Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Latvijā politiskajās partijās daudzkārt mazāk biedru nekā Lietuvā un Igaunijā

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Vietējā donžuāna krāpnieciskajos tīklos iekritušās sievietes iekūlušās parādos

Kaspars ratiņkrēslā vada TV raidījumu, izlec ar gumiju un lido ar deltaplānu

Kaspars riteņkrēslā vada TV raidījumu, lec ar gumiju un lido ar deltaplānu

Limbažniekam Kasparam Kalvītim ir 31 gads, Rīgas Stradiņa universitātē iegūta ekonomista izglītība, darbs. Viņš vada raidījumu televīzijā, viņam patīk braukt ar mašīnu. Viņš ir ratiņkrēslā kopš pusaudža gadiem. Taču lidojis ar deltaplānu, lēcis ar gumiju un cenšas iedvesmot citus.

„Zini kā… bija tā, ka es nokritu, es braucu motokrosā, treniņa laikā neveiksmīgi kritu un motocikls uzkrita uz muguras un salauza mugurkaulu,” par nonākšanu ratiņkrēslā stāsta Kaspars.

Tas notika 2000. gadā. Savukārt tagad Kaspars vada TV raidījumu un gatavs piekrist aizvien jauniem izaicinājumiem. Kaspars savā raidījumā parāda un pierāda citiem un pašam sev, ko var izdarīt cilvēks riteņkrēslā. Piemēram, par spīti bailēm no augstuma lidojis ar deltaplānu, lielā ātrumā līdzās autosportistam traucies ar bagiju jeb krosa sacensībām paredzētu apvidus mašīnu, kā arī lidojis “Aerodium” vēja tunelī.

“Manas rokas un manas kājas” – asistents kā ģimenes loceklis

Pirms doties pie Kaspara ciemos uz Limbažiem, Latvijas Radio ar viņu satiekas Rīgā. Spriežot par satikšanās vietu, Kaspars piedāvā doties braukt ar mašīnu.  

„Mans asistents Andrejs,” iepazīstina Kaspars.  Kad Kaspars nepieejamās vides dēļ nevarējis kaut kur iekļūt, Andrejs bija gan nesis, gan vilcis viņu ar ratiņkrēslu pa pakāpieniem pat uz piekto stāvu.

„Viņš ir manas rokas un manas kājas. Tā ka man ar asistentu ir palaimējies. Dzirdi, Andrej, ko es stāstu?” saka Kaspars.

Andrejs ir klātesošs arī gandrīz vienmēr sarunu laikā. Veic arī dažādus nemanāmus un manāmus darbus. Piemēram, kafejnīcā Limbažos sagriež stāsta varonim vistas karbonādi, daudzdzīvokļu mājā, kurā Kaspars dzīvo, iedarbina pacēlāju, atver durvis.

„Tā vairāk ir fiziska palīdzība. Viņš ir manas rokas un kājas tam, ko es pats nevaru izdarīt. Manā vietā viņš nedomā un nepieņem lēmumus. Bet to, ko man vajag tīri fiziski izdarīt, ko es pats nevaru – saģērbties, kaut kur nokļūt... Mašīnā viņš mani ieceļ, ar mašīnu es pats braucu, tad tālāk [vajag] izcelt ārā,” stāsta Kaspars.

Tāpat, piemēram, gatavo ēst. Andrejs pirms septiņiem gadiem atsaucies uz Kaspara ievietotu sludinājumu avīzē.

„Mums arī saskan. Man patīk diezgan daudz jokot. Un dažreiz man tie joki nav tādi baigi foršie, man tādi melnaini joki patīk. Un viņš to saprot, un tas ir ļoti forši, jo labu asistentu atrast ir ļoti grūti. Tas nav tikai atrast cilvēku, kas tev palīdz, bet viņš jau tev vairāk vai mazāk ar laiku paliek kā ģimenes loceklis,” saka Kaspars.

„Mans darbs jau ikdienā nav tikai ar Kasparu. Es sniedzu mūzikas pakalpojumus. Un tas jau ir apsveicami vien, ka mēs varam salāgot tos darbus. Viņš palaiž mani aizskriet nospēlēt un atkal atpakaļ. Tas jau vien ir to vērts. Ģimeniskās saites rodas un pilnveidojas, kad var rast saskaņu. Un tas jau pats galvenais,” piebilst Andrejs.

Braukšana ar mašīnu – brīvības sajūta

Mūzika patīk abiem, un tas arī ir viens no vienojošiem elementiem. Kaspars piebilst – pats mācījies mūzikas skolā. Bērnībā vēlējies kļūt par radio dīdžeju. Arī mašīnā viņam skan mūzika.  

Mašīna Kasparam ir speciāli pielāgota, lai to varētu vadīt, neizmantojot kājas. Aprīkojums ir vienkāršs un to varētu demontēt stundas laikā.

„Man pie stūres ir šāda te dakša. Tā kā es nevaru satvert stūri ar pirkstiem, tad man ir šāda dakša, kur es ielieku roku un vienkārši braucu tā. Smagajām mašīnām ir tāds bumbulis, lai vieglāk pagrieztu stūri, man ir tāda dakša, kas man ļauj pagriezt stūri diezgan ātri. Un pie gāzes un bremzēm ir pierīkota sviru sistēma, kur, spiežot ar roku, tā kā no sevis nost, spiežas bremze. Un, velkot sviru klāt, spiežas gāze,” auto aprīkojumu izrāda Kaspars.

Viņš ieguva autovadītāja tiesības par spīti tam, ka sākotnēji ārstu konsīlijs neiedeva medicīnisko izziņu par to, ka puisis varēs vadīt mašīnu. Toties citi ārsti gan viņam snieguši šādu izziņu.

Tagad dažkārt nedēļā gadās arī katru darba dienu mērot ceļu no Limbažiem uz Rīgu un atpakaļ. Ar mašīnu braukt Kasparam ļoti patīk, un viņš to uzsver vairākkārt. Lai arī tas var nogurdināt. Turklāt mašīna esot ļoti dārgs prieks.

„Un it īpaši, ja tu daudz brauc, tā kā es. Es ļoti daudz braucu ar mašīnu. Nobraucu diezgan daudz. Bet tā ir brīvības sajūta, tā ir neatkarība. Un manā gadījumā tas ir ļoti svarīgi, jo ir tā, ka es esmu vairāk vai mazāk no kāda atkarīgs visu laiku. Tad braukšana ar mašīnu to drusciņ samazina,” saka Kaspars.

Rīgas Stradiņa universitāti viņš 2009. gadā absolvēja kā ekonomists. Uz mācību laiku bija pārcēlies dzīvot uz Rīgu kopā ar tēti, kurš tobrīd bijis viņa asistents. Pēc satikšanās ar Radio korespondenti Rīgā vakarā viņš vēlāk dodas uz kafejnīcu, lai tiktos ar saviem kursabiedriem, kurus nav redzējis kopš absolvēšanas.

Vēlāk kafejnīcā Limbažos, kurā viņam visērtāk iekļūt, runājot par iespēju riteņkrēslā piekļūt dažādām vietām, Kaspars paskaidro: „Es īstenībā aizgāju mācīties tur, kur es varēju tikt iekšā, kur bija lifts un kur bija pieejamas [telpas], nevis varbūt tur, kur es būtu gribējis mācīties.”

“Bet tā nebija slikta vieta, kur mācīties. Neko nenožēloju, un man patika tur mācīties un studēt. Tā kā viss tajā ziņā ir kārtībā. Bet tomēr tev ir kaut kādas liegtas izvēles dzīvē. [Ir kas], ko tu vēlies, bet nevari izdarīt,” saka Kaspars.

“Jāceļ māja, lai būtu, kur klavieres likt”

Uz omulīgo kafejnīcu Limbažos Kaspars vienmēr vispirms aizvedot savus draugus un pilsētas viesus. 

Vēlāk Kaspars mašīnā izrāda Limbažus. Par pilsētu stāsta ar aizrautību un mīlestību. Šeit viss ir gana tuvu. Braucam garām skolai, kurā mācījies un kur pēc avārijas un nonākšanas riteņkrēslā atgriezies pie mācībām. Savukārt, lai tiktu uz stundām, viņam palīdzēja klasesbiedri, kas nesuši uz vajadzīgajiem stāviem. Aizved parādīt arī Limbažu mototrasi.

„Motokrosa trase, es tur arī trenējos, kad biju jaunāks,” nosaka Kaspars.

Kasparu aizvien interesē motosports, un viņš no tā nav attālinājies. Piemēram, tagad arī pārrauga Latvijas Motosporta federācijas mājaslapu.

Limbažos Kaspars dzīvo daudzdzīvokļu mājā. Tur pašvaldība ierīkojusi pacēlāju pāris gadu pēc negadījuma.

„Ir atslēga. Pacēlājam nolaižas grīda. Uzbrauc uz grīdas virsū un brauc augšā!” skaidro Kaspars.

Viņš smejas, ka vakarā, kad dodas mājās pēc kādas ballītes, visi kaimiņi ir augšā. Kad Kaspars ir uzbraucis, Andrejs jau ver vaļā dzīvokļa durvis.

„Bez šitā es atkal netiktu no mājas ārā. Nevarētu ne strādāt, ne mācīties,” par pacēlāju piebilst Kaspars.

Mājās Kaspars vispirms parāda nelielu istabu, kurā ir sportošanai vajadzīgais. „Šī ir trenažieru zāle, kur ir mans kāju trenažieris un  spēka trenažieris,” viņš skaidro. Ar roku trenažieri var cilāt svarus. Savukārt kāju trenažieri pirms gadiem 15 Kasparam uztaisījis kāds vietējais meistars. Darba princips tam ir kā velosipēdam.

„Tie ir riteņu pedāļi, un viņiem piemetināti klāt ir tādi, kur ielikt kājas iekšā, lai tās nekrīt vienkārši ārā. Un mašīnas sēdeklis pielikts klāt. Apakšā motoriņš un elektrība viņu vienkārši šādi griež un viss,” stāsta Kaspars.

To var ieslēgt un izslēgt ar pogu. Trenažieri ļauj izkustināt visu ķermeni un turēt sevi formā.  

Paša Kaspara istaba ir ļoti omulīga, ar lielu logu, televizoru un gultu. Neliels galdiņš, uz kura vēlāk Andrejs noliek tēju un konfektes. Liels balts krēsls, kur Kaspars aicina apsēsties. Sauc to par savu troni. Pats uz sarunas laiku paliek riteņkrēslā. Istabā blakus lielajam mīkstajam krēslam stāv arī klavieres.

„Es māku arī spēlēt klavieres, bet diemžēl man pirksti neklausa, tad es nevaru neko baigi uzspēlēt. Bet, jā, klavieres ir, bet tās šobrīd aizņem daudz vietas,” saka Kaspars.

Kaspars smaida - jāceļ māja, lai būtu, kur klavieres likt.

Trīs ceturtdaļas trako

Apmēram pirms pusotra gada Kasparu pamanīja “Apeirons” – organizācija, kas apvieno cilvēkus ar invaliditāti. Piedāvāja uzsākt darbu – būt par vienu no vadītājiem raidījumā „Trīs ceturtdaļas”. Šobrīd gan sezona ir beigusies un raidījuma veidošanā ir pārtraukums. Tas skatītājiem vēsta par aktualitātēm sociālajā jomā, fokusējoties uz invaliditāti. Viņa vadītajā raidījumā ir arī sadaļa „Trīs ceturtdaļas trako”, kur Kaspars mēģinot darīt dažādas trakas lietas.

Piemēram, Kaspars bija lidojis “Aerodium” vēja tunelī. Tur cilvēks bez palīgierīcēm var lidot drošā augstumā virs zemes ar vertikāli vērsta vēja spēka palīdzību. Bijis grūti noturēt rokas, un pēc tam viņam sāpējuši pleci.

