Kā puiši aplidoja meitas, kādām meitām izrādīja savas simpātijas un ko ģērba mugurā, braucot lūkot sievu?
„No puišu puses, ja tā nopietni precību ciklu analizējam, tad vienmēr bija tā - lai tā meita būtu pievilcīga, lai būtu skaista. Un otrs variants, kas bija ne mazāk no svara – lai viņa būtu čakla,” stāsta folkloras krātuves pētniece Beatrise Reidzāne. „Tāpēc bija norādījumi –
Nelūko, bāleliņ,
Dancī sev līgaviņu,
Kura viegli danci veda,
Tā velk grūši dzirnaviņas.
Lai gan bija arī otrs moments – ka tik skaista līgaviņa: izdzīvos un tā, bet galvenais, lai viņa būtu pievilcīga un viņam patiktu.
Principā no puiša arī to pašu prasa. Viņam ir jābūt gudram un glīti ģērbtam un labam zirgam:
Šķirtu lāci gurājam
Viņā kalna maliņā,
Tautu dēla kumeļam
Pērnā spalva mugurā.
Nu - ja tev tas kumeļš tāds nekopts un ja tu pats arī neesi stalts, tad...
Viņam ir jābūt pievilcīgam. Ja tautu dēls pošas precībās, tad tas tiek īpaši uzsvērts: gan zirga kopšana, gan kādas drēbes velk – viņam vajag caunas cepuri, brūnus svārkus, zaļu vara zobenu, tur nāk krāsas – dzeltens, brūns tur spīdēs.
Danco mans kumeliņš,
Margo mans augumiņš,
Tai būs nākt tautumeitai,
Kaut arī negribētu.
Kad viņš ir uzpucējies, tad:
Bāliņš jāja tautiņās
Ābolaiņu kumeliņu,
Pašam bija melni svārki,
Zaļa zīda cepurīte!
Tas jau bija moderni, viņš zīdu nes! Nu, tad jau ir Rīgas laiki, kad var nopirkt zīda audumu, viduslaiku variants,” spriež Beatrise Reidzāne.
