Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Zolitūdes traģēdijas otrā gadadiena: palīdzība cietušajiem

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

"airBaltic" darījums - lamatas investora meklētājam "Prudentia"

Ineta Jakovele: Pēc gada nebūs vieglāk. Mātei tas ir uz visu mūžu

Zolitūdes traģēdijā bojāgājušās Elgas mamma: Tagad man ir daudz bērnu - visi mani sauc par mammu

Šo sestdien, 21. novembrī, paies tieši divi gadi kopš veikalam „Maxima” Rīgā, Priedaines ielā 20, iegruva jumts, laupot dzīvību 54 cilvēkiem. Viena no bojāgājušajiem bija Elga Gruzde. Viņas mamma, daugavpiliete Ineta Jakovele, dienu pēc traģiskā notikuma televīzijā aicināja cilvēkus lūgties par meitu. 

Tomēr pēcpusdienā noskaidrojās, ka Elga gājusi bojā. Pēc tam Elgas mamma cītīgi sekoja līdzi valsts darbam seku novēršanā un iesaistījās darbā. Tagad viņa cenšas saskatīt arī pozitīvo apkārt, priecājas, ka meita nav aizmirsta, un uzskata, ka valsts uzklausīja cietušos, kuri deva savu artavu, lai cilvēki varētu justies droši.

Jāprot ne tikai palīdzēt, bet arī priecāties par citiem

Latvijas Radio dodas pie Inetas uz Daugavpili neilgi pirms Zolitūdes traģēdijas otrās gadadienas. Šobrīd parlamentārā izmeklēšanas komisija ir noslēgusi savu darbu, ir saņemti arī krimināllietas materiāli, kur Ineta ir atzīta par vienu no cietušajiem.

Omulīgā sieviete satiek Latvijas Radio korespondenti pie savas daudzdzīvokļu mājas vienā no Daugavpils mikrorajoniem. Kāds vīrietis pietur durvis un kaimiņi pārmij pāris teikumu. Ineta ieved nelielā divistabu dzīvoklī.  

Sievietei joprojām ir sāpju pilna sirds par meitas aiziešanu. Ineta ir pateicīga visiem, kas viņu atbalstīja un turpina palīdzēt šajā smagajā laikā.

Īpašs prieks viņai esot par Elgas draugiem, kuri viņu neaizmirst un uzskata par savu draudzeni. Ineta norāda, ka ir svarīgi ne tikai būt gatavam palīdzēt, bet arī prast priecāties par līdzcilvēku sasniegumiem, kas bieži vien var būt daudz sarežģītāk.

„Es ļoti priecājos par to, ka es esmu tas cilvēks, kurš vienmēr priecājas par meiteņu un puišu gan sasniegumiem darbā, gan kaut kādām pārmaiņām dzīvē, mīlestībā. Un viņi dalās ar saviem noslēpumiem. Tas mani, protams, ļoti priecē un dara pat nedaudz lepnu par to, ka esmu atradusi pieeju jauniem cilvēkiem,” saka Ineta.

Ineta stāsta, ka Elgas draudzenes vienmēr no ceļojumiem atsūta arī kādu ziņu par to, kā viņām klājas. Kad pie Inetas brauc ciemiņi, viņi atved arī pa kādai dāvanai divām Elgas krustmeitām, tādējādi cenšoties vismaz daļēji uzņemties viņas pienākumus.

„Un man prieks, ka Elga netiek aizmirsta. Visu vasaru un pat ziemu kapos ir dzīvās puķes. Jā, kapos ir dzīvās puķes, un man ir liels prieks, ka Elga nav aizmirsta. Un meitenes teica: „Mammu, kā mēs varam aizmirst?” Un man ir arī tāds prieks, ka viņi visi mani sauc par mammu." 

"Tagad man ir daudz bērnu, jā, visi mani sauc par mammu,” stāsta Ineta.

Arī savā darba vietā Daugavpils Krievu vidusskolā - licejā atbalsts jūtams katru dienu. Kolēģi pārrunā aizpērnā gada notikumus, apjautājas, kā Inetai klājas. Tāpat arī skolēni.

„Un varbūt skolēni… es esmu novērojusi to, ka viņi mani iesaista dažādos pasākumos, piemēram, konkursos. Viņi grib man palīdzēt ar to, lai es būtu aktīva. Un tad viņiem liekas, ka tas viss aiziet nedaudz tālplānā. Un es varbūt varu savus pārdzīvojumus mazināt un pievērsties citām darbībām. Tas ir svarīgākais. Jā, viņi mani tramda. Neļauj nomierināties. Un līdz ar to varbūt tiešām, skrienot kopā ar skolēniem, kādu dienu es piemirstu arī par traģēdiju. Bet tas ir diezgan reti, jo traģēdija vienmēr ir kopā ar mani,” atzīst Ineta.

Cietušo ieguldījums visu drošībai

Šajā laikā Ineta cītīgi sekoja informācijai, kas saistīta ar Zolitūdes traģēdiju. Viņa arī apmeklēja katru valdības sēdi, kurā aicināja piedalīties cietušo pārstāvjus. Kopumā pēdējā gada laikā tās bija piecas. Ineta stāsta, ka visām šīm sēdēm cītīgi gatavojusies un devusi arī savus priekšlikumus. Viņa uzskata, ka cietušajos ieklausījās.

„Varu novērtēt, ka šī sadarbība ir bijusi diezgan rezultatīva, jo tika pieņemti daudzi normatīvie akti, ir grozīti likumi. Līdz ar to es uzskatu, ka mūsu viedoklis valdībā tika uzklausīts. Un es domāju, ka šīs sēdes bija ļoti svarīgas, jo mēs, cietušie, esam daudz domājuši. Kāpēc notika traģēdija? Ko varēja darīt? Un esam meklējuši atbildes. Varbūt tāpēc, ka mēs esam tieši saistīti ar šo traģēdiju, mēs bijām ļoti atbildīgi un vienmēr gatavojāmies katrai sēdei. Līdz ar to mēs esam aktīvi iesaistījušies tajā darbā, kurš ir saistīts ar Latvijas iedzīvotāju drošību,” atzīst Ineta.

Ineta ir pārliecināta, ka Zolitūdes traģēdijā cietušie ir devuši lielu ieguldījumu Latvijas iedzīvotāju drošībā. Elgas mamma stāsta, ka tikšanās valdībā bija konstruktīvas, un tika saņemta informācija par piedāvājumu turpmāko virzību.

„Pēc tam arī tika dotas atskaites, kas tajā periodā līdz [nākamajai] sēdei tika izdarīts. Par katru priekšlikumu mēs saņēmām atskaiti. Tas bija liels gandarījums, mūsu priekšlikumi tika uzklausīti un iedzīvināti likumos, un tie tika mainīti, arī normatīvie akti ir parādījušies. Cilvēki var dzīvot drošāk Latvijā,” uzskata Ineta.

Ineta teic arī par kādu savu priekšlikumu. Ko darīt gadījumā, ja skan trauksmes signāls un cilvēks atrodas uz ielas vai svešā pilsētā?

„Nav tādas skaidrības, kas man ir jādara, kur vajag vērsties. Bet mums taču visiem, sākot ar pavisam maziem bērniem, ir mobilie telefoni. Kāpēc nevar paziņot uz mobilo telefonu, ka šī ir mācību trauksme un nevajag uztraukties. Vai arī atnāk paziņojums, ka notika kaut kas ārkārtējs un vajag griezties tur, tur un tur,” stāsta Ineta.

Valdība šo jautājumu jau ir izskatījusi, viņa atzīmē. Pie šī priekšlikuma ieviešanas tiekot strādāts.

„Notiek process, lai ieviestu šo priekšlikumu Latvijas civilās aizsardzības sistēmā, ka paziņojumi par ārkārtējiem gadījumiem nāks uz mobilajiem telefoniem. Lūk, tas ir viens no priekšlikumiem, kurš tika izskatīts un radis tālāko virzību,” stāsta Ineta.

Kas ir politiskā atbildība – skaidrības nav

Ineta arī cītīgi sekojusi Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbam. Viņasprāt, tai sākotnēji nebija nosprausti konkrēti un skaidri mērķi.

„Un līdz ar to šī komisija, man liekas, sāka darbu bez noteiktiem uzdevumiem. Nebija konkrēti izvirzīti nedz mērķi, nedz uzdevumi. Tikai darba gaitā, it kā taustoties tumsā, sāka veidoties tas, ko viņi grib šīs komisijas darba beigās panākt,” spriež Ineta.

Elgas mamma cer, ka deputāti komisijas iekšienē saprot, ko viņi ir noskaidrojuši.

„Jo dažās lietās, man liekas, tas darbs tika dublēts. Jau Ministru kabineta sēdēs un tajā darbībā, tas jau tika izskatīts, un valdība jau ir izdarījusi to darbu. Cik kvalitatīvi strādāja komisija, arī ir jānoskaidro, būtu jāsalīdzina, kas jau bija izdarīts, un ko noskaidroja un ko iesaka komisija. Man liekas, ka tas ir tikai pareizi,” saka Ineta.

Komisijas pienesums saistībā ar šo traģēdiju neesot skaidrs. Vai tie būtu jautājumi būvniecības nozarē, vai kas cits. Arī politiski un morāli atbildīgo nosaukšana, pēc Inetas domām, ir taustīšanās rezultāts.

"„Nosauksim politiski atbildīgos.” Kaut gan (…) nav skaidrs, ko nozīmē politiskā atbildība. Tas nav definēts,” norāda Ineta.

Jāatgādina, ka pēc plašām diskusijām traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisija nolēma, ka par notikušo morāli un politiski atbildīgs ir bijušais premjerministrs Valdis Dombrovskis, bijušais ekonomikas ministrs Artis Kampars, bijušais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Anrijs Matīss, bijušais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts un bijušais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce, Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs un Rīgas būvvaldes vadītājs Inguss Vircavs.

Cilvēkiem būtu jāsaprot, ko iekļauj politiskās atbildības jēdziens, turpina Ineta. „Piemēram, tika nosaukts Dombrovska kungs, Ušakova kungs. Ko mēs tālāk varam iesākt? Vai šī politiskā atbildība pieļauj to, ka viņiem būtu jāatskaitās vēlētāju priekšā, savas partijas priekšā? Saprotiet, nav tālāk nekādas virzības saistībā ar šo politisko atbildību.”

Tomēr politiski atbildīgos nosaukt esot vajadzējis, komisijas pieņemtajam lēmumam piekrīt Ineta.

„Jo es arī uzskatu, ka tieši šie cilvēki ir politiski atbildīgie,” viņa saka.

Viņasprāt, parlamentārās izmeklēšanas komisijai bija iemesli nosaukt par atbildīgajiem tieši šos septiņus cilvēkus. Ineta norāda, ka nedz paplašināt politiski un morāli atbildīgo sarakstu, nedz arī to saīsināt nav nepieciešamības.

„Tas saraksts taču bija agrāk daudz garāks. Komisija šo sarakstu samazināja. Tomēr bija kaut kādi faktori un bija pamats tai komisijai nosaukt tieši šos cilvēkus. Tātad bija fakti, un komisija ir balstījusies uz šiem faktiem. Tāpēc man gribētos domāt, ka tie, kas ir palikuši, tiešām ir visvairāk politiski atbildīgi dotajā traģēdijā,” viņa saka.

Traģēdijai ir arī pozitīvās sekas

Neraugoties uz to, ka traģēdija aiznesusi 54 cilvēku - tajā skaitā Elgas - dzīvību, viņas mamma joprojām spēj saredzēt gaišo. Arī Zolitūdes traģēdijai. Ineta ir pārliecināta, ka šis notikums ir skāris gandrīz visu Latviju.

„Šī traģēdija nesa asaras, pārdzīvojumu, izmisumu. Daudzās ģimenēs ir milzīgas izmaiņas. Visiem ir dzīve: līdz un pēc. Tas ir jāsaprot visiem. Un, protams, mēs nevaram pateikt, ka tas atstāja vienaldzīgu Latvijas tautu. Visi saliedējās, visi palīdzēja, visi bija vienoti. Es domāju, ka tas ir tas pozitīvais. Traģēdija parādīja, cik bagāta ir Latvija ar cilvēkiem, ar cilvēkmīlestību, ar līdzjūtību,” uzskata Ineta.

Kopā ar Elgas krustmāti Aiju Sannikovu Ineta piedāvāja veidot grāmatu par traģēdiju. Sākotnēji Kultūras ministrijā ieceri atbalstīja, taču vēlāk aicināja iesaistīties citas grāmatas veidošanā par bojā gājušajiem, cietušajiem un glābējiem kopā ar biedrību „Zolitūde 21.11.”. Taču šajā grāmatā Elgas vārds pieminēts nebūs. Ineta skaidro, ka atbalsta grāmatas iznākšanu. Tomēr „Maxima” dalība šīs grāmatas izdošanā viņai nav pieņemama. Tāpēc informāciju par savu meitu izvietot tajā viņa neatļāva.

Ineta stāsta par ideju, kuru piedāvāja kopā ar Elgas krustmāti: „Būtu arī dokumentāli jāpastāsta par cilvēkiem, kuri piedalījās glābšanas darbos, par glābējiem, par mediķiem. Mēs varam teikt, ka varbūt viņi nebija tik profesionāli, varbūt bija profesionāli. Varbūt varēja darīt tā vai citādāk. Bet par to darbu būtu jāstāsta. Jo šie cilvēki glāba cietušos, nedomājot par sevi, gāja bojā un arī guva traumas. Tas taču arī ir jānovērtē. Šī grāmata varētu būt kā pateicība šiem cilvēkiem par viņu darbu.”

Tāpat varētu arī dokumentēt valsts rīcību traģēdijas laikā un tās darbību traģēdijas seku novēršanā. Elgas mamma pieļauj, ka kādreiz, iespējams, jau pēc krimināllietas izskatīšanas visās instancēs, pie šīs idejas varētu atgriezties.

„Vienreiz es viņai esmu teikusi: „Elga, varbūt kādreiz tev vajadzētu uzvilkt kādu pelēkāku kleitu. Varbūt tev vajadzētu to muguru nedaudz ieliekt.” Uz ko viņa man atbildēja: „Mamma, nekad. Nekad es tā nedarīšu.””

Ineta Jakovele uzsver, - kamēr cilvēka piemiņa ir dzīva, arī viņš ir dzīvs. Tādēļ Elgas mammai ir svarīgi uzturēt atmiņas par savu meitu dzīvas.

Šī gada 21. novembrī, Elgas ģimene, krustmeitas, draugi, arī Inetas kolēģi kopīgi dosies uz Krāslavas novada kapiem, kur Elga atdusas blakus savam tētim.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt