Kultūrvēsturniece Ieva Pīgozne stāsta, ka viņai pašai bijis atklājums, ka folkloras materiālos par mīlestību kā tādu un to sajūtu bijis diezgan maz.
„Kā zinām, mūsu folklora ir diezgan sena, un folkloras materiāli un arī tautasdziesmas ir diezgan senas, un arī citi folkloras žanri pie pietiekami seni, tur saglabājas tādas senākas literatūras iezīmes kā, piemēram, Vidusslaiku literatūrā, - tur sajūtas ir ļoti maz, tur ir darbības – es daru to, es daru to. Ticējumi vispār ir ļoti pateicīgs materiāls šīs vielas izpētē. Tur ļoti bieži parādās tas, kurš kuru pieburs, kuram pār kuru būs vara – piemēram, laulību ceremonijā, kas tur jāizpilda, kurš pirmais uzkāps otram uz kājas, tas tur būs noteicošais. Nu tās ir tās svarīgās lietas, bet par to mīlestību ir mazāk,” klāsta Pīgozne.
Kultūrvēsturniece min interesantākas lietas, piemēram: „Ja meita uzliek galvā puiša cepuri, viņa šajā puisī iemīlas”, - šķiet, tad nu nedrīkst riskēt, nedrīkst pielaikot daudzu puišu cepures.
„Bet no tām pieburšanām savukārt man visamizantākais (un tas diezgan daudzos variantos parādās) likās tāds: „Ja gribi pieburt puisi, tad jānozog viņa bikses un jāapsien mezglā ap savas gultas kāju”. Un tad es domāju, mīļais Dievs, kā tas reāli praksē var izpausties. Ja mēs, piemēram, dzīvojam vienā un tajā pašā sētā, saimes istabā guļam desmit cilvēki, piemēram - viņš nepamanīs, ka viņam no pavisam nelielā bikšu krājuma pazudušas vienas bikses un pēkšņi apsietas ap manas gultas kāju? Nu, tas man liekas tā dīvaini. Nu tā jauki,” nosmej Ieva Pīgozne.
