“Tas atbalsts, ko mēs jūtam, palīdz mums šo pārdzīvot. Tas palīdz mums ticēt, ka mēs varēsim atgriezties mājās. Jo pirmajās kara dienās mēs domājām – tātad mums vairs nav māju, mums ir jāizdomā kaut kas cits. Bet tagad mums ir cerība un tas ir svarīgi mums visiem,” stāstīja Marija Kosiakova. 

Latvijas Radio ar viņu un vīru Mikola Korobko sarunājas attālināti, kamēr abi atraduši patvērumu Rumānijā. Mikola un Marija pirms kara bija Ukrainas galvaspilsētas Kijivas iedzīvotāji. Un kara pirmo dienu abi sagaidīja ārpus dzimtenes, jo bija devušies izbraucienā pa Eiropu, pastāstīja Mikola.

“Kad karš sākās, jau pirmajās stundās mani draugi Moldovā jautāja – kā mēs varam palīdzēt? Viņi palīdzēja uz šejieni nogādāt manus radus – māsu, mammu un mūsu kaķus. Un tā kā es biju Eiropā, mēs nolēmām doties uz Moldovu, arī lai palīdzētu tikt galā ar kaķiem. Ar trīs kaķiem nav viegli tikt galā. Laikam tas bija labs lēmums,” pastāstīja Mikola.

Moldovas galvaspilsētā Kišiņevā ar pāri iepazinās Latvijas Radio. Tolaik Mikola cīnījās ar vēlmi doties karot.

Viņš sacīja: “Es skatījos ziņas, domāju, ka man ir jābrauc uz Ukrainu, jāņem ierocis un jāiet šaut krievus. Bet pēc sarunām ar draugiem, kuri ir armijā, es sapratu, ka man tāpat nedos ieroci. Man būtu jāiziet gara birokrātiska procedūra. Un visticamāk, ņemot vērā manu veselības stāvokli, mani tāpat nesūtītu uz fronti.”

Savukārt Marija bija pateicīga liktenim, ka sākoties karam abi bija ārpus valsts.

Viņa stāstīja: “Mums paveicās, ka neesam dzirdējuši bumbu sprādzienus, šāvienus, redzējuši to iznīcību. Esam to redzējuši tikai bildēs. Tāpēc domāju, ka mums ir paveicies, tieši psiholoģiskā ziņā, jo tā būtu traumatiska pieredze. Bet tāpat ir grūti noskatīties, kā mūsu draugi joprojām ir tur un cieš no tā, kas notiek.”

Šobrīd pāris atrodas Rumānijas pilsētā Kluža-Napoka. Ikdienu aizvada, attālināti strādājot un rūpējoties par trīs kaķiem. Tā kā psiholoģiski noraudzīties uz karu dzimtenē paliek arvien grūtāk, abi cenšas rūpēties par savu emocionālo stabilitāti.

“Es cenšos sekot visam. Ir pagājuši teju divi mēneši. Un psiholoģiski prāts cenšas sevi pasaudzēt un nedomāt par to pārāk daudz. Bet es domāju, ka mēs nedrīkstam aizmirst un ir jānotur uzmanība tam, kas notiek ar cilvēkiem Ukrainā. Briesmīgas lietas notiek. Un es domāju, ka vēl briesmīgāki skati un noziegumi atklāsies tad, kad žurnālisti tiks Mariupolē. Tā šobrīd ir briesmīga vieta,” pauda Marija. 

Tikmēr Mikola piebilda: “Es pārsvarā cenšos atslēgt emocijas un būt stiprs. Jo tas, kas notiek, ir tas, par ko esam mācījušies vēstures stundās. Bet daudzi manā lokā uztraucas par kodolieroču izmantošanu. Manā draugu lokā tas ir galvenais ikdienas panikas avots.”

Pašlaik ģimene nogaida līdz 9. maijam. Abi ir pārliecināti, ka kara gaita līdz šim datumam varētu ļoti daudz pateikt par to, kā jūtas Krievijas līderis Vladimirs Putins un kā karš varētu turpināties pēc tam. Abi ļoti grib atgriezties Kijivā, taču pašlaik to nedarīs.

“Tas, ko mēs darām, mēs palīdzam mūsējiem cīņā ar savu naudu. Sūtām naudu dažādām organizācijām, arī armijai un cilvēkiem, kuri to lūdz. Esot šeit mēs vismaz nenoslogojam piegāžu ķēdes Ukrainā. Mēs paši sev sagādājam ēdienu, internetu, siltumu un ūdeni,” sacīja Mikola.

Tā kā abi ir pilsētnieki, pie salīdzinoši nelielās Kluža-Napokas pilsētas Rumānijā esot grūti pierast. Tur neesot, ko darīt, atzina Mikola. Tāpēc abi ir pateicīgi, ka joprojām var attālināti strādāt un ka nav vieni. 

Garlaicību aizgaiņā arī kaķi, Marija stāstīja: “Ja godīgi, kaķi palīdz justies kā mājās. Viņi rada māju noskaņojumu. Man personīgi būtu grūti justies ērti svešā valstī, jo tev nav apkārt tavas ierastās un mīļās lietas. Bet kaķi rada māju sajūtu.”

Marija un Mikola ir pateicīgi visiem, kas šajā laikā atbalsta Ukrainu. Tas palīdzot uzturēt ticību labajam pasaulē.