«Mums jāgatavo Krievijas sabiedrība zaudējumam un Putina režīma kraham» – saruna ar ukraiņu žurnālistu

Viens no Ukrainas mediju galvenajiem mērķiem ir stāstīt patiesību par karu Ukrainā, un šo patiesību nedrīkst uzskatīt par vietējo propagandu. Bet tie, kuri uzskata pretēji, ir uzskatāmi par Krievijas noziedzīgā režīma atbalstītājiem, lai kur arī viņi atrastos. Par to ir pārliecināts ukraiņu publicists un žurnālists Vitālijs Portņikovs. Viņš darbojas radiostacijā "Radio Svoboda" un televīzijas kanālā "Espreso TV", kas kopš kara sākuma raida no Ļvivas. 

Saruna ar ukraiņu žurnālistu un publicistu Vitāliju Portņikovu
00:00 / 11:12
Lejuplādēt

Par žurnālistu darbu Ukrainā kara apstākļos ar Vitāliju Portņikovu sarunājās Latvijas Radio žurnālists Uģis Lībietis.

Uģis Lībietis: Dienā, kad mēs sarunājamies, Ukrainā pirmo reizi tiek atzīmēta Valstiskuma diena. Kad pirms gada tika parakstīts rīkojums par šīs dienas atzīmēšanu, noteikti mērķi un vēstījumi bija citādi nekā tagad. Vai ne tā?

Vitālijs Portņikovs: Tas nav jāprasa man, bet gan prezidentam Volodimiram Zelenskim vai tiem, kuri šo rīkojumu sagatavoja. Šī diena tradicionāli ir bijusi Krievzemes kristīšanas diena, ko paveica Kijivas kņazs Vladimirs. Iespējams, šī rīkojuma autori vēlējās tam piešķirt arī kaut kādu politisku nozīmi. Ukrainai daudz nozīmīgāks ir 24. augusts – tā ir diena, kad 1991. gadā tika pasludināta Ukrainas valsts. Tāpat, manuprāt, nozīmīgs ir arī Ukrainas Tautas Republikas pasludināšanas datums, ko varētu salīdzināt ar Latvijas Republikas proklamēšanas dienu. Es vairāk orientētos uz šiem datumiem, taču šī piedāvājuma autori droši vien gribēja sasaistīt Krievzemes kristīšanu ar Ukrainas zemju valstiskumu. Taču uz to brīdi valstiskums jau bija, bija kņazi, un kņazs Vladimirs pat nebija pirmais šīs Kijivas krievzemes valdnieks. Šeit tiešām varētu uzdot daudz jautājumu par šo svētku politisko saturu. Taču nozīmīgs ir arī pats kristīšanas fakts, kas noteica šo zemju iedzīvotāju civilizācijas izvēli. 

Mūsu sarunas tēma gan vairāk saistīta ar jūsu un manu kopīgo darbu, ar žurnālistu darbu. Kā jūs raksturotu – kā ir izmainījies jūsu darbs kopš kara sākuma? 

Manuprāt, žurnālistu darbs ir pielīdzināms ārstu darbam, kuri vienkārši strādā jebkurā situācijā. Es domāju, ka situācijā, ja tagad kaut kur Latvijā – Jelgavā vai Ventspilī – notiktu kaujas, jūs Rīgā turpinātu strādāt, ietu ēterā, ziņotu par militāro statistiku, par bojā gājušajiem un ievainotajiem, kāda teritorija atrodas likumīgās varas un kāda iebrucēju kontrolē, kāda teritorija tiek atbrīvota un kura tiek okupēta. 

Arī mūsu jomā ir ļoti daudz cilvēku, kuri ir aizgājuši uz fronti un vairs nenodarbojas ar žurnālistiku, bet gan aizsargā savu dzimteni. Tie visi ir acīmredzami un saprotami procesi, kuri diez vai atšķiras un atšķirsies no citām valstīm, kuras atrodas un turpinās atrasties karastāvoklī. 

Mēs televīzijas kanālā "Espreso" pilnvērtīgi ejam ēterā faktiski no pirmās kara dienas. Mums Ļvivā bija savs korespondentu punkts, kuru mēs ļoti īsā laikā pārvērtām par pilnvērtīgu ētera studiju, un uz kurieni no Kijivas spējām pārcelt lielāko daļu no kolektīva. Kopš tā brīža mēs arī turpinām šo informatīvo maratonu. Pārējie televīzijas kanāli izveidoja lielo televīzijas maratonu, kas arī turpinās visu diennakti. Tajā piedalās visi lielie Ukrainas televīzijas kanāli, kuri pieder vadošajiem valsts oligarhiem, kā arī daļa no sabiedriskā kanāla. Mēs diemžēl šajā maratonā nepiedalāmies. Taču tam ir citi izskaidrojumi – mūsu "Piektais kanāls" ir atslēgts no ciparu apraides bez jebkādiem paskaidrojumiem vai likumiska pamatojuma. Taču tās ir politiskas problēmas, kuru pirmsākumi ir meklējami nevis karā, bet pirmskara Ukrainas politiskajā situācijā, kas bija ļoti sarežģīta un pretrunīga.

Ņemot vērā jūsu teikto, es gribētu jautāt, cik šajā situācijā ir iespējams pieturēties pie tā, lai informāciju atspoguļotu, cik vien iespējams, objektīvi? Nereti tiek teikts, ka informācija tiek pasniegta ļoti vienpusēji. 

Es nedomāju, ka šī ir vienpusēja informācija. Šajā karā nav nekādu šaubu par to, kurš ir agresors un kurš upuris, kura puse uzbrūk un kura aizstāvas. Tā kā par vienpusēju informāciju runāt nevar. Tas būtu tāpat kā runāt par vienpusēju informāciju, atspoguļojot 1940. gada notikumus. Man bērnībā bija padomju propagandistu Rīgā izdota grāmatiņa. Lūk, tā bija vienpusēja informācija, jo tā aprakstīja Latvijas padomju okupāciju kā darbaļaužu sacelšanos pret buržuāzisko valsti un skaidroja valstiskuma likvidēšanu.

Bet informācija, kas stāsta par padomju okupāciju, par okupantu zvērībām, par Kirhenšteina valdības izveidošanu, par to, kā notika sovjetizācijas procesi – tā nav vienpusēja informācija. Tā vienkārši ir patiesība. 

Arī šeit – ir taisnība un ir meli. Ir tas, ko Ukraina stāsta par karu, un ir Krievijas propaganda, un šeit nekādām šaubām nevajadzētu būt. Jebkurš cilvēks, kurš izsaka šādas šaubas, vienkārši ir okupantu sabiedrotais. Šāds cilvēks arī blakus Aušvicas krāsnij teiktu, ka ne viss ir tik viennozīmīgi. Lai kur arī viņš atrastos – Parīzē, Rīgā vai Tallinā, Viļņā vai Ņujorkā – ja viņš izsaka šādus apgalvojumus, viņš vienkārši ir bendes sabiedrotais. Tas ir cilvēks, kurš arī ir morāli atbildīgs ar Krievijas okupantu pastrādātajiem noziegumiem. Un šiem cilvēkiem tas ir skaidri jāpasaka, un viņiem nevajadzētu šaubīties, kas viņi ir! 

Vai pašlaik Ukrainā ir jūtama Krievijas mediju ietekme? Jo apmēram mēnesi pirms kara, kad es viesojos Ukrainā, man daudz stāstīja, ka īpaši pierobežas rajonos ukraiņu mediju pat nav. Un, pat ja kaut kādi krievu kanāli ir aizliegti, tos uztver un klausās. 

Nav ne mazāko šaubu, ka Krievija ir darījusi visu iespējamo, lai izplatītu savu propagandu gan pierobežā, gan caur satelītu. Es esmu pārliecināts, ka šī propaganda ir jūtama arī tagad, nemaz nerunājot par okupētajām teritorijām, kur tiek veidota atšķirīga izglītības sistēma un tā tālāk un tā joprojām. 

Taču ļoti daudzi ukraiņi, tostarp tie, kuri pret Krieviju bija noskaņoti pozitīvi vai kurus pat varēja uzskatīt par latentajiem okupācijas atbalstītājiem, pēc tam kad uz viņu galvām sāka krist bumbas un sāka nogalināt viņu bērnus un tuviniekus, kad viņi sev blakus sāka ieraudzīt izpostītas mājas, norautas kājas un rokas – tad pat šie ukraiņi sāka savādāk izvērtēt savu pieredzi. Un es ļoti ceru, ka Ukrainā, kas tiks atbrīvota no Krievijas, vairs nebūs to miljonu cilvēku, kuri gribētu, lai mūsu valsts kļūtu par daļu no kaimiņvalsts. Tā ir cerība, kas var nepiepildīties, un mums var palikt daļa elektorāta, kas balsos par cilvēkus nīstošajiem Krievijas projektiem. Taču es tomēr ceru, ka cilvēkiem pietiks smadzeņu izdarīt pareizo izvēli. 

