Sproģu ģimenes meitenes minūtes laikā var noorganizēt diskotēku ar mākslas vingrošanas elementiem. Mazākā – divgadniece Viktorija – atdarina visu, ko pasāk vecākās māsas – Gabriela un Sāra. Nezinātājam pat neradīsies aizdomas, ka šī nav Viktorijas bioloģiskā ģimene.
"Es domāju, vai kādā brīdī nebūs tā, ka bērni nevar kaut ko sadalīt, kādu mantiņu, un tad sāk sacīt – tu neesi īstā māsa, bet jāsaka, ka pat nekas tāds nav dzirdēts," stāsta Pēteris Sproģis.
"Mēs arī pirms tam par to runājām un skaidrojām, un sagatavojām viņas tā, ka arī tā ir norma, arī tā var ienākt māsa ģimenē," piebilst Marta Sproģe.
Kuru katru brīdi Sproģu ģimenē jāienāk vēl vienai atvasei. Par to, ka pašiem pieteicies mazulis, Sproģi uzzinājuši tajā pat dienā, kad apstiprināta aizbildniecība pār Viktoriju. Taču tas nekā nemainīja plānus adoptēt meitenīti.
"Mums ir draugi Amerikā un viņiem bērni ir adoptēti. Vecākajai meitai tie ir draugi, un viņas ir redzējušas to, ka tā ir, ka tāds modelis var būt normāls," atklāj Marta.
"Ir ļoti svarīgi, vismaz mums tas palīdzēja, ka mēs redzējām pozitīvus piemērus, un tad, kad tu redzi, ka tas var notikt priecīgi," skaidro Pēteris. "Tā ir arī viena no Bāreņu svētdienas idejām, ka mēs varētu censties vairāk rādīt un stāstīt šos pozitīvos stāstus, kas var iedvesmot citus cilvēkus."
Ne katra ģimene spēj adoptēt bāreni. Taču Pēteris pārliecināts – ģimeņu, kuras varētu adoptēt, ir krietni vairāk nekā to, kuras šo soli tiešām spērušas. Vērtējot savas iespējas, finansiālais aspekts nav centrālais. Svarīgāk – kāds ir iekšējais cilvēciskais resurss.
"Adopcija viennozīmīgi ir, ka tu sevi nevari paturēt centrā," uzskata Pēteris, "te ir viens cilvēkbērns, kuram ir jādod iespēja dzīvē un savā ziņā tas nozīmē saņemties un nolikt malā to savu egoismu, koncentrēšanos uz sevi un nolikt to otru cilvēku – šajā gadījumā adoptējamo bērnu - viņam pienācīgajā vietā."
"Man šķita, ka tas būs grūtāk, ka būs sarežģītāk," atzīstas Marta. "Bija dzirdēti arī grūtāki stāsti un smagākas situācijas. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no katra iekšējā brieduma vai kā tu raugies uz to. Es domāju, ka jebkurā gadījumā, ja tu gribi kādam palīdzēt un izdarīt kaut ko labu, tad tā mīlestība tikai vairojas un vieta sirdī, lai mīlētu ir."
Otrs Bāreņu svētdienas mērķis ir mazināt cilvēku aizspriedumus, ar kuriem saskārās arī Sproģu pāris.
"Līdzīgi kā tad, kad kāds pāris pasaka – mēs gaidām bērniņu, un visi saka, mēs jūs apsveicam; līdzīgi lai būtu, ka mēs viens otru esam gatavi apsveikt, ja kāds saka – es taisos adoptēt bērniņu, ka pirmā reakcija nav – vai tikai tu esi visu izdomājis? Kā nu būs? Kā būs ar gēniem? Redziet, to visu arī varētu teikt tad, kad gaida kāds pasaka – mēs gaidām bērniņu. Arī varētu teikt – nu, bet jūs esat kārtīgi izdomājuši? Kā ar gēniem? Kā vīram tie gēni? Tu esi viņa vecāku papētījis – kā tur īsti ir? Varbūt nevajag? Mēs taču tā nedarām! Bet kāpēc mēs to darām pie adopcijas? Tie ir aizspriedumi," secina Pēteris.
Lēmums, ka ir īstais brīdis uzņemt bāreni pašu ģimenē, nācis reizē ļoti smagi un ļoti vienkārši.
"Mēs pie šīm domām atgriezāmies arī caur to, ka mēs zaudējām vienu meitiņu, četru gadu vecumā Belliņa nomira," stāsta Pēteris. "Un tas piedzīvojums... mēs atkal sākām par to runāt. Ja mums ir bijušas sāpes, zaudējot bērniņu, tad Latvijā ir tik daudz bērnu, kuriem ir līdzīgas sāpes zaudēt vecākus. Tad, par to runājot, mums bija tā doma, ka varbūt no šīm divām sāpēm var notikt kaut kas labs. Mēs toreiz arī tā runājām, ka – ja mēs to darītu un ja tā būtu meitene, ko mēs adoptētu, tad mēs varētu viņu saukt par Viktoriju, jo Belliņa kā otrais bērns ģimenē – es viņai biju sacījis, ka viņa ir otrā un tas nozīmē uzvara – "victory"."
Drīz pēc tam, kad viņi par šādu izvēli bija pastāstījuši citiem, tika saņemts zvans – ir maza meitenīte, kurai vajadzīga ģimene – un viņu sauc Viktorija.
"Viktorija ir arī tāda kā mūsu uzvara kaut kādā veidā. Un mēs gribam cerēt arī, ka tā būs arī viņas uzvara. Viņas iespēja dzīvē," - pārliecināti saka Pēteris Sproģis.
