"Ar Rūjienas salātiem ir tā – otrajā dienā tie gandrīz vai garšo labāk nekā pirmajā, jo tiem ir mazliet jāievelkas," sacīja Ķibere, kura, tiekoties ar Sasaki, gatavojusi šos salātus.
Kopumā viņas pārziņā bija četri ēdieni – pelēkie zirņi, rupjmaizes kārtojums, kā arī Valmieras un Rūjienas salāti. "Tā kā šo grāmatu raksta par visu Latviju, zināmā mērā mums ir jābalstās uz ēdieniem, kas ir raksturīgi visai Latvijai, un, lai popularizētu Valmieras novadu, arī Valmieras vārdu un Rūjienas vārdu, gatavoja arī Valmieras un Rūjienas salātus," viņa skaidroja.
Šo grāmatu izdos Japānā japāņu valodā, un kopumā autore Latvijā tikās ar 20 saimniecēm Kurzemē, Latgalē, Vidzemē, Latgalē.
Latvijas recepšu grāmatas iniciatore japāniete Keiko Sasaki ir Igaunijas Ārlietu ministrijas darbiniece, kura kopš 2018. gada, sadarbojoties ar Igaunijas vēstniecību Japānā, organizē Baltijas valstu valodas kursus un igauņu ēdienu meistarklases un izdevusi igauņu ēdienu recepšu grāmatu. Un šo meistarklašu apmeklētājus ieinteresējuši arī latviešu un lietuviešu ēdieni.
"Japāņi, gatavojot igauņu ēdienus, ļoti ieinteresējās par visu Baltijas reģionu, tai skaitā Latviju un Lietuvu,"
skaidroja Ķibere.
Kā līdz šai recepšu grāmatai nokļuva rūjieniete Guna Ķibere? Izrādās – Rūjienai ir sadraudzības pilsēta Japānā Higašikava, bet Ķibere savulaik bija Rūjienas Tūrisma un kultūras centra vadītāja un pat vairākas reizes pabija Japānā. Būdama prasmīga saimniece, viņa tur japāņus iepazīstinājusi ar mūsu ēdieniem.
"Mēs pat Higašikavā esam rīkojuši ēdienu meistarklases, esam gatavojuši gan pelēkos zirņus, gan rupjmaizes kārtojumu. Japāņiem mūsu garšas patīk. Viņi brīnījās par mūsu rupjmaizes kārtojumu. Viņi neko tādu nebija ēduši. Pirmkārt, tur izmantojam rupjmaizi, un arī saldais krējums viņiem veikalā nebija pieejams. Tad, kad mēs 2008. gadā pirmo reizi devāmies uz Higašikavu, mēs parakstījām sadraudzības līgumu, un ēdienu meistarklasē gatavojām rupjmaizes kārtojumu. Tajā reizē mēs vedām līdzi rupjmaizes rīvmaizi un uz vietas pasūtījām, lai mums sagādā saldo krējumu. Viņi teica, ka saldo krējumu ir pat pasūtījuši no Tokijas, bet pēc mūsu ēdienu meistarklases tagad arī vietējos veikalos esot nopērkams. Viņiem ļoti, ļoti iegaršojās šis saldais ēdiens. Pelēkie zirņi arī ir gatavoti. Viņi pirmkārt brīnās, ka zirņi ir pelēki. Zirņus ar speķi viņi ēda un slavēja," skaidroja Ķibere.
Interesants ir arī stāsts, kāpēc Rūjienai ir izveidojusies sadraudzība ar tik tālu esošu pilsētu.
Izrādās, tas savā ziņā aizsācies jau barikāžu laikā. "Tad pie mums ieradās daudz korespondentu no visas plašās pasaules, arī no Japānas. No Japānas ieradās žurnālists, tieši no Higašikavas pilsētas un fotografēja, filmēja, aprakstīja šos notikumus. Pēc tam, kad fotogrāfs atgriezās atpakaļ Higašikavā, viņš par to vairākās sērijās uzrakstīja vietējā laikrakstā, un pilsētiņas iedzīvotāji aizrāvās ar šo stāstu, ar to, kā mēs cīnāmies par brīvību, jo izredzes jau nebija nekādas lielās – ar dziesmu, ar Dieva vārdu, ar dejām, ar domām par brīvu Latviju, labi zinot, ka pie mums iekšā bija gan krievu armija, gan ieroči, bet tomēr mēs uzvarējām," viņa stāstīja, norādot, ka japāņi gribējuši draudzēties ar latviešiem, un tā izveidojās abu pilsētu sadraudzība.
Visciešākā sadarbība esot skolām – katru gadu Rūjienā ierodas 3–5 Higašikavas skolēni, savukārt Rūjienas vidusskolas skolēni katru gadu dodas pieredzes braucienā uz Higašikavas vidusskolu.
Protams, sadarbība ir arī citās jomās, bet par šo sadraudzību Rūjienā liecina gan tur esošā Japānas istaba un arī sakuru birzs, bet savukārt Higašikavas parkā pavasaros uzzied Latvijas baltie ceriņi.