Par krievu žurnālistiem. Mums šeit Latvijā pašlaik ir ļoti daudz krievu žurnālistu, kuri ir sākuši raidīt no šejienes un kuri turpina būt tāds kā pretspēks tai propagandas mašinērijai, kas ir palikusi Krievijā. Vai jūs kaut ko tādu jūtat arī Ukrainā? Vai ir kādi krievu kolēģi, kas ir pārcēlušies arī uz Ukrainu? Un kā jūs vispār attiecaties pret tiem kolēģiem, kuri turpina raidīt uz Krieviju no citām valstīm?

Kā jūs zināt, es esmu "Radio Svoboda" krievu dienesta programmu vadītājs. Šeit, Ļvivā, mēs televīzijas kanālā "Espreso" ierakstām kopīgu projektu ar "Radio Svoboda" un kanālu "Nastojaščeje vremja". Šis raidījums iznāk ik nedēļu un stāsta krievvalodīgajai auditorijai visā pasaulē par Krievijas karaspēka noziegumiem, par to, kā Ukraina cīnās ar agresiju un kādi politiskie procesi notiek postpadomju telpā. Ja mūsu kolēģi to dara Rīgā, tad tas arī ir ārkārtīgi svarīgi, jo mums ir nepieciešams pretoties Krievijas propagandai. 

Mums ir jāgatavo Krievijas sabiedrība zaudējumam, Putina režīma kraham un tam, kas gaida Krieviju pēc šī nenovēršamā kraha un zaudējuma. Tas būs ļoti smags periods. Tās būs krīzes, sociālās un politiskās problēmas, epidēmijas, simtiem tūkstošu cilvēku bojāeja dažādos konfliktos. 

Mēs pašlaik ieejam cīņā par Krievijas impērisko nākotni, un ir jāsaprot, ka pašas Krievijas iedzīvotāji būs šīs bezjēdzīgās cīņas upuri. Mums ir jāsagatavo krievvalodīgā auditorija, daļa no kuras arī Rietumos atrodas cilvēknīdēju propagandas ietekmē, kā arī pati Krievijas auditorija – lai viņi skaidri saprot visu to pārbaudījumu apjomu, kas viņiem būs jāpārdzīvo 21. gadsimtā. Tas būs karu un ciešanu gadsimts. 

Taču citi atkal teiks, ka šī izskatās pēc pretpropagandas. 

Es uzskatu, ka nav nekādas pretpropagandas. Ir patiesība, un ir propaganda. Cilvēki, kuri stāsta šādas muļķības, var vienkārši dzīvot savā pasaulē. Taisnība nevar būt propaganda. Ja jūs rādāt Krievijas raķetes nogalinātu bērnu, tā nav propaganda. Tā ir patiesība. Bet, ja jūs sakāt, ka tēmējāt militārajā mērķī, tad tā nav patiesība, bet propaganda. Kas tur nav saprotams? 

Daudziem, kuri dzīvo mierīgos apstākļos, šādas šaubas varbūt varētu rasties.

Daudzi, kuri pašlaik dzīvo mierīgos apstākļos, jau rīt var dzīvot kara apstākļos un tieši tāpat zaudēt savus bērnus un tuviniekus. Viņiem tam ir jābūt psiholoģiski gataviem. 

Kā jums liekas, cik veiksmīgi jums izdodas nodot savu vēstījumu krievvalodīgajai auditorijai, tostarp Krievijā?

Tas ir jāprasa manai auditorijai. Es redzu savu programmu skatījumu skaitu un redzu reakcijas. Paralēli ukraiņu "YouTube" kanālam man ir arī krievvalodīgais kanāls, un tam arī ir ļoti liela auditorija. Tāpēc es cenšos runāt ar šo dažādās valstīs dzīvojošo auditoriju, kas runā vienā valodā. Es uzskatu, ka jebkuram cilvēkam, kurš pārvalda krievu valodu un kurš pasaules publikai spēj stāstīt par Krievijas valsts un Putina režīma noziegumiem, skaidrojot šī režīma noziedzīgo būtību, tas ir jādara. Tas ir mūsu uzdevums. Jo bez šāda uzdevuma mēs atradīsimies uz trešā pasaules kara sliekšņa. Un tad mēs nerunāsim par to, kā mums šeit Ukrainā izdodas pretoties krievu propagandai, bet gan to, cik daudz cilvēku ir gājuši bojā taktiskā kodoluzbrukuma laikā Rīgai vai Viļņai. Un tā jau būs pavisam cita saruna. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt