Te bija gandrīz kā ierakumos! Māra Eglīte stāsta par darbu radio barikāžu laikā

Diktore Māra Eglīte Latvijas Radio sāka strādāt 11 gadus pirms barikādēm. Ikdienas režīmā diktora obligātais aksesuārs tolaik bija zīmulis ar dzēšgumiju, lai pirms ziņām rūpīgi atzīmētu teikumu loģiskos uzsvarus un precīzi zinātu, kā iepriekš cenzētās ziņas skanēs ēterā. Par to, ka diktors pats ko varētu pierakstīt klāt, nebija ne runas. Barikāžu laikā tas strauji mainījās.

Māras Eglītes atmiņas par barikādēmMāra Rozenberga
"Teksti nāca ātri, ko nu tur tie redaktori spēja sagatavot. Tur nācās arī pašiem kādreiz kaut ko pielabot, lai būtu loģiski izlasāmi. Tāpēc zīmulis bija īpaši noderīgs," atceras Eglīte.

 

 "Bija jālasa aicinājumi, uzsaukumi, viss! Tas mainījās uz vietas – nāca iekšā studijā un vēl rakstīja tekstu, ko teikt... Es biju pieradusi lasīt tikai uzrakstīto tekstu. Bet tur tev vienkārši nācās domāt, ko tu teiksi, kā tu teiksi. Bija jābūt divi vienā," stāsta pieredzējusī diktore. Pēc savas maiņas visi jutušies ļoti noguruši, tomēr apkārt valdošā enerģija un saliedētība devusi daudz spēka.

Radio māja Doma laukumā bija viens no stratēģiskajiem barikāžu aizsardzības objektiem, jo tieši Latvijas Radio daudziem tolaik bija galvenais informācijas avots, uz to savos ziņojumos paļāvās Latvijas Tautas fronte.

Tiek būvētas barikādes pie Latvijas Radio ēkas

"Mūs visu laiku translēja, Doma laukumā skanēja Latvijas Radio, visiem cilvēkiem pie ausīm bija šie mazie tranzistori. Likās, ka bez tā nekur nevar iet! Nekur! Tiklīdz kaut kas notika, uzreiz nāca ekstra sludinājumi, kas bija jāpasaka, – vajag to vai šito," viņa apraksta.

Eglīte atminas, kā viņas maiņas beigās ēterā izskanējis sludinājums, ka barikāžu sargiem uz Brasas tilta trūkst ēdamā. "Man nāk raudiens to atcerēties, bet mēs ar vīru aizbraucām uz Ropažu – tolaik Gagarina – ielas maizes ceptuvi, iegājām caurlaidē un teicām: vai jūs mums varētu iedot maizīti, ko aizvest cilvēkiem? Un mums iznesa divas kastes ar siltu maizīti," ar aizkustinājumu stāsta Eglīte.

Lai gan barikāžu laiks viņai palicis mazāk spilgtā atmiņā par augusta puču, kad OMON uz vairākām dienām ieņēma Latvijas Radio, Eglīte atceras, ka arī janvāra dienas bijušas ļoti saspringtas: "Te bija gandrīz kā ierakumos!

Visas kāpnes, kas ved uz otro stāvu, bija nokrāmētas ar smilšu maisiem, bija jākāpj pāri.

Atceros, ka barikāžu laikā radiomāju sargāja vīri no Aizputes. Un diktoru istabā bija logs uz tādu trīsstūrveidīgu šahtu, kur pretējā pusē varēja redzēt Finanšu ministrijas logu. Tas bija otrais, tikpat kā trešais stāvs. Un starp šiem logiem pāri bija tāda dēļu laipa. Un mums bija noteikts: ja nu kas, tad jūs pa to laipu uz Finanšu ministriju! Es paskatījos uz leju un nodomāju – nu, tur tikai rāpus varētu..."

 

Vairāk barikāžu dalībnieku atmiņu stāstu lasiet LSM.lv vizuāli dokumentālā stāstā "No lodes līdz amerikāņu cimdiem – 10 unikālas barikāžu liecības"!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt