Pasaulē ir aptuveni 35 egļu sugas, bet Latvijā tikai viena, kas saukta par parasto egli. Ciršanai egles gatavas, sasniedzot 80 gadu vecumu, bet retināšana jāveic jau desmitgadīgām eglēm, kad tās izaugušas vismaz 8 metru garumā.
Staņislava Salmaņa mežā egles drīzāk atgādina priedes – zarus piecu metru augstumā mežsaimnieks ir nozāģējis.
Viņš stāsta, ka atzarošana ir ieteicama, jo pēc gadiem 30 - 40, kad nāk ciršana, egle būs gluda bez zariem.
Viņš eglītes kopj katru dienu, “doma mežam vienu stundu dienā veltīta”.
Staņislavs atnes zāģīti, un pa pieslietajām kāpnēm uzkāpj eglē, kas jau krietnu gabalu atzarota, bet vēl dažus zarus vajagot noņemt.
“Pētnieki saka, ka ziemas laikā nevajag, bet es pamēģināju – tagad vēl var ņemties. Tas ir pirmais piegājiens, kamēr es tieku līdz 5 metru augstumam,” stāsta Staņislavs.
Viņš arī izrāda, kur starp eglēm aug saldie ķirši, kur ievas, kas pavasaros zied baltiem kupenu ziediem, spriež, kur jātaisa celiņi un jāstāda bērzi. Bērzi ir viņa stādīti, jo egles ar bērziem labi sadzīvo. Mežs ir tīrs un pārskatāms, saimnieka roka jūtama it visā.
Par ilgtspējīgu saimniekošanu, tas nozīmē - koptu mežu nākotnei, Staņislavam Salmanim piešķirts apbalvojums – "Zelta čiekuriņš".
“Tā man iznāca – iedeva čiekuru, un es tinos. Mani sauca atpakaļ, vēl deva goda rakstu un puķes. Es biju samulsis, mani pirmo sauca,” stāsta Staņislavs.
Pēc 30 un vairāk gadiem Staņislava mūža darbam būs liela vērtība. Dēliem un mazdēliem būs tēva gādātais pensiju fonds. Astoņdesmitgadīgas egles koksne ir īpaši skanīga un noder mūzikas instrumentu izgatavošanai. Arī slavenās Stradivari vijoles gatavotas no egles koka.
