Vai minimālists ir mūsdienu bezpajumtnieks? Jauna rakstu sērija par dzīvi Eiropā bez pastāvīgām mājām

Vai minimālists ir mūsdienu bezpajumtnieks? Kur ir manas atslēgas? Vai es aizslēdzu durvis? Šie jautājumi pametuši manas domas, kopš pēdējos divus gadus ceļoju pa Eiropu ar dzīvi mugursomā un bez atslēgām kabatā. Atteicos no sava dzīvokļa, kura durvis vairs nav jāslēdz, jo nav mantu, ko tur glabāt. Toties ir neklātienes darbs kā digitālam nomadam medijos un savs uzņēmums. Nebeidzama vēlme iepazīt pasauli, finansiālā neatkarība un iespēja apvienot darbu ar ceļošanu.

Šoreiz rakstīšu par ačgārno minimālismu, brīvā laika dubultošanu, finanšu plānošanu, kā arī atvadīšanos no Latvijas. Par piederību, uzdrīkstēšanos un neatkarību, samazinot tēriņus līdz minimumam. 

Nebeidzamas pārmaiņas

Dzīvojot viskapitālistiskākajā laikmetā cilvēces vēsturē, es jutos iespiesta stūrī. Izglītība, darbs, īpašums, attiecības, ģimenes veidošana, nākotnes būvēšana – nebeidzama virkne pienākumu. Domas par pensijas fondu, apkārtējo cilvēku viedokli, izskatu, veselību un statusu. Manus plecus spieda brīvprātīga atbildība, trauksmes lēkmes un neziņa. Ko es daru nepareizi? Ko apkārtējie cilvēki par mani domā? Vai es to varu atļauties? Vai es esmu laimīga? Šaubas, atrunas un bailes ir rūpes. Par savām emocijām atbildīga esmu vienīgi es pati.

Dzīve bez atslēgām

Mans vārds ir Daniela Studente, esmu 25 gadus jauna un neapzināti esmu kļuvusi par minimālisti. Vairākās rakstu sērijās stāstīšu par ačgārno minimālismu, individuālismu, finansiālo brīvību un prasmēm adaptēties dažādās valstīs. 

Ko es daru ikdienā? Pašreiz veidoju saturu gan Latvijas, gan ārzemju medijiem par klimata pārmaiņām un energoefektivitāti. Man ir savs uzņēmums, izstrādājot digitālos ekskursiju maršrutus. Reizi mēnesī palīdzu nevalstiskajām organizācijām risināt klimata pārmaiņu un komunikācijas izaicinājumus. Mani hobiji ir kāpšana kalnos, salsa un improvizācijas teātris.

Kopš bērnības Latvijā nejutos kā mājās. Prioritātes un intereses nekad nesakrita ar latviešu mentalitāti, tāpēc grūti bija iejusties kolektīvos. Nereti jutos nepiederīga un labprātāk pavadīju laiku viena. Pēc universitātes absolvēšanas atvadījos no sev piederošajām mantām un devos apceļot Eiropu, lai atrastu vietu, kur būt man pašai un darīt to, kas sagādā patiesu gandarījumu.

Pārmērīga domāšana 

Mārketinga kampaņas nosaka dzīves paradumus, nepieciešamās prioritātes un tendences, lai iekļautos sabiedrībā. Galvā regulāri kūļājas frāzes – ja jau uz atlaidēm, tad nopirkšu vairāk. Šis man noteikti noderēs kaut kad nākotnē. Vai es esmu uzēdusies? Kā es izskatos no malas? Es sākšu no pirmdienas. Es to nevaru atļauties. Man noteikti šo vajag. Pārmērīga domāšana (overthinking – angļu val.) noslogo kā vajātājs.

Statusu noteikšana, naudas tērēšana un pelnīšana, laika zagļi un viltoti smaidi. Sabiedrības uzskati kontrolēja manas domas, izvēles, dzīves ritmu un pienākumus. No savas dzīves pavadīju 80%, dzīvojot citiem, aizmirstot par sevi.