„[Sajūtas] foršas! Tur arī baigi foršais personāls, baigi foršie čaļi. Viņi mani iedrošināja no sākuma. Es domāju, vai es varu vai nevaru, jo mēs aizbraucām uz turieni parādīt, vai to var darīt cilvēks ratiņkrēslā vai nevar. Viņš saka: „Nē, ir lidojuši, viss kārtībā, neuztraucies! Ej ģērbies!” Izstāstīja to instrukciju un aiziet. Pa tādām trepēm, tur tādas garas, garas metāla trepes, tad tur Andrejs mani uzvilka augšā arī,” stāstīja Kaspars.

“Tas arī bija viens tāds piedzīvojums. Tās trepes bija bailīgākas nekā lidošana,”  viņš piebilst.

Kaspars izstāsta, ka šovasar bija izlēcis arī ar gumiju no Siguldas vagoniņa, lidojis virs Rīgas ar deltaplānu, braucis ar drifta mašīnu, traucies lielā ātrumā pa neceļiem līdzās autosportistam ar krosa sacensību mašīnu.

Tieši lidojumi un izlēkšana ar gumiju Kasparam bija nopietnākie izaicinājumi, jo viņam ir bail no augstuma.

„Tas arī bija forši,” par savu lidojumu ar deltaplānu saka Kaspars. “Baigi fantastiskas tās izjūtas. Tas deltaplāniņš, kas tur ir… tur ir divi sēdeklīši, spārni, motors un trīs ritentiņi. Un viss. Tev nav tā, kā lidmašīnā, tas rāmis, ka tu jūties droši. Tu sēdi uz soliņa un lido. Jā, tā bija tāda riktīga brīvības sajūta, to es iesaku visiem!” saka Kaspars.

Viņš arī izstāsta par lēcienu ar gumiju virs upes no Siguldas vagoniņa: „To ir darījuši cilvēki ratiņkrēslos, tas nav nekas jauns. Bet, tā kā man ir bail no augstuma, tad tas man bija liels izaicinājums”.

Iesprādzēja ar visu riteņkrēslu. “Tas bija diezgan ekstrēmi. Mani izmeta ar galvu pa priekšu,” atceras Kaspars.

„Es nezinu, kaut kādu adrenalīnu dzīvē gribas, kaut kādas jaunas emocijas. Es pat nezinu kas. Kaut ko gribas tādu traku izdarīt. Varbūt pierādīt sev, ka es to varu izdarīt,” pauž Kaspars.

Turklāt pierāda to ne tikai sev, bet arī citiem cilvēkiem, jo viņi to ierauga raidījumos.

„Jā, tā raidījuma ideja bija kaut kādā veidā iedvesmot cilvēkus un parādīt viņiem, ka tas ir iespējams un ka to vajag pamēģināt izdarīt, ja tev ir tāda vēlme. Ja tev nav tādas vēlmes, tad var pamēģināt kaut ko citu. Bet vienkārši iedvesmot cilvēkus un kaut kā parādīt, lai viņi iet ārā un dara, ka tas viss ir iespējams,” saka Kaspars.  

“Un, ja tas nav iespējams tādā standarta veidā, tad izdomāt, kā tas ir iespējams,” viņš piebilst.

Nākotnē Kaspars cer, ka varētu raidījumā izmēģināt „trakot” uz ūdens. Tāpat vēlētos pats būt pie stūres bagijam, pats ar to izbraukt. Labprāt vairāk ceļotu. To nosauc par savu jaunā gada apņemšanos. Gribētu vairāk trenēties un vēl viena vēlme jaunajā gadā – izlēkt ar izpletni.

 „Nezinu, man liekas, ka tā dzīve ir jāņem kaut kā vieglāk un pozitīvāk. Vairāk cilvēkiem ir jāpriecājas par sīkumiem, par tādām sīkām lietām. Jo visi jau gaida to lielo laimi – un tad man būs tas, un mašīna, un māja, un sieva, un suņi, un bērni, un bagijs, un tad es būšu laimīgs! Un tad es būšu laimīgs. Bet tā jau nav. Man īstenībā ir liels prieks, ka es esmu iemācījies, pat ne iemācījies, bet es māku priecāties par tādiem sīkumiem, ka es joprojām par to māku priecāties,” uzsver Kaspars.  

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti