Dzejolis "Ābeļdārzā" radies pirms desmit gadiem, kad Ilzei Spergai pašai bijis ļoti sarežģīts dzīves posms un grūtas izvēles, neslēpj rakstniece.
"Es iekšēji degu. Tādā ziņā, ka man bija jāizvēlas starp divām upēm, kurā upē peldēt. Nevienai upei tā īsti nav krastu. Tas bija ļoti sarežģīts laiks. Un tad janvārī atnāca šis dzejolis. Es sapratu - lai palīdzētu sev, ir jāpalīdz otram, ka otram jābūt par balstu, ka, otram palīdzot, tu palīdzi pats sev. Tad es arī atrisināju visas problēmas, krīzes," stāsta Ilze Sperga.
"Jaunā gadā es varētu novēlēt atrast otru cilvēku, kam palīdzēt, atrast kādu, kam būt par balstu, par mietu, pie kā pieķerties, par sniegu, kas apsedz. Būtībā - ziedoties, rūpēties un tā savā ziņā palīdzēt arī sev. Ir arī jāpārkāpj kādai savai čaulai, lai izietu ārpusē. Tas cilvēks var būt kaimiņš, draugs, nekad nevar zināt, kam tobrīd ir grūtāk," teic Ilze Sperga.