Strādāju uzņēmumā, kura vērtības nesakrīt ar manām, tāpēc padarītais darbs nedeva nekādu gandarījumu. Jo vairāk pelnīju, jo vairāk tērēju. Līdz brīdim, kad emocionāli sabruku un izjutu mentālu diskomfortu. Es vairs nebiju es pati. Vāveres ritenis skrēja uz riņķi bez apstājas. Vai es esmu tas, kas man pieder? Vai mans statuss ir mana būtība? Vai es esmu kapitālisma upuris?

Laime ir izvēle

Ko es darīšu? Kur es būšu? Ko es dzeršu un ēdīšu? Kā es par to jutīšos? Sāku domāt par to, kas nepatīk. Vai tu zini, kas Tev nepatīk? Man nepatīk gaidīt garās rindās, runāt par tēmām, kuras mani neinteresē, ēst negaršīgu ēdienu, peldēties netīrā ūdenī, klausīties citu čīkstēšanā un čīkstēt pašai, rakstīt dusmīgus komentārus internetā. Nepārproti, es nesaku, ka tās ir pasaules pirmās problēmas. Tās ir lietas, kas nepatīk, rada trauksmi un aizkaitinājumu. Taču es nevēlos just negatīvas emocijas, jo mana neapmierinātība ietekmē ne tikai mani, bet arī tuviniekus.

Nav nepieciešams darīt to, kas pašam nepatīk. Tāpēc nolēmu mainīt savus paradumus un darīt visu, lai nepiedzīvotu negatīvas pieredzes.

Par to, kas nepatīk, var spriest tikai tad, kad šī pieredze, apstākļi vai cilvēks ir iepazīts. Nav iespējams ienīst to, kas nav zināms. Var pieļaut nepatīkamas domas, taču pierādīt to, ka šīs negatīvās domas neesi Tu pats, ir izaicinājums. Vai Tu esi tavas domas?

Man patīk garšīgs ēdiens, dzīvā mūzika, gandarījums pēc grūti padarīta darba. Mani aizrauj iegūt jaunu informāciju par vietām, notikumiem un cilvēkiem, redzot to savām acīm. Es dievinu saldu un “barojošu” miegu, siltu vēju, svaigus augļus un dārzeņus. Savu mērķu piepildīšana ir īsta uzvaras garša. Man patīk apciemot ģimeni un draugus, smieties līdz asarām.

Lai saprastu, kā uzsākt darīt to, kas patīk, nolēmu vispirms pārtraukt darīt to, kas nepatīk.

Personiskās rīcības

Sāku ar telpu sev apkārt. Skapī atradu drēbes kuras neder, liek just diskomfortu vai nepatīk. Glaunās drēbes pārdevu internetā. Pārējās sakrāmēju maisos un aiznesu uz labdarības veikalu, lai dotu tām otru iespēju. Izmeklēšanu turpināju guļamistabā, sakrāmējot lieko gultas veļu, dvieļus un virsdrēbes maisos. Izšķiroju aksesuārus, apavus un kosmētikas atvilkni. Atbrīvojos no lietām, kuras netiek izmantotas, un bez sirdsapziņas pārmetumiem teicu tām ardievas.

Aksesuārus un kosmētiku izdāļāju draudzenēm, bet kurpes atdevu kaimiņienei. Tiku vaļā no neizmantotā, radot dāvināšanas prieku. Pašam tie var šķist atkritumi, citiem vērtīgi un meklēti dārgumi.

Es neapstājos pie savas privātās telpas, bet gan turpināju izmeklēšanu. Viesistabas plauktā putekļus krāja neizmantotas ierīces, izlasītas grāmatas un svētkos saņemtas dāvanas. Šīs lietas tur stāv tikai tāpēc, lai aizpildītu tukšumu plauktos. Turpretim plaukti istabā aizpilda tukšumu telpā. Visas šīs lietas tērē manu laiku, lai uzturētu tajās kārtību. Putekļu slaucīšana, grāmatu pāršķirstīšana un atmiņās gremdēšanās. Nolēmu, ka ierīces kādam būs noderīgākas, savukārt grāmatas, jauna informācija kā dāvanas radīs prieku citiem. Savu pieredzi šīs lietas man jau ir devušas. Nodevu labdarībai sev mazsvarīgo, atbrīvojot plauktus. Plaukti stāvēja tukši, tāpēc nolēmu tos pārdot, tā nopelnot sev pirmās biļetes braucienam. 

Zemapziņas loterija

Neapzināti atbrīvojot telpu un analizējot personiskās prioritātes, šķita, ka esmu laimējusi loterijā, izraujoties no žurkas skrējiena. Sāku just ne tikai brīvību telpās, bet arī savās emocijās. Vairs neraucu pieri par svārkiem, kuri nederēja, nerakņājos kosmētikas atvilknē pēc skropstu tušas, vienmēr zināju, kur ir mans auskaru pāris, un neatsitu mazo pirkstiņu pret plauktu viesistabā. Šādi es pārkrāmēju visu dzīvokli.

Izlēmu pārdot lieko un nopelnīju naudu. Jauniegūtos līdzekļus iztērēju pirmajām biļetēm, lai pamestu Latviju.

Atradu, kur palikt, un pat atlika nauda, kuru tērēt ēšanai. Nopelnīju naudu sešām transporta biļetēm un 13 ēdienreizēm, pārdodot sev nevajadzīgo. Iepriecināju deviņus cilvēkus, uzdāvinot viņiem drēbes, aksesuārus un kosmētiku. Atbrīvojot sev laiku, atvadoties no liekā, izrēķināju, ka papildus ieguvu divas brīvas dienas, kuras izmantoju, darot to, kas sagādā prieku un rada gandarījumu, nevis tīrīju zviedru mēbeļu plauktus. 

Radās sajūta, ka esmu laimējusi zemapziņas loterijā. Aizkaitinājums un trauksmes sajūtas mazinājās. To aizvietoja prieks, pacilāts garastāvoklis un brīvs laiks jaunām pieredzēm. Es gribu vēl! Sāku plānot, ko varu mainīt ikdienā. 

Mīlestība iet caur vēderu

Kad strādāju uzņēmumā, pelnot naudu citiem, nevis sev, man bija stabili ienākumi, līdz ar to pelnīju vairāk, kā arī tērēju vairāk. Pasūtīju ēdienu uz mājām un aizmirsu par gatavošanu. Mājās atvestais ēdiens no iknedēļas brauciena uz veikalu krāja penicilīnu dziļākajā ledusskapja plauktā, jo nekad netika apēsts.

Izmests ēdiens ir izmesta nauda.

Pasūtot ēdienu uz mājām, maisiņus vienmēr ievietoju atvilknē. Kad atvilkni vairs nevarēju aizvērt, jo maisiņu bija vairāk nekā vietas, atskārtu, kad mans slinkums ir mani uzvarējis. Slinkuma pēdas mina uz papēžiem, un piere raucās biezās krokās. Esmu kļuvusi par iepakojumu kolekcionāri. Apskatot konta atlikumu, nodomāju: “Ak nē, cik vieglprātīgi! Esmu notrallinājusi naudu slinkuma dēļ.”

21 diena

Drastiski ierobežojumi ilgtermiņā rīcības nemainīs. Nav jēgas diētai, ja to ievēro divas dienas un pēc tam trešajā dienā apēd visu aizliegto. Lai mainītu paradumus, ir nepieciešamas vismaz 21 diena, tāpēc izaicināju sevi mēneša garumā gatavot tikai mājās un apēst to, kas ir nopirkts. Piedāvāju izaicinājumā piedalīties arī draudzenēm papildu motivācijai, lai nebūtu kāre pasūtīt ēdienu uz mājām.

Stratēģiska spēle

Dodoties iepirkties, plānoju stratēģiju, receptes un apzinājos to, ka našķošanās ir daļa no dzīves. Izanalizēju savus ēšanas paradumus un izveidoju sarakstu nākamajām trīs dienām. Veikalā iekšā devos paēdusi, sekoju līdzi termiņiem uz iepakojumiem un pirku ēdienu tikai pēc saraksta. Agrāk tērēto laiku rūpēm par lietām izmantoju gatavošanai. Izaicinājuma noslēgumā biju iztērējusi četras reizes mazāk naudu nekā mēnešos, kad pasūtīju ēdienu uz mājām. Iemācījos duci jaunu recepšu, ēdot garšīgi un veselīgi.

Naudu, ko būtu iztērējusi par pasūtīto ēdienu, investēju pieredzēs, izplānojot pārgājienu kalnos.

Samazinot tēriņus, reducējot vajadzības un atbrīvojot telpu mājās, sāku izjust mieru un brīvību. Pēc grūti padarīta darba vairs nenomāca vēlme nopirkt jaunu apģērbu, stilīgu priekšmetu vai pasūtīt picu, jo tam vairs neredzēju vērtību. Arvien vairāk novērtēju to, kas man pieder, un biju pateicīga tām lietām, kuras spēj nodrošināt man nepieciešamās vajadzības. Impulsīvi un izšķērdīgi pirkumi vairs nebija daļa no manas dzīves, jo apzinājos, ka tas man radīs baudu īslaicīgi un aizmirsīsies jau pēc mirkļa.

Man neko daudz nevajag

Turpināju šķetināt – no ko vēl varu atteikties un uzlabot pašsajūtu? Mani aizrauj ceļošana. Iepazīt svešas kultūras, izgaršot neiepazītas garšas un būt vietās, par kurām lasu grāmatās. Nonācu pie secinājuma, ka skolā matemātika un ekonomika tomēr bija noderīga, jo sāku rēķināt mēneša tēriņus. Ja par dzīvokli Rīgā maksāju 400 eiro mēnesī, ieskaitot īri un komunālos, tad cik biļetes varu iegādāties un cik izmaksās ceļošana vienatnē? Izrēķināju, ka tas ir iespējams. 

Patiesība vai risks?

Nu man vairs nebija, ko zaudēt. Darbs man ir no datora, tāpēc lokācijai nav nozīmes. Savā garderobē atstāju tikai apģērbu, kurš ir komfortabls. Atradu dzīvoklim jaunus īrniekus un devos ceļā. Tiecoties pēc brīvības un miera, esmu kļuvusi par minimālisti neapzinoties. Sakrāmēju mugursomu un devos uz Poliju, kur bija mana pirmā pietura.

Laiku nevar pagriezt atpakaļ

Laikam ir vislielākā vērtība, augstākā cena un nozīmīgākā ietekme. Mēs katrs nosakām, kā to tērējam. Vārdi “man nav laika” nav patiesi, bet “tā nav mana prioritāte” ir pamatoti. Kā Tu vēlies tērēt savu laiku un dzīvot dzīvi? Nevaru pateikt priekšā. Zinu tikai to, ka izmantot laiku sev un notikumiem, kas rada ilgtermiņa labsajūtu, ir veselīgi. Katrs pats izvēlamies savu dzīvesstilu. Es tiecos pēc jaunas dzīves vietas un brīva laika, jauniem iespaidiem. Kas ir brīvība Tev?

Kas tālāk?

Kādas lietotnes, triki un ieteikumi ir jāņem vērā, ceļojot vienam? Kas ir tūristu slazdi? Kā darbu apvienot ar ceļošanu? Kādas mācības esmu ieguvusi, pieļaujot kļūdas? Nākamajā rakstā stāstīšu, kāpēc ceļošana nav dārga un to var atļauties, pelnot vismaz 600 eiro mēnesī. Dalīšos arī ar iespaidiem, dzīvojot Polijā, un kāpēc šajā valstī nejutos kā mājās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt