Tuvojoties ziemai, viena no autovadītāju galvenajām rūpēm ir ziemas riepas. Protams, tās vēlams iegādāties pēc iespējas labākas, cik nu finanses atļauj, taču pilnībā uz tām vien ziemā paļauties nevar – perfektu riepu pilnīgi visiem ceļa apstākļiem nav.
"Īstenībā ir tā, ka [ziemas riepu] diapazons ir ļoti plašs, un katram no mums ir jājūt tās, ko mēs izmantojam. Nav perfektu riepu visiem ceļa apstākļiem, līdz ar to ir jārēķinās ar to, kas konkrētajā brīdī automobilim ir," norādīja Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) Statistikas daļas vadītājs Juris Kreicbergs.
Lielai daļai autovadītāju nav rocības uz katru sezonu iegādāties pilnīgi jaunas riepas, un ne vienmēr tas ir arī vajadzīgs. Kreicbergs skaidroja, ka, piemēram, ziemas apstākļos riepu vecumam nav tik liela nozīme, kā par to mēdz runāt, svarīgāks ir kārtīgs protektors un ne pārāk liels nobraukums.
"Riepu vecumu, protams, ir vērts skatīties, bet kur ir tā robeža, tā tiešā veidā nevar pateikt. Uz ledus vecumam būs lielāka nozīme, sniegā – mazāka," pauda Kreicbergs.
Ja tomēr tiek iegādāts jauns riepu komplekts, vienmēr aktuāls ir jautājums, vai riepas izvēlēties ar radzēm vai bez. Tiem autovadītājiem, kas pārvietojas lielākoties tikai pa pilsētu, radzes, visticamāk, nebūs nepieciešamas, savukārt tiem, kas regulāri pārvietojas pa ceļiem, kas bieži apledo, bet reti tiek tīrīti, tās būs noderīgas.
"Es vienmēr saku, ka riepu izvēle ir atkarīga no tā, kur mēs tās ekspluatēsim. Ja esam reģionos, ārpus pilsētām, kur jābrauc pa sniegotiem, bet apakšā grants ceļiem, kur biežāk ir atkalas, mazāk tiek tīrīts un ir vairāk apledojuma, skaidrs, ka radžu riepas strādās labāk. It sevišķi, ja runājam tieši par ledu, apledojumu un atkalas apstākļiem," skaidroja Vanks.
Vienlaikus viņš atgādināja, ka ne visās Eiropas valstīs pārvietošanās ar radžotām riepām ir atļauta, tāpēc ja ziemā plānots izbraukt no Latvijas, jāpārbauda, vai valstīs, uz kurām plānots doties, tās atļautas. Tās ir aizliegtas, piemēram, Vācijā un Polijā.
Tiem autovadītājiem, kas izvēlējušies radžotās riepas, jārēķinās, ka regulāri jāpārbauda to tehniskais stāvoklis, vai radzes nav izlidojušas ārā.
"Riepas ir vērts turēt tehniskā kārtībā, ja vēlamies braukt droši. Perfekts nekas nav, bet riepas ir tas, kas mūs paglābj," atzina Kreicbergs.
Kad riepas nomainītas un ziema klāt, jāatceras, ka gan pie ziemas riepām, gan braukšanas apstākļiem, kad ir uzsnidzis pirmais sniegs vai veidojas apledojums, ir jāpierod. Vanks atzina, ka arī pats ziemas sākumā vienmēr nejūtas simtprocentīgi drošs, bet uz pavasara pusi sniegs un apledojums vairs netraucē.
"Ir daļa autovadītāju, kuri uzskata, – ja man ir automobilis, kurš aprīkots ar visu iespējamo elektroniku, ar superjaunām riepām un visu pārējo, tad tagad esmu kalnietis mūžīgi dzīvojošais. Bet tā jau nav. Autovadītājs tomēr ir atbildīgs par to, kas notiek ar automobili, viņam ir jābūt spējīgam šo automobili kontrolēt un arī izvēlēties pareizo ātrumu, pareizo trajektoriju," uzsvēra Vanks.
Kreicbergs atzina, ka katrs, kurš ir pamēģinājis un pamācījies braukt ziemas apstākļos kontrolētā vidē, ir ieguvējs.
"Īstenībā katram, un it īpaši jauniem autovadītājiem, ir jāpamēģina, kāda ir tā situācija, kad to automobili nevar novaldīt," viņš norādīja.
Vienlaikus pēc tiem pāris mēģinājumiem braukt pa trasi nevajag sajusties arī pārdrošiem.
"Labāk, protams, ir sajust, kas notiek ar automobili, bet tas tādu pilnu drošību nedod. Reizēm labāk ir nobīties, ka – opā, es tomēr netieku ar visu galā, nekā teikt – es tagad ar visu vienmēr tikšu galā," vērtēja Kreicbergs.
Eksperti atgādināja, ka slidenā laikā braukšanas stils atšķiras, piemēram, stūre ir jāgriež pakāpeniskāk un lēnāk, jo tā būs drošāk.
"Klasiskā problēma ir tāda, ka, ja cilvēks brauc pagriezienā iekšā, pagriež stūri, bet tā mašīna negrib griezties, vissliktākā lieta, ko mēs darām, mēs griežam stūri vēl. Tas patiesībā ir sliktākais, ko tajā brīdī var izdarīt, jo tai riepai jau ir jānovirza tā mašīna kaut kur. Jo mēs vairāk pagriežam, jo lielāku uzdevumu mēs tai riepai dodam," skaidroja Vanks.
Svarīgāk tajā brīdī ir samazināt ātrumu.
"Vissliktākais scenārijs ir tad, ja mēs pagriežam to stūri līdz galam un vēl kaut ko gaidām. Ir jāsaprot, ja mums tiešām tas pagrieziens ir tāds, ka citur nav kur likties, tad vienkārši samazinām ātrumu, vairāk taisnojam stūri un mēģinām to saķeri ar stūri sadabūt pret to ātrumu, ko mašīna jau būs sasniegusi bremzējot. Lai tā saķeres robeža parādās, un mēs varam to automobili novirzīt," ieteica Vanks.
Kreicbergs piekrita: "Vienmēr, ja ir šaubas, tikko mēs bremzēsim, ātrums samazināsies, un jebkurā gadījumā sekas ar mazāku ātrumu būs daudz, daudz vieglākas. Tā ka bremzēt parasti tomēr ir pirmais lēmums. Ja mūsu pieredze parāda, ka varam stūrēt un nebremzēt, tad mēs paši kā satiksmes dalībnieki uzņemamies atbildību un to izdarām."
