LTV filmas

LTV dokumentāla filma. «Miers. Robeža. Tilts»

"MĒS" LTV muzikālā filma

Popstudija «Jūras akmentiņi» TIK VIEN

LTV dokumentāla filma. «Aglona. Mirklis pirms»

Ļaudis, kas stāv aiz svētkiem sapostās Aglonas

Aglona un augusts – tie ir divi īpaši lielumi daudzu ceļinieku dzīvē. Ceļinieku, te es domāju tos, kuri iet uz Latgali, lai satiktu Dievmāti, mieru, klusumu, un iespējams, paši sevi. Aglonas svētki, 15.augusts,  Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas diena,  allaž pulcē tūkstošus. Tie ir svētki, kas Aglonu ieceļ Latvijas kartes centrā  - ar krusta gājienu, pusnakts misi, tuviem un tāliem viesiem. Bet, lai tas viss notiktu, kāds ilgi, neatlaidīgi un pacietīgi strādā, klusi un neredzami Aglonu poš, un mēs ejam viņus satikt.

Balti, vēsi mūri

Kad dienas vidū iebraucam Aglonas bazilikas sētā, abpus majestātiskajiem, baltajiem torņiem sastājušies viegli rozā un iepelēki mākoņi. Sisina sienāži, un debesszilā Cirīšu ezerā šūpojas dūmakaina augusta saule. Priesteris Daumants Abrickis ir Rēzeknē, bet pa telefonu saka, lai ejam pie tūrisma informācijas centra saimnieces Elvīras Ūgaines, kura mūs iekārtos klostera viesnīcā. Viņa mūs ir pazinusi, gaida un saliek pa vietām.

Klostera mūri ir biezi, balti un vēsi.  Kāpņu telpas pusstāvā izžauti svaigi mazgāti krekli. Te būs durvis, pa kurām vēlāk dosimies satikt komandanti Inesi, šuvēju Ināru, kāpsim virtuvē pie pavāres Marutas, simtreiz satiksim priesterus Daumantu, Juri un Lauri, iesim pie altāra palīgiem Jāzepa un Broņislava, izsmiesimies sulīgos jokos ar vietējiem strādniekiem, kuri gribēs, lai pataisām viņus slavenus, un daudziem citiem jauši un nejauši satiktiem cilvēkiem.

Dievmātes svētglezna.

Virtuve kā mājās

Aglonas bazilika ir vaļā arī pirms septiņiem no rīta, kad, tīkama dzestruma apņemti, dodamies uz pirmo misi. Dievnama velves ir dziļas un gaišas. Kalpo priesteris Juris Skutels. Baznīcā – pulciņš darbinieku un mēs. Smaržo lilijas, un  rīta mise, kas sākas ar dzidru zvaniņu, ir mierīga un klusa, bez ērģeļu skaņas un eņģeļu balsīm, ko dzirdēsim vēlāk. Šī ir rīta lūgšana Dievmātei brīnumdarītājai, kuras svētglezna, dienai sākoties, iznirst no aizsega.

Jau pēc pusstundas, kad mise ir galā, kāds paguvis nopeldēties ezerā vai vēl pusstundu nosnausties, ēdamtelpā, kur tiek pasniegta maltīte, satiekam  pavāri Marutu Repšu. Zilā priekšautā un matus nosegusi ar tīkliņu, viņa rosās pie plīts, lielos šķīvjos liekot dzeltenus omletes četrstūrus, tomātu un gurķu šķēles. Brūnā māla kannā kūp ūdens tējai, baltā krūzē melnē kafija. Maruta pāri letei sniedz ēdienu un siltumu. Viņas virtuve smaržo pēc mājām. No Preiļiem vests siers, no Rēzeknes gaļa, maize – no vietējās maiznīcas. Lielā toverī Marutas pašas sālīti gurķi.

Pavāre Maruta Repše rosās virtuvē.

Viņa šeit strādā gadu, pagaidām aizstāj kolēģi, cer uz palīgu, bet citādi tiek galā viena pati. Trīsdesmit gadu nostrādājusi Aglonas Katoļu ģimnāzijas virtuvē, Maruta gatavo ātri un garšīgi. Mēs brokastojam reizē ar priesteriem un grupu poļu svētceļnieku. Vēlāk būs pusdienas un vakariņas, Marutas gatavotā biešu zupa, kotletes un saldais krēms. “Ja nebūšu uz vietas, priesterīši pasildīs,” viņa saka. Šogad Aglonas svētki uz ielūgumiem, un Maruta cer, ka varēs misi noskatīties mājās televizorā. Bet nākamgad, ja vīruss beigsies, katli burbuļos un kūpēs.

Tūju boačūska

Koši baltās Aglonas bazilikas pagalmā, dienesta pusē, kur atved pastu, maizi un sveces, kur piestāj tie, kuri grib satikt priesteri vai ir citās darīšanās, iesāņus celiņam zālē guļ prāvi, sveķaini smaržojoši tūju zari. Veikli, ar šķērēm knikstinot zaļumus, strādā floriste Sandra Ozola. Mazākie zari gulstas kaudzē, lielie tukšie un apgrieztie ceļo uz malkas bedri. Tas ir iesākums vairāk nekā desmit metru garām vītnēm, kas svētkos apjozīs pāvesta altāra kolonnas baznīcas ārpusē. “Kad nesam, ir ko turēt. Apjožam ap kaklu kā boačūskas,” Sandra smejas.

Floriste Sandra Ozola.

Viņa, būdama profesionāla floriste, blakus saviem pienākumiem pašas saimniecībā un audžuģimenē, vītnes bazilikai pin jau trīsdesmit gadu. “Pirmsākumi bija diezgan drūmi, jo man nācās apgriezt savu skaisti izaudzēto dzīvžogu. Pēdējos gados mums ir paveicies, jo cilvēki ir atsaucīgi un ziedo savas tūjas. Tā arī šoreiz notika. Lūk, kāda kaudze ar tūjām, un izskatās, ka šogad pietiks ļoti labi,” Sandra cilā smaržojošos zarus.

Līdz svētkiem vēl ir daudzas dienas, bet ar vītnēm ir jāsāk darboties laikus, jo darbs ilgs un piņķerīgs, tāpēc dievnama dekorēšanai neizmanto ozolzarus, jo to lapas sažūtu un sačokurotos. Sandra pieskata arī dievnama ziedus, un priecājas, ka laiki gājuši uz priekšu, ka tagad ir oāzes un citi līdzekļi, kā ziedus ilgi saglabāt svaigus.

Gandrīz Jāņu vainags

Lejā, pagrabā, tūju zari top par vītnēm. Bazilikas brīvprātīgās Skaidrīte Mežiniece un Lija Egle gaitenī mēra un griež smalku virvi un uz tās pamīšus kārto tūju zarus. Tos sien tā, lai vītne veidotos blīva, viegla un stingra. “Par spīti tam, ka rokās ir cimdi, dienas beigās plaukstās ir rievas,” saka Skaidrīte, kura ikdienā ir medmāsa psihoneiroloģiskajā pansionātā, bet jau daudzus gadus ir daļa no Aglonas ģimenes, vij  svētkiem vītnes un arī ikdienā, kad vien brīvs brīdis, aprūpē ziedus gan dievnamā, gan ārā, izmazgā vāzes, sakārto altāra segas. Savukārt Lija ir skolotāja, un abas teic, ka šajā darbā ir jāiemanās un ne visi to uzreiz var.

Brīvprātīgās Lija Egle (sarkanā blūzē) un Skaidrīte Mežiniece (zilā blūzē) no tūjām darina rotājumus.

Pinot visu ko var izrunāt, atcerēties, arī dažādus jokus un kuriozus, kuru baznīcas pošanas procesā nav mazums. “Kad mācījos pamatskolā, mani atveda uz Aglonu, un man jau tad ļoti patika. Bija bērnības sapnis te dzīvot un, redz, kā īstenojās,” teic Lija. Svētkos abas nebūs. Saposīs dievnamu un dosies mājās. “Es dzīvoju tepat un man ir balkons pretī bazilikai, tāpēc visi svētki, var teikt, ir acu priekšā,“ Skaidrīte saka. Viņai svētkos  galvenais esot krusta ceļš, dziedājumi, tas rosina uz pārdomām. “Mēs te dzīvojam, pie Dievmātes jebkurā brīdī varam atnākt, un tā kā šogad ir ierobežots skaits cilvēku, ļausim nākt tiem, kuri te var atbraukt gadā reizi. Citādi jau es svētkos esmu katru gadu, jo vītnes ir gatavas un uz to laiku man ir brīvs. Skaidrītei citādāk – puķes, vāzes jāpielabo, arī svētkos joprojām ir darbs,” piebilst Lija.

Nospriežam, ka vītne ir kā viens liels Jāņu vainags. Vismaz, iemācoties to vīt, neviens kronis nebūs par grūtu. Tūju vītnes līdz svētkiem uzglabās ledusskapī.

Nezaudēt cerību

Koktēlnieks Jāzeps Skutāns.
Aglonā gatavojas pusdienlaika misei. Balto komžu apvilcis, koktēlnieks Jāzeps Skutāns gatavojas kalpot pie altāra. Ieliecies celī iepretim Dievmātes svētgleznai, viņš atver altāra vārtiņus. Te, bazilikā, daudz kas ir tēlnieka rokām radīts, arī zeltā krāsotais ietvars zem svētgleznas, kur glabājas votas – pateicība par uzklausītām lūgšanām, svētbilžu galdiņi, krucifiksi.

Pirms vairākiem gadiem Jāzepu skāra slimība, kas savilka ķermeni un roku. Kad uzejam virs altāra apskatīt viņa darbu, Jāzeps klusu atzīstas, ka darbnīcas viņam vairs nav, roka pārāk neklausīga un lieliem darbiem pagaidām nav spēka. Bet viņš ir apņēmības pilns nepadoties. Katru dienu vingrinās un tic, ka koks pie viņa atgriezīsies, un katru dienu tā ir arī viņa lūgšana, kalpojot šeit, baznīcā. Jāzeps ir arī tas, kurš pirmo reizi pēc garajiem pandēmijas mēnešiem uzkāpj līdz virvei un iekustina Aglonas zvanus. Tik ilgi tie bija klusējuši, vairoties aicināt cilvēkus, kad visa Latvija ir divu metru distancē.

 

Māsa Marija

Pie Jāzepa apdarinātā “votu skapja” atgriežamies vēlreiz. Šoreiz ar māsu Mariju. Viņa ar teju enciklopēdiskām zināšanām izstāsta par katru aiz stikla redzamo priekšmetu. Daudzas votas te atceļojušas vēl no iepriekšējā gadsimta – sudrabā atveidotas sirdis, ordeņi un rotaslietas, pat maza lūgšanu grāmatiņa – tik dažādi cilvēki pateikušies Dievmātei par piepildītu brīnumu vai izsaka vēl kādu karstu vēlēšanos.

Māsa Marija ir cilvēks, kurš Aglonu baziliku un teritoriju pazīst līdz pēdējam sīkumam, jo tieši viņa svētku laikā palīdz uzraudzīt kārtību. “Svētkos ir lielas cilvēku masas, un tās ir jāpalīdz novirzīt tā, lai visiem ir labi un ir miers, lai nerodas pārpratumi. Kārtības sargi parasti ir jaunieši – skauti, gaidas, svētceļnieki, kuri iesaistās šajā kalpošanā un virza gājienu, uz kuru pusi tajā brīdī ir nepieciešams,” Marija stāsta. “Ja ir laiks, mēs ar jauniešiem sagatavojamies un izspēlējam dažādas spēles, iemācāmies atpazīt bīskapu, lai nav tā, ka nāk bīskaps un viņam saka: “Piedodiet, šeit nedrīkst iet!”. Izspēlējam šādas un arī dažādas ārkārtas situācijas, ko darīt, ja ir kāds ugunsgrēks, vai ir situācija, kad ir ātri jāreaģē.” Māsā Marija teic, ka lielākā ārkārtas situācija ir lietus, kad cilvēki ļoti strauji grib tikt iekšā baznīcā un tie, kuri ir dievnamā, savukārt ļoti ātri grib tikt laukā. 

Māsa Marija.

Marija piebilst, ka šogad cilvēku skaits būs ļoti ierobežots, tāpēc darbosies tikai desmit kārtības sargi, kuri regulēs kārtību arī pie Dievmātes svētgleznas. “Skatos, ka būs jāsavelk divu metru līnijas,” māsa Marija teic, palūkojoties apkārt. “Tādi darbiņi, kas cilvēkam palīdzētu atgādināt, ka ir jāievēro distance, vienlaikus disciplinēt un palīdzēt orientēties.” “Vai klausa?” vaicāju viņai, un māsa Marija iesmejas: “Viņiem nav izvēles!”.

Pārstāj darboties šujmašīna

Pie pusdienlaika gaismas apspīdēta galda šuvēja Ināra Paļenkova ar rozā adatu spilventiņu uz rokas apšuj sniegbaltas altārsegas. Tās būs svētku dienas āra altārim, ko piestiprinās ar īpašiem āķiem, ja nu sadomā atbrāzties vējš. Blakus karājas rūpīgi izgludinātas, ar zelta krāsas audumu apdarinātas procesijas kleitas. Ināra, gluži kā daudzi šeit, pastāvīgi nestrādā, taču nāk, kad vien ir brīvs brīdis un vajadzība. Un pirms svētkiem to ir īpaši daudz. Ināra pat ievērojusi, ka katru gadu 13. augustā bez redzama iemesla pārstāj darboties šujmašīna. “Tas nozīmē, ka pietiek un jāsākas svētkiem,” viņa smejas.

Šuvēja Ināra Paļenkova.

Uz dzimto Aglonu viņa pārcēlusies atpakaļ no Rīgas, kur labu laiku nostrādājusi pazīstamajā Annas Osmuškinas modes namā, veidojot augstās modes tērpus. Tagad Aglonā ir cita vide un ritms. Ināras darba smalkums jaušams it visur, pat rūpīgi nošūtos, liegi krītošos klosternama gaiteņu aizkaros. Viņa pa laikam izlīdz arī priesteriem, kad nobružājas albas vai sutanas maliņa un no lielajiem atslēgu saišķiem izplīst kabatas. “Galvenais, lai ir kārtīgi un skaisti,” viņa saka.

Svētki no prezidenta ložas

Šovakar bazilikā mēģinās kori. Tie būs gluži kā mazi dziesmu svētki pirms lielās Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas dienas. Komandante Inese Botore-Tumova lielajā viesu telpā klāj galdu četrdesmit cilvēkiem. Taisnās rindās kārto krūzītes un šķīvjus, katrā ieliekot pa sniegbaltai precīzi salocītas salvetes burai. Inese zina, kur ir galdauti, trauki un gultasveļa klostermājas viesiem. Maina spilvendrānas un konvertus, uzkopj istabas nākamajiem ciemiņiem. Viņas gādībā rūc veļas mašīna un baltu tvaiku šņāc gludeklis. Tā ir Ineses saimniecība, kurā neviens nejaucas. “Komandante,” Inese smaida, kad vaicāju, kā viņu visā šajā pienākumu gūzmā godāt.

Komandante Inese Botore-Tumova.

“Jau pierasts, ka, tuvojoties svētkiem, sākas rosība. Zinām, kas kam jādara ne tikai šeit, bet visā Aglonā – kam tūristi jāpieņem, kam veikaliem vairāk pasūtījumus vajag. Šogad kaut kā mierīgāk. Izbaudīsim citādākus svētkus,” Inese teic un atzīst, ka viņai šķiet - šie svētki būs īstāki. “Būs mazāks pulciņš. Mums pašiem, agloniešiem, būs mise sestdien septiņos vakarā bazilikas dārzā. Šoreiz dosim vietu tiem, kuri braukuši no tāluma.” Inese dzīvo mājā blakus bazilikai, tāpēc joko, ka svētkus var vērot no balkona gluži kā no prezidenta ložas.

Kalpošana dziedot un ravējot

Pievakarē Aglonas bazilikas velves atkal skan. Dažus soļus no altāra taisnā rindā sēž Katrīna Valaine, Kerija Keita Kampāne, Katrīna Rudzīte un Anna Marija Rudzīte – visas esošas vai bijušās Aglonas Katoļu ģimnāzijas un kora skolas audzēknes. Visu dienu strādājušas – mazgājušas logus, nesušas tūjas, slaucījušas pagalmu un ravējušas puķu podus, viņas daudzbalsīgi dzied.

Anna Marija, gluži kā pārējās, prot spēlēt ērģeles, un vēlāk mēs viņu redzēsim gan pie tām, gan korī. “Tas ir labi,” viņa secina. “Nav vienveidīguma. Ja es būtu visu laiku pie ērģelēm un darītu tikai vien to, kā spēlētu mises, tas varbūt būtu apnicīgi. Bet, ja ir iespēja padarīt ko citu, kas šķiet patīkami un nesagādā nekādas lielas grūtības, tad... jā, tā arī ir kalpošana,” Anna nosaka un bilst: “Ir jānospēlē viena mise gandrīz katru nedēļu, un tā ir liela atbildība. Tam visam ir ļoti jāsagatavojas, bet beigās ir ļoti laba sajūta, gandarījums, ka tu kaut ko arī proti,” Anna saka un Keita viņai piebalso: “Ir ļoti jauki, ja kāds pasaka ko labu, ka patika, kā nodziedājām. Tas uzreiz paceļ noskaņojumu un gribas darīt tālāk.” “Un tiešām saka. Mums te labi cilvēki dzīvo,” Anna Marija smaida.

Ērģelnieki lūdzas trīskārši

Kādā brīdī prātīgi uzkāpjam līdz ērģeļu telpai. Pie lielā, vecā, pamatīgā instrumenta sēž bazilikas eņģeļa balss – četrpadsmitgadīgā Evelīna Placinska, kurai, mazai esot, pat sapņos nav rādījies, ka reiz te dziedās un spēlēs ērģeles. Tās viņa joprojām apgūst Aglonas bazilikas Kora skolā un to ir izvēlējusies pati, jo gluži vienkārši paticis instruments, kam ir reģistri, taustiņi, pedāļi, kam ir vajadzīgs prāts un spēks. Evelīnas balsi var dzirdēt arī ikdienā dievnamā, kad nav  īpašu notikumu. Brīvā laikā viņa atnāk un mēģina. Pirms spēlēšanas ērģeles ir jāieslēdz, pēc spēlēšanas nedrīkst aizmirst izslēgt. Ziemā – jāsaģērbjas siltāk, jo dievnamā augšā ir vēsi.

Ērģelniece Evelīna Placinska.

Mēs Evelīnu esam satikuši īpašā brīdī, kad viņa pirmo reizi gatavojas pati bez palīdzības spēlēt visu garo misi. Vai Aglonā paliks un vai ērģeļu spēle kļūs par viņas profesiju un dzīvi, Evelīna vēl nezina, bet  teic, ka gribētu misēs spēlēt arī tad, kad būs lielāka, lai ērģeles un Aglona paliktu ar viņu. Evelīna atceras arī pāvesta Franciska vizīti: “Tad, kad atbrauca pāvests, mēs abas ar mammu gājām viņu satikt. Tā bija tāda dievišķa sajūta. Visu dienu Aglonā lija, bet, kad pāvests ieradās, uzspīdēja saulīte, un, man liekas, ka Dievs speciāli tā izdarīja.” Kad Evelīnai vaicājam, vai tad, kad viņa spēlē – strādā vai lūdzas, viņa atbild: “Var teikt, ka gan tā, gan tā. Man ir teikuši, ka cilvēki, esot misē, vienkārši lūdzas, dziedātāji - divkārši, bet ērģelnieki – trīskārši.”

Sarindo kurpes gaitenī

Evelīnas mammu Anitu Placinsku sastopam Katoļu ģimnāzijā, kas majestātiski slejas uzkalnā iepretim bazilikai. No skolēniem brīva, ģimnāzija kļūs par svētceļnieku atpūtas vietu, tāpēc to tagad poš, tīra un iekārto atbilstoši pandēmijas prasībām. Šogad atļauts uzņemt līdz 500 cilvēku. Telpas ir gaišas, tīras, glīti remontētas. Vairākās novietotas gultas.

Aglonas katoļu ģimnāzija.

Anita Placinska ir ģimnāzijas direktore un ir pieredzējusi dažādus laikus un svētceļnieku attieksmi. Ir kas, novelk apavus pirms ieiešanas telpā un glīti sarindo tos gaitenī, ir, kas palūdz slotu un pēc tam izslauka, ir, kas  pajumti novērtē mazāk. Skolas vajadzībām šobrīd izmanto vienu no ēkas stāviem. Ir bijis posms, kad visā milzīgajā ēkā mācījušies vien astoņi bērni. Šajā septembrī gaidīs nedaudz pāri trīsdesmit.

Divdesmitajos gados pēc arhitekta Indriķa Blankenburga projekta celtā unikālā skola tika slēgta padomju laikos, tad atvērta kā vidusskola, internātskola, internātģimnāzija un tikai deviņdesmito gadu nogalē ar lielām kaislībām un protestiem atkal kļuva par Aglonas Katoļu ģimnāziju. Nebūt ne tik tālā pagātnē vēl laiki, kad viss te varēja iet postā, tagad ēku poš un atjauno, un vēlas padarīt par plašāku centru. Baltā  ģimnāzijas svinību zāle esot lielākā goda vieta pagastā, kur notiek izlaidumi un Aglonas svētkos uzņemti arī prezidenti.

“Tas ir liels priestera Daumanta Abricka nopelns, lai šī skola būtu,” saka  Anita Placinska. “Akreditācijas komisija teic, ka mums ir skolotāji ar misijas apziņu. Viņi ir gatavi strādāt par zemāku atalgojumu, bet lai tikai būtu šī skola. Mums visur apkārt trīs gadus pēc kārtas tika aizslēgtas trīs skolas, un tas tiešām ir brīnums, ka mazās skolas noturas. Laikam mums Aglonas Dievmāmiņa ļoti palīdz,” teic direktore. “Lai cilvēks parādītu, ka viņš ir ticīgs, ir jābūt stipram, jo pasaule ir diezgan nežēlīga. Ja nebūsi tāds, kā vairākums pārējo tad...Ir jābūt savam mugurkaulam,” direktore vērtē to, kādu ceļamaizi saviem audzēkņiem iedot Aglonas Katoļu ģimnāzija.

Viena no nedaudzajām pasaulē

Saruna ar bazilikas ērģelnieci Ievu Lazdāni.
No kora skolas pāri pagalmam ceļo klavieres, trompetes, vijoles un nošu pultis. Koristi, solisti, mūziķi, diriģenti plūst uz baziliku, kur būs lielais mēģinājums mazajiem sastāviem pirms lielās svētku mises. No Rīgas atbraukuši solisti, bet no dažādām Latgales pilsētām ieradies apvienotais draudžu koris. Visus saudzīgi uzmana un vēlāk arī diriģē Aglonas kora skolas dibinātāja un ilggadējā bazilikas ērģelniece Ieva Lazdāne.  “Šoreiz, esot mazākā sastāvā, stāvēsim tuvāk altārim,” viņa saka un bilst, ka tomēr ļoti pārdzīvo, ka pandēmijas dēļ nevar piedalīties visi dziedātāji. Ieva diriģējusi kori arī abu pāvestu – Jāņa Pāvila II un Franciska vizītē Aglonā.

“Kad šeit ierados, man bija liels pārsteigums, ka Aglonā nav muzicēšanas uz vietas. Te bija četras sieviņas, ļoti uzticīgas baznīcai, kuras nāca dziedāt. Domāju: “Ko tagad darīt? Esmu tādā svešā vietā ieradusies.” Un es sapratu, ka vajag sākt ar bērniem. Izveidot bērnu korīti,” Ieva Lazdāne atceras skolas pirmsākumus un smejas, ka slinkums esot veicinājis progresu, jo tad, kad bijis jāspēlē ērģeles misēs no rītiem un vakaros un trīsreiz svētdienā, sapratusi, ka tajās jāapmāca bērni. “Tagad Aglonā, domāju, ar dziedāšanu viss ir kārtībā,” viņa saka un bilst, “esam vienīgā  baznīca Latvijā un laikam arī viena no nedaudzajām pasaulē, kur bērni spēlē dievkalpojumos.”

Ievas Lazdānes pieredze ir liela, un viņa teic, ka to tikai tas, kurš pats spēlē ērģeles, var saprast, kā tas ir - muzicēt misē, uzreiz pēc priestera noķert atbildi. “Koncertā ir pavisam citādāk. Iemācījies, sēdi un spēlē. Bet šeit jau bērnam saprast, kā to visu izdarīt... Atceros, kad es pati atnācu uz Aglonu, nebiju zaļš ērģelnieks, bet tik un tā apjuku.” Ērģelniece teic, ka Aglonas svētki viņai ir ļoti īpaši. “Tā ir atbildība un liels gods, izdarīt visu labāko, ko mēs šai brīdī spējam, lai svētki izdotos.”

Jaunieši jūtas piederīgi

Viņi ir trīs –  priesteris Juris Skutels, Lauris Kārklis un prāvests Daumants Abrickis. Komanda, kas  vada nerimstošo bazilikas dzīvi. Mēs viņus satiekam misēs, ēdienreizēs, pagalmā, gaiteņos – vienmēr kustībā. Priesteris Lauris no visiem ir visjaunākais. Viņam ir divdesmit astoņi gadi, un Aglona ir viņa pirmā kalpošanas vieta. “Šī ir viena no mūsu nozīmīgākajām svētvietām Latvijā, un tas tiešām ir īpaši, ka varu uzsākt savu kalpošanu šeit. Atbildība, protams, liela, bet esmu pateicīgs un priecīgs, ka varu šeit būt un piedalīties arī svētku veidošanā.”

Ina Strazdiņa sarunājas ar priesteri Lauri Kārkli.

Lauris teic, ka šajās dienās īpaši cenšas atslogot prāvestu, lai viņš var nodoties svētku rīkošanai, tas nozīmē vadīt dievkalpojumus, dalīt sakramentu, uzklausīt grēksūdzes, tikties ar cilvēkiem. Vaicāju, kā priesteris Lauris, pats būdams gados jauns, dievnamam piesaista citus jaunos. “Viņi paši nāk un ir ieinteresēti, it sevišķi šeit, Aglonā, kur bazilika ir īpaša vieta, jaunieši jūtas piederīgi un atrod veidus, kā var izpausties, vai nu spēlējot ērģeles, vai dziedot korī, vai piekalpojot. Bazilika šajā ziņā dod ļoti daudz iespēju,” saka priesteris Lauris un bilst, “šovakar pat ar jauniešiem pulcēsimies un padziedāsim kādas dziesmas, pārrunāsim, kā ir pagājusi šī nedēļa. Tas notiek ļoti dabiski. Nav nepieciešams veidot kādas akcijas un viņus kā īpaši piesaistīt.” Arī Laura brālis ir priesteris un kalpo Rēzeknē.

“Sveiciens no Anglijas!”

Esam ievērojuši, ka priesteris Juris Skutels ir tas, kurš atbild par dievkalpojumu translēšanu internetā. Pirms pusdienlaika un vakara  misēm  viņš statīvā ievieto mobilo telefonu un pieslēdz “Facebook” tiešraidei. “Tas sākās pandēmijas dēļ, un nesen arī biju iegādājies jaunu telefonu, domāju izmēģināt. Sākumā – bez apskaņošana sistēmas, tad sapratām, ka mūsdienās ir daudz visādu iespēju, un tad visu bazilikas apskaņošanas sistēmu pieslēdzām pie telefona un sanāca ļoti veiksmīgs rezultāts,” priesteris Juris atceras, kad esam uz brīdi piesēduši bazilikas ēku ātrijā.

Ina Strazdiņa sarunājas ar priesteri Juri Skuteli.

“Sākumā skatījās ļoti daudz – darba dienās pāri simtam, svētdienās – pāri diviem simtiem, tagad mazliet mazāk,” viņš skaidro. Vaicāju, vai šīs tehnoloģijas Aglonu padara modernāku? “Tās ir tehnoloģijas, kas nebija iespējamas pirms trīsdesmit, piecdesmit un simts gadiem, un arī mūsdienās ir iespēja no vairākām valstīm skatīties vienu un to pašu pārraidi. Tāpat arī Aglonā – daudzi tagad komentāros raksta: “Sveiciens no Anglijas! Sveiciens no Vācijas!” Un visi skatās vienu un to pašu svēto misi “Facebook”.”

Priesteris Juris spriež, ka tas ir veids, kā baznīca kļūst pieejamāka un saprotamāka arī jauniešiem. “Jebkur, kur viņi ir, var paņemt telefonu un paskatīties tiešraidi!” Viņš pats Aglonā kalpo piekto gadu, tālākie plāni esot Dieva un bīskapa ziņā. Aglonas svētkos priesteris Juris tāpat kā Lauris būšot  palīgs un atrodams rokas stiepiena attālumā.

“Man patīk vienkāršība”

“Vai kokteili gribēsiet?” ir jautājums, ko priesteris Daumants Abrickis uzdod pirmajā vakarā no virtuves letes otras puses, kad esam beidzot satikušies, iepazinušies, paēduši vakariņas un sapratuši tuvāko dienu plānus. Priecīgs, saņemot apstiprinošu atbildi, viņš lielā blenderī sajauc mellenes, banānu, medu un pienu un salej glāzēs. Rudzupuķu zilām acīm, vingrs un laipns - tāds Aglonas bazilikas prāvests priesteris Daumants ir katru dienu, un mēs netiekam gudri, kā viņš atrod laiku arī mums starp misēm, grēksūdzēm, kāzām un kristībām, slimnieku apraudzīšanu, kapusvētkiem un neskaitāmajiem saimniecības darbiem.

Priesteris Daumants Abrickis.

Kādā brīdī priesteris atzīsies, ka bazilikā nav saimniecības daļas vadītāja, jo iepriekšējais devies pensijā, un viņam, pēc profesijas darbmācības skolotājam, arī ar to ir jāspēj tikt galā.

“Man nepatīk sēdēt kabinetā un visu laiku runāt pa telefonu, man patīk būt kopā ar darbiniekiem, un es taču neteikšu puišiem uzreiz, lai liek darbus pie malas un ieskrūvē lampiņu, ja pats to varu izdarīt,” priesteris teic.

No darbiniekiem vēlāk dzirdam, ka ne tikai spuldzītes vien viņš skrūvē. Varbūt tieši šī iemesla dēļ jaunu elpu un izskatu ir ieguvusi Katoļu ģimnāzija, kur, izlīdzēdams pedagogu trūkumā, priesteris Daumants arī māca mājturību. Uz skolu pāri ceļam viņš brauc ar riteni. Kad gribam viņu apsteigt un nofilmēt ceļā, netiekam līdzi, un priesteris pēc tam smejas, ka nemaz nav braucis savā ātrākajā gaitā.

Vienkāršība ir tas, kas raksturo bazilikas kopienu, un to, sēžot uz soliņa Sakrālajā laukumā kādā no pēcpusdienām arī pasaku priesterim Daumantam. “Man nepatīk lieki sarežģīt, man patīk vienkāršība,” viņš saka , “Mēs šeit dzīvojam Dievmātes vadībā, un viņa bija vienkārša sieviete, protams, Dievam uzticīga, bet ļoti pieejama un mīļa un, es domāju, mēs visi šeit tādā viņas iespaidā dzīvojam. Tas nav sentimentāli, tas ir garīgi – saprast, ka cilvēkam ir jābūt pazemīgam un vienkāršam.”

Skolojies Francijā, priesteris Daumants pieder arī “Notre-Dame de Vie” kopienai un ik gadu turp dodas, lai piedalītos klusās lūgšanas rekolekcijās, atjaunotos. “Ir labi mainīt vidi, pabūt tur bez telefona, pabūt ar sevi, palasīt grāmatas, palūgties, pastrādāt, pastaigāt. Esmu pateicīgs, ka man ir tāda iespēja.”  Vai šogad brauciens uz Franciju izdosies, priesteris nezina, jo vīrusa pandēmija ir mainījusi situāciju, gluži kā Aglonas svētkus, kuros jāievēro piesardzība, jāsamazina cilvēku skaits līdz atļautajam. “Man ir diezgan mierīga sajūta. Nav tā, ka es būtu īpaši uztraucies. Kā katru gadu sanākam kopā, apspriežam, kā notiks svētki un plānojam tos laikus. Un arī šogad ir tāpat. Es jūtos mierīgi, jo arī zinu, ka cilvēki, ar kuriem strādāju dienu dienā, mani nepievils.” Priesteris Daumants spriež, ka pasaulei vajadzēja apstāties, padomāt un daudz dzird cilvēkus sakām: “Tagad mums tāds kā atelpas laiks.” “Steiga,” viņš saka,” nav uz labu, nekad nav uz labu.”

Priesteris Daumants Aglonā kalpo desmito gadu. Un šeit redzējis arī abus pāvestus. Pie Jāņa Pāvila II nācis kājām vēl kā jaunietis, bet Francisku uzņēmis bazilikā jau kā saimnieks. “Viņš bija ļoti vienkāršs, visiem pieejams. Mīļi, ka viņš varēja atbraukt un būt mūsu zemē. Viņš varbūt atteica daudzām lielām tautām,  bet ieradās pie mums, Baltijā. Varbūt tāpēc, ka esam maza zeme un Dievs izraugās mazos, lai stiprinātu, paceltu, iedrošinātu.”

Ar Aglonas ļaudīm tikās: režisore Dace Slavinska, žurnāliste Ina Strazdiņa, operatori Armands Rudzītis un Ingus Graudiņš, autovadītājs Andris Limbaitis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti