Sirmgalvei ir 95 gadi. Viņa ir piedzīvojusi divas varas maiņas, ārkārtīgi labi atceras pirmās brīvvalsts laikus. Tamāra nāk no jauktas ģimenes, bet bērnībā apmeklēja krievu skolu, jo tā bija tuvāk mājām. Vairāk nekā divdesmit gadus nostrādāja tipogrāfijā. Skatoties uz šo apbrīnojami izturīgo sievieti, kuras acis vēl aizvien ir dzīves un skaidra prāta piepildītas, galvā pat neienāk doma nosaukt viņu par vecu.
Tamāras kundzi pazīstu jau no agras bērnības. Viņa ir manas vecvecmāmiņas Lidijas draudzene. Kad biju pavisam mazs, Tamāra mani dažreiz arī pieskatīja, kad vecāku vai omas nebija mājās.
Pēc viņas stāstītā, neatkarības atjaunošanu it visi sagaidīja ar milzīgu sajūsmu. Ar cerībām skatījās nākotnē, kur pie varas būs „mūsējie”. Taču ar jauniem laikiem pienāca arī vilšanās.
Viņa atceras, ka Latvija balstījās uz lauksaimniecības, bet tagad “lauksaimnieki nabagi, viss pārdots, nekas nav pašiem, pat adatu nevar uztaisīt paši… “ saka pensionāre.
Tāpat, kā es, Tamāra nesvin ne 4., ne 9. maiju. Iemesli, kāpēc mēs to nedarām atšķiras. Sirmgalvei tā ir vilšanās un nepiepildītas cerības, bet manā gadījumā nenoteikta nacionālā identitāte. Sevi uzskatu par Latvijas krievu. Kopš bērnības jutos svešs, ik pa laikam dzirdot ne īpaši glaimojošus apzīmējumus savai etniskai piederībai. Kā saka Tamāras kundze, agrāk cilvēki bijuši draudzīgāki.
“Es neatceros, ka mēs bērni strīdētos, kurš ir latvietis, dziedāja latviski un krieviski, nekad nestrīdējās savā starpā, pretī bija vācu skola, ar vāciešiem runājām, atcerējās Tamāra.
Ar Tamāru parunājām arī par 9.maiju. Manā ģimenē nav iedibinātas tradīcijas apmeklēt šajā datumā pieminekli Uzvaras parkā. Lai gan vienreiz es tur biju. Atnācu pēc vienotības un piederības sajūtas. It īpaši vērienīgi šī diena atzīmēta padomju laikā. Pēc Tamāras kundzes domām, kritušos jāpiemin klusumā, nevis jārīko liela mēroga pasākumi.
Viņai arī uzskata, ka “tādu jandāliņu taisīt, kā tur” nevajadzētu, pieminēt Padomju savienību un Staļinu nevajadzētu, “te tomēr ir Latvija”.
Atgriežoties pie mūsdienām, pensionāre pārmet pašreizējai valsts varai, ka tā domājot tikai par sevi, nevis par tautu. Nesenais algu palielinājums Saeimas deputātiem un ministriem īpaši aizkaitināja sirmgalvi, kurai no savas nelielās pensijas jāapmaksā īre, malka, pārtika, rēķini. Izaicinājums… Tieši šis vārds, manuprāt, vislabāk raksturo Latvijas ikdienu. Kāpēc mēs nevaram dzīvot labāk?
Savās pārdomās dalās Tamāra: PSRS laiks bija, “tagad Eiropai vajag, kad tad paši sev, kad paši latvieši valdīs un darīs savai tautai? Pašiem sava mugurkaula nav?”
Neraugoties uz visiem pārdzīvojumiem un neizsāpētām lietām, es, Iļja Kozins, esmu pateicīgs, ka dzīvoju valstī, kur nav kara. Pateicīgs par to, ka varu brīvi ceļot un brīvi izteikties. Pirmssvētku laikā es vēlos iegūt neatkarību no pagātnē piedzīvotajām šausmām un aizvainojumiem. Un varbūt tad mums visiem kopā izdosies īstenot Tamāras un vairāku viņas laikabiedru nepiepildītās cerības par laimīgu Latviju.
