Ilmāram vēl nebija 18 gadi, kad viņš kļuva par ugunsdzēsēju. Tolaik pēc vidusskolas puišiem bija izvēle: vai nu armija, vai alternatīvais dienests. Ilmārs izvēlējās alternatīvo dienestu ugunsdzēsības depo, un tā jau 22 gadus viņš ir glābējs.
„Pagaršojot to vidi, darbu es sapratu, ka tas man dod gandarījumu un tad es meklēju, kas ir tas gandarījums. Tad es sev noformulēju, ka tie ir tādi ikdienas varoņdarbi, kurus pats nenovērtē. Sākumā es pat kautrējos... no profesijas. Man likās, ka tā nav cēla," stāsta glābējs.
Lai varētu uzturēt ģimenes, daudziem ugunsdzēsējiem ir otrs darbs. Ilmāra aicinājums ir kalpošana Dievam. Viņš ir ordinēts garīdznieks.
Tam, ka Ilmārs ir arī mācītājs, kolēģi glābšanas dienestā līdz Zolitūdes traģēdijai īpaši nepievērsa uzmanību un pēc garīga padoma nevērsās. „Mēs kādreiz aprunājamies, tas nav apzināti, ka kāds ugunsdzēsējs atnāk: es gribu, lai tu man palīdz, man ir problēmas. Vīrietis vispār reti, kad atzīst, ka viņam ir problēma. Viņam nav problēmu! Viņš klusiņām atrisina un tad nāk ārā kā uzvarētājs. Caur vienkāršu sarunu... es redzēju to un tas ir atrisināts un noņemts," stāsta mācītājs-ugunsdzēsējs.
Var teikt, ka ugunsdzēsēji šeit viens otram ir kā mācītāji. Viens otram izstāstot un uzticoties palīdz," saka Rubenis.
Kopā ar virsnieku un psihologu, Ilmārs uzņēmās smagu pienākumu - aizvest sēru vēsti bojā gājušo kolēģu ģimenēm. „Tā man bija mūžā pirmā pieredze. Situācija, ka Dievs mani ielika tajā situācijā, ka to vajadzēja darīt un iet. Kā tas var būt, ka es tajā brīdī izdomāju braukt garām. Un es eju garām, dzirdu sarunu, ka kādam ir jābrauc pie bojā gājušo ģimenēm. Es tikai ieminējos, ka es varētu braukt, un uzreiz bija sapratne." Tādā situācijā vārdu nav, svarīgi būt līdzās cilvēkam.
„Rakstos rakstīts, ka nav lielākas mīlestības uz pasaules, ja kāds atdod savu dzīvību par draugiem. Tu jau pat nevari pie labākās gribas un līdzekļiem noorganizēt, ka tu aizej bojā varoņa nāvē. Tas nav karš. Miera apstākļos tu atdod un samaksā ar dzīvību, izglābjot citu dzīvību. Tas ir kaut kas īpašs Dieva acīs," saka mācītājs.
Interese par kristīgo ticību Ilmāram radās, mācoties ugunsdzēsības koledžā, kur tolaik kāds pasniedzējs bija saņēmis atļauju pasniegt ticības mācību. Ilmārs beidzis arī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti un Garīgo semināru. Šobrīd viņš doktorantūrā studē Latvijas baznīcas vēsturi.
„Tu attopies uz mājas jumta un skaties – pulksten 10 dievkalpojums un tu neesi gatavojies un gulējis un. Ir brīži, kad nav ko pateikt, un nav, un tad Dievs arī iedod tajā mirkli, kad tu brauc... ko sacīt. Ja aicina, tad arī iedod," saka Ilmārs.
Kad maiņas glābšanas dienestā beigusies, Ilmārs dodas uz Rīgas Mežaparka draudzi. Te viņš kalpo jau vairāk nekā desmit gadus. Trešdienu vakaros un svētdienu rītos notur dievkalpojumus. Ja tajā dienā jāstrādā ugunsdzēsējos, viņu aizstāj otrs mācītājs.
Pārslēgt prātu no viena darba uz otru esot viegli. Sprediķi uzrakstīt tas gan neesot tik vienkārši. „Pirmais darbs, ko mācīja tēvs Roberts Feldmenis, pirmais, kad mācītājs atnāk mājas pēc dievkalpojuma ir tas, ka viņam vajadzētu izlasīt nākamās svētdienas rakstu vietu. Un tad visu nedēļu nēsā un gatavojies to sprediķi, tu dzīvo līdzi, ko nākamnedēļ likt priekšā draudzei."
Baznīca ir maza, bet draudzē ap 300 cilvēku. Ilmāru priecē, ka ir daudz jaunu ģimeņu. Un darbojas arī svētdienas skoliņa. „Ja draudzē ir bērni, tā ir dzīvība. Ja kāds saka, ka baznīca izmirst, lai viņš atnāk uz Mežaparka baznīcu. Mazie sāk ar lūgšanu pie altāra, un visi rindiņā iet uz svētdienas skolas namiņu. Viņiem sava sapulce, mums savējā."
Latvijas Televīzijas Ziņu dienests uzsācis ziedojumu vākšanas akciju, lai uzlabotu ugunsdzēsēju ikdienas apstākļus. Palīdzēt gribētāji tiek aicināti rakstiet uz e-pastu [email protected].
