Lādeniece vairākās paaudzēs
No mammas Martas stāstītā Sandra atceras to, ka viņas vectēva ģimene jau bijuši pusgraudnieki Limbažu pusē un par zemes apstrādāšanu nodevuši tās saimniekiem daļu ražas – graudus, miltu maisus, olas un gaļu. Tas bijis neatkarīgās Latvijas laikā, kad pusgraudnieki bijuši 1-2 procenti no zemnieku saimniecībām – arī daļa no Vidzemes romiem. “Mamma stāstīja, ka vectēva ģimene uz Latviju atkūlusies no Urāliem, ka tur bijis tīfs un bads. Ģimene bijusi ļoti kupla, bet izdzīvojuši tikai trīs, četri. Tie arī tikuši līdz Latvijai un paņēmuši nomā zemi. Strādājuši tāpat kā latvieši, kā ikviens zemnieks, tikai ar zirgiem sapratušies labāk”.
Sandra Bogdanoviča ir jaunākā no trīs māsām, kas uzaugušas Lādē. Atšķirībā no romantiskajiem priekšstatiem un citu tautiešu dzīves veida, šī ģimene dzīvesvietu nav mainījusi vairākās paaudzēs – palikusi un turējusies pie dzimtās zemes, iesakņojušies kā īsti zemnieki. “Piedzimu un uzaugu lauku mājās, kas tolaik piederēja kolhozam, bet pēc neatkarības atgūšanas tika atdotas bijušo īpašnieku pēctečiem. Mums bija jāmeklē cita dzīves vieta, taču neko tālu negribējām, nopirkām māju turpat blakus, ” stāsta Sandra, kas visciešāk turējusies pie dzimtā pavarda.
Uz vīra maizi nevar vien paļauties
“Mūsu māte nekādi nesteidzināja mūs iziet pie vīra, gluži pretēji. Viņa teica, ka izglītība, amats, stabilitāte vispirms, ka uz vīra maizi vien dzīvē nevar paļauties. Mīlestība nekur nepazudīs, nav ko steidzināt, viņa mācīja. Sanāca, ka mēs visas paklausījām. Vecākā māsa izmācījās par desu meistari, strādāja cehā, līdz to slēdza. Vēlāk divdesmit gadus nostrādāja Alojas konditorejā, tagad jau ir pensijā. Vidējā māsa bija īsta skaistule, viņai bija visvairāk pielūdzēju un arī talantu. Viņa bija ļoti trauksmaina, bieži mainīja domas, par ko īsti kļūt. Beigās izmācījās par zootehniķi un aizprecējās uz Ukrainu. Pie mājas paliku es, ” atzīst jaunākā māsa Sandra, kas Limbažu vakarskolā ieguva vidējo izglītību un atgriezās Lādē.
Māte bija jau veca, tēvs aizsaulē, tāpēc Sandra uzņēmās rūpes par māju, bet strādāja kolhozā – kā pusgraudnieka mazmeitai tas nenācās grūti.
“Lauksaimniecības darbos nostrādāju četrpadsmit gadus, tad laiki mainījās. Četrus gadus strādāju zivju apstrādē Salacgrīvā, kamēr cehu aizvēra. Tad Limbažu “Top” veikalā divus gadus, tad “Elvi” virtuvē vienu un jutu – tūlīt kaut kas mainīsies, mums jau “zilās lapas” sāka dot… Nē, es nesatraucos, ka palikšu bez darba. Limbažos vakarskolas draudzenes vienmēr palīdzēja, ieteica, deva padomu, kur iekārtoties, bet viss pavērsās citādi,’’ atklāj Sandra, kurai vienā brīdī izmainījās dzīve. 2007. gadā viņai piezvanīja Lādezera pamatskolas direktore Taiga Plitniece un sacīja tieši: “Viktorijas mamma – nāc strādāt skolā, mums vajag palīgu darbā ar romu bērniem!”
Sandra atzīst, ka viņai “saļimušas kājas” – tik negaidīti tas bijis. Darbs veikalā tuvojies atlaišanai, gan jau atrastos cits, bet te – skola! “Ko es tur darīšu?” viņa sākumā izbijusies no lielās atbildības, domājusi, ka netiks galā. “Palīdzēsim, ievirzīsim, mēs tev ticam, jo pazīstam tavu meitu,” iedrošinājusi skolas direktore. Mazos ciemos nekas nav noslēpjams, Sandras raksturs un dzīvesveids pierādījis tikai to labāko, tāpēc arī viņa uzrunāta. “Šaubījos, pārdomāju, bet piekritu,” atklāj Viktorijas mamma, kas Lādezera pamatskolā strādā jau trīspadsmito gadu. Sākotnēji amats “skolotāja palīgs darbā ar mazākumtautību bērniem” nācis no valsts programmas „Čigāni (romi) Latvijā”, vēlāk skola pati radusi veidu, kā Sandru atstāt darbā. Iemesls viens – pārliecinoši rezultāti!
“Man ir tikai viena meita un vīrs lietuvietis. Apprecējos, kad man bija divdesmit trīs. Viktorija bija apdāvināts un zinātkārs bērns, Lādezera pamatskolā mācījās ļoti sekmīgi, vēlāk beidza vidusskolu, tad trīs kursus ekonomistos.
