Veļu laiks un Halovīns – folkloristi skaidro kopīgo un atšķirīgo

ĪSUMĀ:

• Daudzas Eiropas tautas gada nozīmīgākajos svētkos pieminēja savus mirušos.
• Senlatvieši uzskatīja, ka rudenī paveras vārti uz veļu pasauli un mēs nonākam lielākā saskarsmē ar mūsu senčiem.
• Par veļu laiku uzskatīja četras nedēļas ap oktobra mēnesi.
• Šajā laikā ne tikai pieminēja mirušos, bet arī lūdza viņiem labvēlību un aizsardzību.
• Pēc veļu laika cilvēki tērpās maskās – atdarināja mirušo tēlus, kurus šajā periodā saredzējuši.
• Lai arī senlatviešiem kopā bijušas vismaz 70 masku grupas, rudenī parasti tērpās vecīšu vai mārtiņbērnu tēlos.

Halovīns mūsdienās ir kļuvis par bezgala krāšņu notikumu visā pasaulē un jo īpaši Rietumos. Tiek uzskatīts, ka šajā naktī durvis uz aizsauli ir atstātas pusvirus un pa tām pie mums nāk aizgājušo gari.

Lai gan šie svētki mūsdienu kultūrā ienākuši vien 20. gadsimtā, vairāku tautu, tostarp arī latviešu folklorā oktobris un novembra sākums bija laiks, kad tuvināties garu pasaulei un atcerēties mirušos.

Kur meklējami Halovīna pirmsākumi?

Visu svēto dienas priekšvakara saknes meklējamas ļoti senās cilvēku tradīcijās vēl pirms kristietības ienākšanas, skaidroja Latvijas Folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs Andris Kapusts. 

Šo laiku pieminējušas kā ķeltu, tā arī baltu tautas. Arī ģermāņi un arī skandināvi. 

"Ir skaidrs, ka ne jau tādi tie svētki bija senatnē – tie ir transformējušies pilsētvides apstākļos un, protams, arī komercializējušies," piebilda Kapusts.

Mirušos šajā laikā piemin arī kristīgajā pasaulē.

Kristietības kultūrā Visu svēto dienai 1. novembrī un Visu dvēseļu dienai 2. novembrī ir vairāk nekā 1000 gadus sena vēsture, sacīja Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Guntis Pakalns.  Tāpēc neapdomīgi būtu noliegt, ka šie kristīgā kalendāra svētki, gluži kā daudzi citi, nebūtu ietekmējuši to, ko saucam par latviešu gadskārtu tradīcijām.

"Daudzas Eiropas tautas gada nozīmīgākajos svētkos pieminēja savus mirušos, un rudens laiks pēc ražas novākšanas bija viens no tiem," stāstīja Pakalns.

Zināms, ka arī latvieši mirušo pasaulei centušies tuvināties ne tikai gada tumšajos rudens mēnešos. Tas darīts arī Meteņos, Lieldienās un Jurģos. 

Mūsu senči aizgājējus uzskatīja par teju kā ģimenes locekļiem – tie spēja dot padomu, aizsargāt. Arī līdzēt ar bagātīgu ražu nākamajā gadā.

Vienas dienas vietā – vesels mēnesis mirušo godāšanai

Tas, kā senlatvieši pavadījuši veļu laiku, minēts pierakstos par tā laika dzīvi.

Kamēr Halovīns tiek svinēts tikai vienu vakaru, senlatvieši aizgājušajiem veltīja pat vairāk nekā četras nedēļas.

"Rudenī paveras vārti uz veļu pasauli un mēs nonākam lielākā saskarsmē ar mūsu senčiem. Mums tas ir veļu laiks, kur mēs kā veļu atnākšanu uztveram abstrakti jeb, kā Edvarts Virza raksta, – "miglas vālos". Tam seko masku gājieni – vecīši, mārtiņbērni, kas arī personificēja šos aizgājušos senčus," stāstīja Kapusts.

Teju katrās bērēs atrodas kāds, kas netieši sajutis tuva cilvēka miršanas brīdi. Vai kādu vēsas rokas pieskārienu kapos. Katrs būsim savus mirušos radiniekus redzējuši sapņos, prātoja Pakalns. 

"Ticēšana, ka pēc cilvēka nāves kaut kas no viņa paliek un ka ir dažādi gari un pārdabiskas būtnes, kas var kaitēt vai palīdzēt, cilvēces vēsturē ir apbrīnojami stabila. Varbūt tā ir viens no līdzekļiem, lai pārvarētu bailes no nāves (un dzīves), varbūt kas vairāk."

Šajā laikā cilvēki ne vien garīgi centās satuvināties ar aizgājējiem, bet arī izlūgties tiem auglīgu ražu un aizsardzību sev un saviem tuvajiem.

Teju visu oktobra mēnesi senlatvieši aizgājušos godināja, tiem pateicās un arī aicināja bagātīgi mieloties. Tika vārīta putra, cepta maize, pat nokauts kāds lops un darīts alus. Tāpat galdā tika likts arī kāds gardums vai dzēriens, kas kādam no aizgājušajiem senčiem, vēl dzīvam esot, gājis pie sirds.

