"Regulējumi ir diezgan skaidri, īpaši virsmaktīvām lietām ir ļoti konkrēti regulējumi par bionoārdāmību, tas nozīmē, cik tad tās būs vai nebūs draudzīgas apkārtējai videi, vai mēs drīkstam vai nedrīkstam šīs vielas izmantot noteiktā vidē. Ja neizpildās noteikti klasifikācijas vai testu rezultāti, pēc idejas šīm vielām nevajadzētu atrasties sadzīves ķīmijā," norādīja Mārtiņsone.
Vienlaikus nav teikts, ka kādas no šīm vielām nav iespējams iegādāties arī Latvijā, īpaši, ja sadzīves ķīmiju pasūtām internetā.
"Nacionālā likumdošana ir bezspēcīga izkontrolēt to, ko kurš savā paciņā saņem. Ja sūtām no Amerikas, caur "Amazon" vai vēl kādiem citiem [interneta veikaliem], varam saņemt jebko, kas citur varbūt ir atļauts, bet pie mums nav," atzina Mārtiņsone.
Līdz ar to jautājums par sadzīves ķīmijas drošību un ietekmi uz apkārtējo vidi ir cieši saistīts ar cilvēku izglītotību šajā jautājumā – cik daudz mēs paši zinām un lasām par līdzekļiem, kurus iegādājamies.
Mārtiņsone atzina, ka zinātne un ražotāji straujiem soļiem iet uz priekšu, piedāvājot arvien jaunus līdzekļus, kas mums palīdz ikdienas uzkopšanā. Vienlaikus ne viss jaunais ir labāks vai drošāks. Ja nesaprotam sastāvu vai nezinām, vai konkrētās vielas ir drošas, labāk pieturēties pie labi zināmiem līdzekļiem, kas no dažādu institūciju puses ir pārbaudīti un kurus iespējams iegādāties Latvijas veikalos, ieteica Mārtiņsone.
Tāpat par produktu drošību un kvalitāti liecina arī Eiropas Savienības "EU Ecolabel" marķējums.
"Informācijas okeānā spožā bāka ir ekomarķējums. Ekomarķējums ir zīme, kas apliecina, ka ražotājs ir izpildījis noteiktus kritērijus vides jomā. Tie nav standarta likumdošanas kritēriji, bet tie ir tāda augstākā pilotāža, ja tā var teikt, vides prasību ievērošanā. Līdz ar to, ja redzam, ka produkts ir marķēts ar šo marķējumu, mēs varam būt droši, ka tur nebūs videi un veselībai īpaši kaitīgas vielas, ka būs padomāts gan par sastāvu, gan produkta funkcionalitāti, gan atkritumu nonākšanu pārstrādē," norādīja Ilze Neimane.
Šis gan nav vienīgais marķējums, kas liecina par produktu atbilstību prasībām pret apkārtējo vidi. Skandināvijas tirgū izplatīts ir "ziemeļu gulbis", Vācijā – "zilais eņģelis".
Tikai tas, ka ražotāja piedāvātajā līdzekļa nosaukumā ir burti "eco", vēl nenozīmē, ka produkts tiešām ir ekoloģisks un videi draudzīgs.
Neimane aicināja nepaļauties uz ražotāju norādēm un paziņojumiem un iegaumēt pāris svarīgākos marķējumus.
Tāpat viņa kliedēja mītu par to, ka produkti ar Eiropas Savienības ekomarķējumu ir krietni dārgāki un netīra tik labi, kā citi sadzīves ķīmijas līdzekļi.
"Patiesībā ir tā, ka šiem produktiem tiek testēta arī kvalitāte, jo pēc būtības tas būtu aplami, ja mēs nopērkam, piemēram, trauku mazgāšanas līdzekli, bet tas nemazgā, un mēs to patērējam vairāk. Par kādu ekoloģiju tad mēs varam runāt? Ir vējā darbs un materiāli. Līdz ar to tas ir viens no kritērijiem, lai produkti varētu saņemt šo ekomarķējumu, – tā nav tikai atbilstība vides prasībām, bet arī atbilstība funkcionalitātei," uzsvēra Neimane.
Vienlaikus eksperte atzina, ka arī produkti ar ekomarķējumu nesastāv tikai no dabīgām vielām, tas ir ķīmisku vielu kokteilis, taču ar samazinātu ietekmi uz vidi un mūsu veselību.
Vislabākais veids, kā rūpēties par vidi, ir jebkurus līdzekļus lietot samērīgi un tikai tad, ja tiešām nepieciešams.