Lai arī augstskolu meita nepabeidza, tagad viņai ir trīs bērni, Viktorijai ir biznesa ķēriens un dzīvē viņa ir izsitusies – ir dibinājusi un vada celtniecības uzņēmumu, kurā strādā arī viņas tēvs un vīrs, ceļ mājas Latvijā un Zviedrijā, ”
lepojas māte un priecājas, ka viņas lielākie mazbērni Marts un Ance mācās tepat, Lādezerā, nevis aizjūras zemēs.
“Ar ko mēs visvairāk atšķiramies no latviešiem? Ar valodu un temperamentu! Mūsu romi visi mājās runā savā valodā, tāpēc bērniņiem ir bail iet uz skolu – ko es tur, starp latviešiem, darīšu? Mans uzdevums ir viņus iedrošināt, palīdzēt, uzmanīt,” stāsta Sandra. Viņa atzīst – sākumā grūtāk ir gājis ar vecākiem. “Cik nervu nepazaudēju, kamēr pārliecināju – deviņas klases ir jābeidz katram, bez izglītības bērniem nebūs nākotnes!” Tagad jau esot vieglāk, vairums ģimeņu “domājot ar galvu”, kas nozīmē – uz skolu bērnus laiž.
Bērni zina, ka var uzticēt bēdu
Sandra ar romu bērniņiem sāk strādāt jau pirmsskolā un sagatavošanas klasē. Viņi jūt pozitīvu attieksmi un zina, ka vienmēr būs “savs cilvēks”, kam uzticēt savu bēdu, ja tāda radīsies. Romu bērnu salīdzinoši nav daudz, šobrīd skolā ir vienpadsmit, bet trīspadsmit gadu laikā Sandras aprūpē bijuši vairāki desmiti. Vismaz puse no viņiem ir aizgājusi mācīties tālāk, daudzi izrādījuši īpašus talantus, bet kopumā iekļaujas vispārējā līmenī – ne labāki, ne sliktāki. “Ir teicamnieki, ir labinieki, ir nedaudz slinkāki, bet visi ir vienkārši bērni, tautība nav iemesls kaut kā zemāk novērtēt prāta spējas. Katram ir savs talants. Dženeta, piemēram, uzvarēja latviešu valodas olimpiādē, sacerējumus raksta labāk un pareizāk kā latviešu bērni, viņas dzejolis bija pat nodrukāts,” ar savējo panākumiem lepojas Sandra. Viņa atzīst, ka neko īpaši tautisku un savdabīgu ikdienā neapgūst, bet, kad ir kāds mazākuma tautībām veltīts pasākums, tad gan ar īpašu degsmi tiek meklētas lugas, dziesmas, ticējumi, dejas. Žēl tikai, ka pašu bērnu ir pārāk maz, lai īstu lugu iestudētu.
“Par agrīnajām laulībām dzirdot, man kļūst jocīgi. Varbūt tas ir veids, kā pavadīt brīvo laiku? Vai nevēlēšanās izglītoties? Taču bērniņu varētu būt vairāk, tas gan tiesa, bet tas jau nav jautājums tikai romu ģimenēm,” secina Sandra, kas skolā strādā ar prieku un jūt gandarījumu par paveikto. Tas atnācis, kad darbam bijuši taustāmi rezultāti. Vaicāta par problēmām, skolotāja palīdze atzīst, ka “bakstīšanās jau skolā notiek,” bet nedomā, ka tai ir saistība ar tautību – bērni vienmēr ir bērni, kādu kādreiz apceļ… Varbūt mazajiem romiem ir īpaši paveicies, ka viņus kāds pieskata un aizstāv?
“Mēs no Kurzemes un Latgales tautiešiem atšķiramies ar to, ka vairāk esam līdzīgi latviešiem. Bērēs nedziedam un nedejojam, lielas sanākšanas nerīkojam.
Izvadām ar Dieva vārdiem un svecēm, mācītājs runā, kapos un piemiņas pasākumā pulcējas vien tuvākie cilvēki. Mēs esam luterāņi, tādā garā arī dzīvojam,” īpašu tradīciju esamību noliedz Sandra, taču atzīst – “uz spožumiem gan esmu kāra, auskari, gredzeni, ķēdītes, viss patīk, vīrs vienmēr zina, kas jādāvina”. Jā, reizēm žēl, ka krāšņie volānu brunči palikuši vien skatuvei un visu tautību sievietes ikdienā kļuvušas līdzīgas. Tad arī noder zeltītie riņķi ausīs un temperaments, lai kaut nedaudz atšķirtos. Sandra apgalvo, ka ar latviešiem visapkārt vienmēr bijušas draudzīgas kaimiņu attiecības, taču piebilst, ka “viss jau atkarīgs no konkrētā cilvēka”. Citādāk domā meita Viktorija, kas pasē norādījusi tautību “latviete”, uz mātes jautājumu “kāpēc?” atbildot vienkārši – “tu taču zini, kāda pret čigāniem ir attieksme”.
Sandra Bogdanoviča strādā, lai tādas neizskaidrojami negatīvas attieksmes nebūtu - kā skolotāja palīgs viņa bērnos cenšas ieaudzināt draudzīgu līdzās būšanas garu un palīdz pierādīt, ka katrs cilvēks vispirms ir personība. Tautība nenosaka vērtības provi – tas jāmācās kā reizrēķins un jāatkārto katrai paaudzei no jauna.
