Skolotāja Daiga – tā rēzeknieti Daigu Stavsku, kura pēc 30 gadu dzīves Ukrainā atgriezās Latvijā nu jau bēgles statusā, sauc skolēni Rēzeknes 5. pamatskolā. Daigai, kā pati saka – kas to būtu domājis! –, noderēja Latvijā iegūtā filologa izglītība.

"Pēc 30 gadiem noderēja Latvijas Universitātes diploms, kurš bija jau aizmirsts.

Protams, tagad vajag atjaunot visas zināšanas. Aprīlī mani uzņēma Izglītības ministrijas projektā – kā skolotāja palīgu ukraiņu bērniem. Turpinu strādāt šajā projektā kā pedagoga palīgs ukraiņu bērniem. Man ir pati tuvākā saikne ar viņiem, jo esmu no Ukrainas. Es pati biju tajā situācijā, kurā bija bērni, tāpēc viņiem ar mani viegli gan par to situāciju, kas bija, gan par to, kas tagad notiek," stāstīja sieviete.

Toreiz, deviņdesmito gadu sākumā, Daigas ar vīru pieņemtais lēmums doties uz dzīvi Ukrainā nenācās viegli.

"Kā es saku, kā dekabrista sieva ar diviem bērniem aizbraucu līdzi vīram uz Ukrainu. Viņam arī bija jauktā ģimene, bet bija jauktie laiki, 1991. gads. Un radās doma, ka viņš gribētu atgriezties tēva dzimtenē. Viņš pats ir dzimis Latvijā, bet tēvs no Ukrainas. Priekš manis tas bija ļoti liels trieciens. No grieķu valodas vārds Daiga tulkojas kā ''asns'', un man bija sajūta, ka mani no vienas vietas izrāva un pārcēla uz otru, bet iestādīt aizmirsa. Un tad es vienā brīdī sapratu, ja es tā ilgi sevi mocīšu, nekā laba nebūs. Man vajag iemācīties šeit, kur mani dzīve ir atvedusi, atrast sevi," stāstīja Daiga.

Sievietes pirmā darbavieta Ukrainā bija Lauksaimniecības akadēmijā, kur viņa strādāja par laboranti. Vēlāk saņemts piedāvājums darboties reklāmas jomā, un pēc 15 gadiem, pieņemts lēmums veidot savu uzņēmumu.

"Katram dzīvē notiek kaut kāds lūzums, un 2010. gadā arī manā dzīvē notika sava veida lūzums, kad es sapratu, ka kaut ko vajag mainīt.

Es atvēru savu firmu – reklāmas firmu "Daiga". Mēs desmit gadus līdz vīrusa karantīnai aktīvi nodarbojāmies ar izstādēm, tirdziņiem, gadatirgiem. Es pati dzīvoju Žitomirā. Sākumā organizējām vienas pilsētas mērogā, pēc tam mēs organizējām 52 pilsētās Rietumukrainas rajonos," stāstīja Daiga.

Šī gada 24. februāris, kad Ukrainā sākās karš, Daigas Stavskas ģimenei lika domāt par atgriešanos Latvijā. Viņa kopā ar vīru jau bēgles statusā devās uz Rēzekni, kur dzīvo Daigas māsa.

"Mēs braucām tā, kā visi – bez dzīvesvietas, bez drēbēm.

Tu varēji paņemt līdzi to, ko tu varēji paņemt rokās. Jo no Ukrainas līdz Polijas robežai mēs gājām kājām. Tā kā kara filmās rāda, ka cilvēki iet pāri tiltiem ar čemodāniem, ar bērniem. Nu, tas ir briesmīgs skats. Tas ir briesmīgs skats un briesmīgas sajūtas. Negribas par to pat domāt, jo tas bija ļoti grūti," sacīja Daiga.

Ukrainā Daigai un viņas vīram palikuši dēli.

Sieviete stāstīja: "Meita Luksemburgā, mazmeita Vācijā. Dēls Ukrainā, jo dēlu iesauca [armijā]. Viņš aizstāv Ukrainas brīvību. Lūdzam Dieviņu, lai būtu dzīvs un vesels. Katru rītu vismaz sūta ziņu. Vīra dēls arī ir Ukrainā. Tāpēc mēs abi divi gaidām ziņu no saviem bērniem."

Šobrīd skolā, ko pati absolvējusi pirms četriem gadu desmitiem, Daiga Stavska strādā ar ukraiņu bērniem. Runājot par nākotni, viņa godīgi atzīst – braukt prom no Latvijas vairs nevēlas.

"Es negribu vairs atpakaļ, laikam mana misija ir izpildīta," uzsvēra latviete Daiga.