Panorāma

Valsts arhīvam trūkst telpu

Panorāma

Vēsture «Panorāmas» videoarhīvos

Mana Latvijas vēsture: Oskars Kaulēns

Mana Latvijas vēsture: Oskars Kaulēns

Dzimuši brīdi pirms notikumiem, kas vēstures lappusēs aprakstīti kā saliedētības, sirdsdegsmes un patriotisma augstākais punkts. Kad drosminieki sāka skaļi teikt, ko domā, Oskars Kaulēns tikai vēl mācījās runāt. Atmodas notikumus īsti neatminas, taču spēj atsaukt atmiņā gaisā virmojošas bailes. Taču ar lielu lepnumu šo īsto Latvijas veiksmes stāstu stāsta citiem, kas jau piedzimuši brīvā Latvijā. Vēstures skolotājam Oskaram Kaulēnam ir 28 gadi un viņš ir mīļākais skolotājs ne vienam vien Rīgas Lietuviešu vidusskolas bērnam.

Oskars nekad nebija iedomājies, ka stāvēs klases priekšā un mācīs. Gribēja kļūt par žurnālistu, vēlāk domas mainīja un studēja politoloģiju. Strādāja Latvijas Universitātē, taču juta - tā nav īstā vieta, tāpēc pieteicās „Iespējamajā misijā". Nu misija jau noslēgusies, bet viņš palicis skolā. Rīgas Lietuviešu vidusskolā Oskars strādā trešo gadu. „Pirmo reizi man ir piektie. Mazās enerģijas bumbas! Pagājušo gadu man bija vidusskola. Es pabeidzu vidusskolu! Man bija pirmais izlaidums kā skolotājam. Tas bija fan-tas-tis-ki!!!! jutos daudz labāk kā skolotājs izlaidumā, nevis savā 12. klases izlaidumā," salīdzina Oskars.

Viņš savā darbā mēģina iedvesmot, nevis pierunāt. Skolēni saka – „A, kāpēc man tik daudz jādara? Es atbildu ar vienu piemēru. Tu nopērc jaunu telefonu. Skārienjūtīgu! Kāda ir varbūtība, ka apgūsi funkcijas, pats spaidot? Un kāda- lasot instrukciju? Viņi atbild- protams, pats spaidot! Es saku- a kāpēc mācībām nav jābūt tādām? Ka tu pats spaidi, mēģini, rosies? Nu?  Un es esmu tā instrukcija, kas var palīdzēt, ja galīgi nesaprot. Pašam jādara! Dzīve taču ir par darīšanu!," norāda Oskars.

Vēsture Oskaru interesējusi vienmēr un mazliet žēl, ka atmodas laiks sakrīt ar bērnības laiku. Latvijas Tautas Fronte, Baltijas ceļš, Neatkarības deklarācija, Barikādes. Tas viss piedzīvots visai nosacīti. Atšķirība pirms un pēc tik tikko aiz astes satverama - bērnam saprotamās, sadzīviskās lietās. Piemēram, ka pēkšņi, iespēja nopirkt jaunu gultu nav jāvinnē loterijā, ka veikalos vienkārši tāpat var nopirkt apelsīnus un  košļenes katru dienu, ja vien ir nauda. Un ka naudas makā ir nevis kapeikas vai rubļi, bet santīmi un lati. Cik dārgi maksājusi šī jaunā dzīve, Oskars ļoti labi zina, bet īsti sajutis gan nav. Es atceros - sēžu virtuvē. Pretī mamma. Laikam tas bija augusta pučs. Bet varbūt jaucu. Man tā sajūta - man saka, ārā labāk neiet, notiek pārmaiņas. Es neko, protams, nesaprotu, kas notiks. Es skatos pa logu. Divas piecstāvu pelēkas blokmājas. Pa vidu redzama radiotehnikas rūpnīca. Es sēžu un gaidu, kad sprāgs, ies pa gaisu. Ja būtu jāizvēlas viens notikums, kurā es ar visu savu apziņu gribētu piedalīties, tad tās būtu barikādes. Tā sajūta, ka liela, cēla mērķa labā dari vairāk, nekā no tevis prasīts," secina Oskars.

Darīt vairāk nekā prasīts - tā vienkārši ir viņa būtība. Oskars atzīst - ir tāda sajūta, ka esmu parādā par visām iespējām, mazākais, ko varu darīt - ir palīdzēt citiem tās apzināties un izmantot līdz pēdējam gramam. Šī sajūta, apvienojumā ar milzu ideālismu, Oskaram liek ticēt - otra tautas fronte būtu, ja vien vajadzētu. „Var jau būt, ka es nobītos iet ar karogu pa priekšu, sakot, ka mums vajag brīvību. Bet man vienalga ir sajūta, ka mēs esam tā paaudze, kurā ir tas ideālisms iekšā. Caur vecāku, vecvecāku stāstiem viņš mūsos nosēdies kā nogulsne. Tas, kas vajadzīgs- kaut kādos brīžos to mēģeni bišķīt sakratīt un tad jau mēs nonāktu pie tā, kas esam!" atzīmē Oskars.

Skolotāja darbs – tas ir Oskara ikdienas patriotisms. Par skolotāja algu viņš nesūdzas un streikā, visticamāk, nepiedalīsies. Tajā pat laikā viņš saprot un atbalsta kolēģus, kas to darīs. „Es nejūtos, ka valsts mani būtu „apbižojusi", bet skaidrs, ka tas būtu darbs, ko iegulda, mācot, audzinot, palīdzot, būtu jābūt adekvātai enerģijas, ko iegulda. Vai tiešā veidā projicēju uz valsti, ka valsts man kaut ko nav iedevusi? Nē!" viņš pauž.

Saviem bērniem viņš uzsver- vēsture tie nav fakti un skaitļi, tās ir likumsakarības. Tā ir saistviela visam, kas notiek. Oskars gatavs pievērt acis uz kādu kļūdu datumos, galvenais, lai bērniem pakrūtē iekņudās, nesot savu svecīti pie Rīgas pils mūra un nepārstāj kņudēt pēc iespējas ilgāk. Lai ir lepnums par sevi, savu dzimtu, pilsētu un valsti. Oskars saka- viss ir vienkārši: labāka Latvija ir labāki cilvēki.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti