„Mēs bijām pie Jura Cālīša „Zvanniekos” – tā ir mācītāja lauku māja, kur viņš rūpējas par padsmit bērniem, kuriem nav vecāku, kuri nevienam nav vajadzīgi, kuriem ir arī problēmas. Tie ir pamesti bērni.
„Zvannieku” sētā ir uzbūvēts liels, liels šķūnis, un šis šķūnis bija pārvērsts par dievnamu. Nodzēsa gaismas, mēs bijām vairāk nekā 100 cilvēku, bija tikai sveces, un Juris Cālītis teica savu Adventa ziņu. Es to nekad neaizmirsīšu. Viņš teica: „Tas ir tagad svarīgākais, ko gribu jums pateikt. Klausieties: Dievs nenodarbojas ar morāli.” Tas bija šokējoši.
„Viņš jums nesaka, ka jādzīvo tā vai tā, tas ir pareizi vai nav pareizi, viņš tikai jūs vēro. Un tās atbildes jums ir jāmeklē sevī, savos līdzcilvēkos, savos radiniekos, savos bērnos, savos vecākos.”
Un tad es iedomājos šo latviešu teicienu par Dieva palīgu. Arī es, kad man ir kāds darbiņš, saku: „Ar dievpalīgu!”. Es arī viņu saredzu kā palīgu, kā manu lielo palīgu, kas man nesaka – tu tagad dari tā, bet tā nedari. Var jau nodarboties ar cilvēku iebiedēšanu, baidīšanu, komandēšanu, bet tad tu esi arī tikai tāds skrūvīšcilvēks. Tava dzīve ir tavās rokās, un mēs varam viens otram ļoti palīdzēt. (..) Mācītājs ar Dievu dzīvo tepat blakus, bet tas netiek kaut kādā veidā kanonizēts, tas ir dabisks dzīvesveids. Un, redzot to nabaga bērnu apskaidrotās sejas, tu saproti, ka līdzcietība un cilvēcība var būt turpat blakus. Mēs varētu aizbraukt no „Zvanniekiem” sērās par nabaga bērniem, bet mēs aizbraucām ārkārtīgi priecīgi un apskaidroti.”
