Valsts simtgade Mārtiņam Braunam ir tikai tāds "skaists cipariņš". Komponists gan atceras, ka vēl ne tik ļoti senā pagātnē sajūtas bijušas pavisam citas. "Man 18.novembris bija svarīgs okupācijas laikā, jo es gribēju, lai būtu brīva Latvija, lai mūs tik ļoti nepārkrievotu, lai mani necenzūrē, lai es tiktu, kur jātiek. Tad man 18.novembris bija svētku sajūta, aizliegta svētku sajūta."
Gan sadzīvē, gan daiļradē Mārtiņš ir skarbs un tiešs. Savai publikai viņš nepielien un neizdabā, bet gan sniedz to, kas pašam tobrīd svarīgs. Viņš domā, ka mūzikai vajag cilvēku mudināt uz aktīvu darbību.
"Es varu tā lūrēt televizoru vai kompi, vai telefonu, tā ir pasivitāte, tā ir nāve, bet, kad tu dzīvs esi, un dzīvu mūziku klausies un dzīvu enerģiju dabū, un tu gribi to enerģiju dot tālāk, tad ir vērts, ka tu kaut ko dari," viņš saka.
Auditorijas attieksme un interese par mūziku mūsdienās esot stipri mainījusies. Un arī tās vērtība esot kritusies. "Tagad jebkurā veikalā, kad tu ieej, tev bāž ausī kaut kādas apkopējas gaumi, un tā cilvēka vienas daļas publikas gaume tiek nonivelēta pilnīgi uz tādu neaktīvu," uzskata komponists.
Par savu leģendāro darbu "Saule, Pērkons, Daugava" Brauns izsakās īsi – tie ir veci lauri. Un pašlaik jau esot tapis cits skaņdarbs, ko varbūt varētu atskaņot jau nākamajos Dziesmu svētkos.
Komponists domā, ka ir izredzēts piedzimt tieši Latvijā un cer, ka mūsu valsti par savējo arī uzskatīs jaunā paaudze.
"Talantīgi cilvēki arī apjēgs to, ka viņi ir latvieši un ka viņiem ir tā unikalitāte, tāpat kā cilvēka pirkstu nospiedumi, tāpat kā nospiedums, ka tu esi latvietis, ka tu esi ar savu valodu un savu kultūru un nerausies uz ārzemēm," viņš teic.
Par savām un tikai savām mājām šo vietu sauc arī kaķene Murce. Kaķenīti komponists paglābis no sala, kad tā atrasta pamesta kaimiņu vasarnīcā.
Murrātājs pilnībā mainījies raksturā un arī mainījis Brauna attieksmi pret kaķiem, kas līdz tam bijusi, maigi izsakoties, rezervēta.
"Viņš bija agresīvs, nedraudzīgs un cūcīgs arī. Tagad viņš ir kulturāls kaķis, viņš zina, kur ir kastīte, vispār viņš labāk prasās ārā, viņš draudzīgs ir, viņš nāk pretī, tu atbrauc ar mašīnu, viņš jau ņaud," stāsta Mārtiņš Brauns.
Pret kaķi gan Mārtiņš nekādas jūtas neizrāda, arī rokās neņem un nemīļo. Murce varot staigāt, kur grib, tik ilgi, kamēr klausot saimnieku bez ierunām. "Mums ir citi principi. Ja es kaķi vakarā saucu, lai viņš nāk pa nakti mājās un viņš mani neklausa, es viņu nakts vidū nelaidīšu iekšā."
No kaķa Mārtiņš gūst pozitīvas emocijas, un dzīvību mājās uzskata par bagātību. "Lai kaķim ir labi, viņš ir ģimenes loceklis. Viņš ir, es tur nevērtēju, ka tas ir kaut kas tā baigi foršs, ka es tur briesmīgi mīlinos un tā, bet man patīk, ka viņš ir."
Svētkos komponists aicina novērtēt skaistumu visapkārt, arī ikdienas sīkumos un neļauties drūmām domām.
"Dzīve ir skaista, brīnišķīgi skaista. Ir tā novērtēšanas problēma, varbūt, ka pārāk reti mēs to atceramies, cik tā ir skaista, pārāk reti mēs pievēršam uzmanību."
