoto galdautu dāvājis Jāņa skolotājs, režisors Alfrēds Jaunušāns.
Pēteris Zeltiņš pieder Čiekurkalna cēlējiem gan praktiskā, gan garīgā nozīmē. Un ne jau velti 1938. gadā, kad Rīgas dome nolēma pārdēvēt Bērzmuižas ielu, čiekurkalnieši ierosināja ielai dot Augstrozes vārdu. Tā apliecinot cieņu Pēterim un Hermīnei Zeltiņiem un viņu dzimtajam pagastam.
