"Doma radās diezgan agri, galvenokārt tas bija saistīts ar atmodas laiku, arī dokumenti tika krāti agrāk, jau ārsta darba laikā. Nebūdams vēsturnieks un rakstnieks, uzskatīju, ka savai ģimenei esmu tiesisks, man ir nepieciešams atstāt ziņas par notikumiem, kuros esmu līdzdarbojies, kas noticis manī, ap mani un Latvijā,” Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo” par savu grāmatu stāsta Georga Andrejevs.
Bērnība un skolas gadi Tukumā, studijas Rīgas Medicīnas akadēmijā. Jaunu tehnoloģiju izstrādes, piedalīšanās zinātniskās konferencēs. Latvijas Tautas fronte. Tad mūža svarīgākais notikums autora vērtējumā – Georgs Andrejevs tiek ievēlēts par Latvijas Augstākās Padomes deputātu un 1990. gada 4. maijā kopā ar citiem balso PAR Latvijas Republikas valstisko neatkarību.
"Šie momenti, iesaistoties Augstākās Padomes darbā, sevišķi ārlietu ministra darbā, deva tik daudz dažādus piedzīvojumus, kur īsts kvalificēts vēsturnieks nemūžam nevarēja piedalīties. Līdz ar to es domāju, ka materiāls, ja izliek hronoloģiskā secībā, balstoties uz tā laika dokumentiem, ne tikai saviem pārdzīvojumiem, kas ir mazāk svarīgi, dod tiesības paust savu, lai kopīgo ainu par Latvijas vēsturi veidotu visi kopā,” atzīst Andrejevs.
Vēlāk seko ārlietu ministra amats, cīņa par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas. Bēdīgi slavenā čekas piecīšu sāga. Atteikšanās no ministra amata un godavīra cienīgā atzīšanās. Pēc neilgas atgriešanās ārsta un mācībspēka darbā Georgs Andrejevs saņēma piedāvājumu strādāt par Latvijas sūtni Kanādā. Pēc sūtņa kadences beigām viņš kļuva par Latvijas pastāvīgo pārstāvi Eiropas Padomē, deputātu Eiropas Parlamentā.
Ieraksts grāmatā vēsta, ka tā veltīta mazbērniem.
"Nepiedodami pieņēmu, ka tas, kas mani interesē, varētu interesēt arī tālākajās paaudzēs manus ģimenes locekļus. Ņēmu to, kas man šķita raksturīgi, kas ātri aizmirsīsies un jauniešiem varētu būt interesants. Ja ne viss, tad atsevišķas epizodes medicīnā, politikā vai diplomātijā,” skaidro Andrejevs.
Rakstīt pašam un veltīt šo darbu mazbērniem un mazmazbērniem pamudinājis tas, ka nepiedodami maz pats izzinājis savas ģimenes vēsturi, kad tas bija iespējams. Dzīves ritējums bijis tik straujš, un vienmēr licies, to vēlāk...
"Tas bija viens no stimuliem – tas, kas noticis ar mani, manā dzīves laikā un kas noticis ar mūsu dzimteni, tas man jāizliek un varētu būt interesants nākamajām paaudzēm, ieskaitot manus mazbērnus un mazmazbērnus,” uzskata Andrejevs.