Cits galdu klāja ģimenes lokā, bet vēl kāds – plašākā saimē.

"Tas ticējums bija tāds – ja veļi ir nākuši ēst, tad viņi būs nākamajā gadā labvēlīgi. Jo patiesībā tas galvenais stāsts ir par to, lai nākamais gads būtu labs, veselīgs un auglīgs. Zemniekam nav citu rūpju, kā pašam būt veselam, lai varētu kopt zemi un viss būtu kārtībā," stāstīja folkloriste Māra Mellēna.

Senlatvieši no nāves gan bijās, gan arī to cienīja

Nāvi senlatvieši uztvēra kā dabisku pāreju, no kuras neviens nevar izvairīties, stāstīja Kapusts. Un, ja tā ikkatru reiz sagaidīs, tas jāmācās pieņemt. Taču vienlaikus cilvēki to uztvēra ar lielu bijību, arī bailēm.

"Senču veļi, kas tiek aicināti mieloties, netiek aicināti pie tā paša galda, pie kura cilvēki sēž, bet attālus – rijā vai pirtī, arī klētī.

Ja mūsdienās – tad virtuvē uz palodzes, kamēr paši atrodas viesistabā. Un, kad beidzas veļu vakars, gari tiek raidīti projām gan ar tekstu, gan ar kādām darbībām. Tā distance pastāv – ir cieņa, ir pateicība aizgājušajiem par to, ka viņi ir ar mums," skaidroja Kapusts.

Tiesa, viena no šī laika tradīcijām arī paģēr ar nāvi uzdancot. Un to parasti darīja masku gājienā pēc veļu laika.

"Viņa (nāvīte) ir klātesoša, dod arī pretējo (jeb dzīvības) spēku, jo, izdancojot deju ar nāvīti, tu panāc, ka nākamgad tevi viņa nepasauks uz to sauli," skaidroja folkloriste Māra Mellēna.

Maskošanās tradīcija Halovīnā un latviešu folklorā

Pēc veļu laika senlatvieši sākuši maskoties. To parasti darīja no Mārtiņiem līdz Meteņiem. 

"Ar ko latviešu tradīcijā ir iezīmīgi Mārtiņi – ar to, ka nāk maskas. Un kas ir maska? Maska patiesībā ir cits tā senča, tā veļa veids. Veļi šajā laikā nāk, mēs šos tēlus ieraugām, tie pārtop maskās. Tieši tāpat kā Halovīnā," skaidroja Mellēna.

Senlatvieši maskas darināja vienkāršas – no tā, kas pa rokai. Pastāvēja dažādas masku grupas, un katrai no tām bija kāds uzdevums.

"Visas masku grupas nesauc par ķekatniekiem – tas tā ir iegājies tautā. Bet patiesībā mums ir vairāk nekā 70 masku grupu nosaukumi Latvijā fiksēti, un katra ir citādāka. Ķekatas ir pavasara maskas – tās ir vairāk raksturīgas Kurzemes pusē, Rucavā, Nīcā. Tie ir sievišķie māju auglības gari," sacīja Kapusts.

Latvijas Folkloras biedrības vadītājs arī stāstīja, ka līdz ar ķekatniekiem iet arī budēļi – vīrišķie tēli, kas gādā par auglīgiem laukiem, labu nākamo ražu.

"Čigānos iet gan vīrieši, gan sievietes – arī tā ir cita masku grupa ar citu izskatu, uzdevumu un funkcijām. Bet rudens periodam raksturīgi ir vecīši, un tad viņi pāraug mārtiņbērnos," pauda Kapusts.

"Ja grib iet mārtiņbērnu maskās, jāsaprot, no kuras vēsturiskās zemes ir senči, kā viņi gāja maskās, un šī maska arī pašam jātaisa. Tur ir nopietni jāieguldās," piebilda folkloriste.

Halovīna svētki veicina un atjauno dekorēšanas un masku darināšanas prasmes, vērtēja Pakalns, piebilstot, ka svarīgi kā dekorācijas, tā arī maskas gatavot pašam. Tāpat svarīgi iejusties tēlā un darboties tādā kā šo svētku "rituālā": 

"Manuprāt, būtu svarīgi paskaidrot masku gājienu dalībniekiem, ka saldumi un dāvanas viņiem ir jānopelna (nevis jāpieprasa) – jo maskās viņi ir starpnieki starp redzamo un neredzamo, garu pasauli, ka viņiem ir īpašs uzdevums nest svētību tiem un tai vietai, ko viņi apciemo. Katrai maskai ir jāizdara savs darbs, tikai tad var saņemt atalgojumu."

Lai senlatviešu tradīcijas tuvinātu ar tām, kas ienākušas no Rietumiem, folklorists Andris Kapusts mudināja tos, kas šovakar klauvēs pie durvīm un lūgs saldumus, nevis dzīt prot, bet izaicināt:

"Neatdodiet tāpat tās konfektes – lai atnākušie jūs tiešām arī izjoko! Lai viņi dzied latviešu tautasdziesmas, dejo latviešu tautas dejas. Tā var pavērst šo tradīciju tādā virzienā, kas varētu būt latviešiem simpātiskāks."