ĪSUMĀ:
- Priedīšu dzimtas sievietes uzsver, ka latviskuma saglabāšanā trimdā lielākā nozīme bijusi ģimenei.
- Lai arī nācies dzīvot gan Zviedrijā, gan Vācijā un iejusties turienes vidē, ģimenē allaž saglabāta latviskuma apziņa, kā arī runāts tikai latviešu valodā.
- Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Priedīšu dzimta pārcēlusies dzīvot uz Latviju, vietu, kur latvietība ir ikdiena, nevis eksotika.
Ģimene – latviskuma glabātāja
Filozofijas doktore un literatūras zinātniece Aija Priedīte dzimusi Latvijā, bet kara beigās kopā ar vecvecākiem emigrējusi uz Vāciju, tikmēr Aijas vecāki bija nonākuši Zviedrijā.
“Un tikai, kad man bija kādi pieci gadi, tad [vecāki] atrada mūs un varēja izsaukt kā pirmās pakāpes radiniekus uz Zviedriju,” stāstīja Aija.
Taujāta par latviskuma saglabāšanu, Aija uzsvēra, ka visa sākums ir ģimene. “Protams, ka mājās mēs runājām latviski. Vecvecāki tā arī pa īstam nekad neiemācījās zviedriski, un vecākiem arī gāja grūti ar zviedru valodu. Kad es sāku iet skolā, es arī nevienu vārdu zviedriski nepratu. Mums mājās nekad nav bijusi runa vai doma, ka varētu runāt citā valodā, ne latviski,” viņa uzsvēra.
Kad Aija devusies studēt uz Vāciju un apprecējusies ar latvieti, viņas pašas ģimenē arī nekad nav bijusi doma, ka ar saviem bērniem varētu runāt kādā citā valodā. Aija norādīja, ka, lai arī dzīvojusi Zviedrijā un arī Vācijas sabiedrībā, sirdī viņa ir un paliek latviete. Un valoda pieder pie sirds izjūtas.
Aija nespējot iedomāties, ka varētu ar saviem bērniem runāt kādā citā valodā, jo valodā ir emocijas.
To apliecina arī Aijas meitas Airas atmiņu pavediens, atklājot, ka reiz nolēmusi pārbaudīt robežas un centusies mammai kaut ko pajautāt vācu valodā, bet mammas atbilde bijusi vien plecu raustīšana un teikums: “Es tevi nesaprotu.”
Aira ļoti labi tolaik sapratusi, ka mamma saprot gan, bet tas bijis ļoti spēcīgs signāls, kas skaidri norādīja, cik nozīmīga loma ģimenē ir latviešu valodai. Kā Aira atceras, pāris gadu vēlāk, pusaudža gados, viņa šo atšķirību no saviem vācu vienaudžiem ļoti novērtējusi: “Mēs mājās runājām latviski, man bija mana latviskā vide, latviskie draugi, un es varēju tik daudz atšķirīga stāstīt saviem draugiem skolā, ko viņi nekad nebija piedzīvojuši, jo viņiem latviskums nebija pieejams. Tā bija mana iespēja – Latviju kā eksotiku piedzīvot.”
Dzīvot divas dzīves
“Īstenībā mēs tolaik dzīvojām divas dzīves – viena bija tā, kuru mēs dzīvojām vai nu zviedru vidē vai starp vāciešiem, un, tā kā es pārvaldu gan zviedru, gan vācu valodu, es ar savu valodu neatšķīros no citiem. Bet mājās latviskā vide bija pilnīgi cita – ar citu kultūru un citām vērtībām," pauda Aija Priedīte.
Vācijā Aijas ģimene dzīvoja pilsētā, kur latviešu nebija, un, lai tiktos ar tautiešiem, bijis jābrauc vai nu uz 40 kilometru attālo Ķelni vai uz Minsteri, kas atradās aptuveni 140 kilometru attālumā. "Un to mēs arī darījām. Mēs ļoti daudz laika pavadījām pasākumos, kas notika Ķelnē un Minsterē. Protams, bērni ne vienmēr brauca līdzi labprātīgi, jo pasākumi reizēm bija viņiem garlaicīgi, bet tad viņi pamazām sadraudzējās, un tā bija pavisam cita lieta,” viņa atminējās.
Aija uzsvēra, ka viņas un vīra rosīšanās trimdas latviskajā vidē deva iespēju bērniem būt aculieciniekiem un dalībniekiem trimdas nozīmīgākajos latviešu pasākumos.
Savas mammas pieredzi bērnu latviskajā audzināšanā pārņēmusi arī Aira, kura ar saviem bērniem sarunājusies tikai un vienīgi latviski. Tas nebijis nekas mākslīgi radīts vai uzspiests, bet gan pašsaprotama lieta.
Aira dzīvojusi Vācijā, Bavārijā, kur latviešu apkārt bijis maz. Tas bijis laiks, kad trimda sākusi izsīkt, bet jaunā diaspora vēl nebija aizsākusies. Fakts, ka bērniem ir ieaudzināts latviskums, bija viens no argumentiem, kādēļ Airas ģimene nolēma 2007. gadā pārcelties uz Latviju.
Luīzei kā Airas ģimenes pastarītei tai brīdī, kad ģimene pārcēlās uz Latviju, bija vien septiņi gadi, tādēļ lielākoties Vācijas dzīvi viņa neatceras, vien to, ka bijis stingrs noteikums: “Mājās jārunā latviski, skolā vāciski, bet izklaides ziņā drīkstējām skatīties amerikāņu filmas angļu valodā. Tas ir ļoti dziļi palicis atmiņā. Un ne es, ne brāļi mājās nemēģinājām runāt citā valodā.”
To, ka šādai konsekvencei jābūt, Aira sapratusi, vecākajam dēlam sākot iet pirmajā klasē, kad viņš domrakstā saņēmis bēdīgu sejiņu, jo viņš bija uzrakstījis visu, ko prot vāciski, bet to, ko nezināja vāciski, ierakstījis angļu valodā, kuru arī līdz galam nav zinājis. Tas bijis brīdis, kad Aira ar vīru Andreju sapratuši, ka attiecībā uz valodu jābūt ļoti striktiem noteikumiem.
Tā nolēmuši, ka sarunvaloda mājās ir latviešu, ārpus ģimenes – vācu, bet izklaides valoda ir angļu.
“Vienīgais, ko, runājot par izklaidi, mēs saviem bērniem neļāvām, bija lasīt komiksus, bet, kad mamma sūtīja komiksus no Latvijas latviešu valodā, tad tos gan viņi drīkstēja lasīt,” stāstīja Aira.
"Mēs nevaram būt savējie"
Aija uz Latviju bija pārcēlusies pirmā – jau deviņdesmito gadu sākumā, krietnu laiku pirms Airas ģimenes. Aija uz Latviju pārcēlās darba dēļ. Darbā bija uzdevums veicināt latviešu valodas apguvi tiem, kuri to šeit vēl nebija apguvuši. Tas, ka bija konkrēts darba uzdevums, ļāvis ātri iedzīvoties gan vidē, gan cilvēkos.
Aija atklāja, ka nepagājis ilgs laiks, kad kolēģi viņu pilnībā pieņēmuši kā savējo. “Mirklis kļūt par savējo ir diezgan grūts. Man bija divi vietējie draugi, pie kuriem varēju izraudāties un izstāstīt savas problēmas, un tas manu dzīvi padarīja daudz vieglāku. Zinu, ka citiem, kuriem nebija tādu draugu starp vietējiem, gāja ļoti, ļoti grūti,” viņa sacīja.
Aira atceras savu pirmo ciemošanos Latvijā vien 19 gadu vecumā, kad pār viņu nākusi gluži vai apskaidrība, ka tā valoda, kurā viņa runā mājās, pēkšņi izrādās dzīva.
Pa Rīgu ejot, redzējusi uzrakstus “piens”, “maize”, “siers” un sapratusi, ka latviešu valoda ir dzīva. Tas bijis kultūršoks.
Bet, runājot par savas ģimenes pārcelšanos uz Latviju, Aira norādīja uz sakritībām – abiem ar vīru apritēja četrdesmit gadu, un abi sapratuši, ja grib kaut ko traku izdarīt, tad tas ir īstais brīdis. Turklāt nesen viņsaulē bija aizgājusi Airas vecāmamma un tētis, bet mamma Aija bija palikusi viena Latvijā lielā mājā, kamēr visi trīs Aijas bērni dzīvoja citviet pasaulē. Kā trešo iemeslu Aira min faktu, ka arī viņas vīrs gribējis mainīt dzīvesvietu darba dēļ.
Sakrita visi priekšnoteikumi, lai ģimene pieņemtu lēmumu – pārcelties uz Latviju. Lai arī Airas ģimene jau vairāk nekā desmit gadu dzīvo Latvijā, viņa atzina, ka pati vēl joprojām nejūtas kā savējā. “Kāpēc mēs tik veiksmīgi integrējāmies Latvijā? Mēs nekad nerunājām, ka atgriežamies Latvijā, jo mēs nekad te neesam dzīvojuši. Mūsu draugi ir vietējie, un viņi ir burvīgākie draugi pasaulē. Bet ir daudzas lietas, ko es joprojām nesaprotu. [..] Mēs no ārpuses varbūt drusku labāk redzam to, ko sauc par padomju mantojumu, kas vietējiem redzams daudz mazāk," sacīja Aira.
Luīze, atsaucot atmiņā laiku, kad kā bērns pārcēlās uz Latviju, atminējās, ka viņai nav bijusi pārāk liela sajūsma par pārcelšanos un tolaik viņu pavadījusi arī baiļu sajūta. Viņai arīdzan šķitis ļoti dīvaini, ka pašai savs vārds tagad jāraksta pavisam citādi nekā iepriekš. Luīzei iejusties Latvijā palīdzējusi skolotāja, kura bijusi atbalstoša un palīdzējusi iekļauties klases kolektīvā.
Airas dēli tolaik bija pusaudžu gados, un viņiem klājies pagrūti, īpaši mācību procesā, jo latviešu valodas rakstu darbos kļūdu bijis daudz, un vecāki arī nebija nekādi palīgi, jo padziļināti gramatiku nebija mācījušies.
Aira atklāja, ka viņiem bijusi vienošanās – aptuveni pusgadu pēc atbraukšanas uz Latviju būs ģimenes konsīlijs, kurā pieņems lēmumu, vai atgriezties Vācijā. Tā kā visi trīs bērni izlēma par labu Latvijai, Aira spriež, viņi šai laikā piedzīvojuši ko tādu, kas bijis krietni vērtīgāks par kļūdām latviešu valodas domrakstos. Kā norādīja Luīze, šobrīd, studējot ārpus Latvijas, viņai ir tā drošā un labā sajūta, ka Latvija ir tā vieta, kur allaž var atgriezties.
