Uz tikšanos ar aktieri Andri Lielo es, Olga Dragiļeva, Latvijas Televīzijas korespondente Krievijā, eju pa Maskavas ielām, kas vēl tikai gatavojas 9.maijam. Tuvākajās dienās Krievijas galvaspilsēta burtiski eksplodēs ar "Georga lentītēm", sarkanām zvaigznēm, padomju armijas simboliem. Andris starp Rīgu un Maskavu dzīvo visu savu profesionālo mūžu. Te viņš ir apprecējies, te izaudzināja dēlus. Es te dzīvoju tikai trīs mēnešus un nespēju pieņemt un saprast to degsmi un toni, ar kuru Maskavā svin 9.maiju. Varbūt Andris var?
Mēs tiekamies pie metro “Čistije prudi”, vienā no skaistākajām Maskavas vietām – te ir skvērs, dīķis, kur vasarā mājo gulbji. Dažreiz izskatās vairāk pēc Rīgas nekā pēc Maskavas. Pirms tikšanās noskatījos Andra priekšnesumu televīzijas kanālā NTV – viņu aicināja uz diskusiju par Latvijā aprēķināto summu par okupācijas nodarītajiem zaudējumiem. Andris bija profesionāls – uzreiz pieņēma spēles noteikumus, no pirmā vārda pacēla balsi un izstāstīja, cik varēja – par deportācijām, Sibīriju. Pretī viņam sēdēja Viktors Alksnis un Aleksandrs Gapoņenko.
“Pirmās divas minūtes runāju, un pēc tam bija cauri. Pēc tam sēdēju iekrampējies solā un klusēju. Es jau to visu biju dzirdējis, tāpēc jau operas teātris ir brīnišķīgs, tu zini jau to operu un domā: "Ā, klausies, šodien viņi dzied kaut ka savādāk." Es nevaru noslēpt savu attieskmi. Ja es viņu varētu noslēpt, mana karjera ietu uz priekšu zaļodama. Paskaties uz Jermoļņiku, teiksim, kurš dzimis Ļvovā, bet nomazgāja ukraiņus, ka tie esot fašisti. Un tagad sēž visos konkursos, viņam dod projektus... Kaimiņš man divus gadus prasīja, vai viņš var braukt uz Lietuvu ar mašīnu, tagad bija un stāsta, ka tagad tikai ar mašīnu braukšot. Bet pirms tam jau aizmirsa, ka viņš man stāstīja, ka viņu tur uz pirmā koka pakārs...”
Pirms dažām dienām ar kolēģi filmējām militārās parādes mēģinājumu. Naktī pa milzīgajām Maskavas ielām brauca tanki, bruņutransportieri, smagā tehnika. Tanku ķēdēm nebija uzlikti speciālie gumijas apvalki un tie burtiski grauza asfaltu – zeme drebēja zem kājām, gaisā – asfalta putekļu mākoņi.
Kad mēģinu ar Andri runāt par 9.maiju, par uzvaru Lielajā Tēvijas karā, tā to sauc te, Maskavā, mums sanāk teju debates. Pēc desmitiem interviju ar ekspertiem, ielas aptaujām es saprotu, ka 9.maijs Krievijā aizstāj vienojošo ideoloģiju, pie kuras šī tautas ir pieradusi, bet kuras tai īsti nav. Tā ir gandrīz reliģija. It īpaši tāpēc, ka daudz kam ir vienkārši jātic un fakti par kara cenu, padomju vadības nemākulīgo kara stratēģiju un to, ka Staļins un Hitlers ir līdzatbildīgi kara uzsākšanā, te runā tikai retais. Uzvara te nozīmē ne tikai pagātnes sasniegums un upurus, bet arī pārākumu šodien. Andris, šķiet, daļēji piekrīt.
“Nu, ja cilvēki ir šauti miljonu miljoniem, kaut kas viņiem bija tāds. Tā cena, ko krievi uz nolikuši uz uzvaras altāra, tā nav pielīdzināma ne pie kā cita. Es to saprotu, izprotu un atzīstu. 9.maijā viņus vajag apsveikt ar uzvaru, viņiem vajag uzsaukt, samīļot. Jo dziļākajā būtībā viņi svin savus upurus. Un lai viņi pārdzeras, lai ēd šašliku, bet 9.maijā vajag iztrakoties, 10.maijā visu savāks. Tas ir tāpat, kā mēs gribam, lai mums atzīst 18. novembri, latvietim vajag panākt pretī par latvieša uzvaru. Tad, kad mēs viens otru atzīsim un pieņemsim, tad mēs varēsim saprasties. Vajag, lai panāk viens otram pretī,” saka Andris.
