Vairākus gadus esot svešumā, maizes muzeja īpašnieks Jānis Krieķis saprata, ka ilgojas pēc Latvijas rupjmaizes garšas. Pēc atgriešanās dzimtenē šīs ilgas viņu pamudināja izprast rudzu rupjmaizes gatavošanas procesu.
„Kad es atgriezos mājās, tad man bija radusies ideja pašam cept maizi un radīt tādu svētku sajūtu tad, kad šī maizes cepšana notiek. Ar smaržu, ar sakoptu telpu un senām tradīcijām,” stāsta Krieķis.
Drīz vien maizes cepšanas arods Jānim bija rokā, un viņš saprata, ka ar savām iegūtajām zināšanām ir jādalās tālāk. Tā kā otra viņa aizraušanās ir priekšmetu kolekcionēšana, viņam šķita vien loģiski abus savus hobijus savienot. Tā maz pamazām viņš radīja nelielu maizes muzeju.
„Tā jēga bija tāda – radīt šo mājas sajūtu un arī attieksmi pret maizi, pret maizes mīlestību. Es domāju, ka tā ir galvenā jēga šai vietai. Nu, kas tad to izdarīs, ja es tagad neizdarīšu!? Es ceru, ka mani bērni darīs to tālāk,” saka Krieķis.
„Tā ir tāda senu tradīciju kultivēšana, īstenībā to vajadzētu katram latvietim, kurš mīl tēvzemi un kas šeit ir dzimis un audzis. Tai būtu jābūt kā pamatvērtībai cilvēkam,” pauž maizes muzeja bārmene – viesmīle Benita Krieķe.
Katru sestdienu muzejs piepildās ar maizes smaržu, telpas tiek izrotātas ar meijām un krāsnī cepas jauni kukulīši. Lai gan pagaidām Jānis par saviem turpmākajiem plāniem muzeja attīstīšanā runā izvairīgi, tomēr atzīst - ideju ir daudz un sola, ka pārsteigumi vēl sekos.
