Jāatrod tā smalkā robeža, lai iedotu «švunciņu». Saruna ar Gustu Kikustu

Ja vaicātu, kā divos vārdos raksturot “Rīta Panorāmas” vadītāju Gustu Kikustu, pēc sarunas ar viņu prātā nāk raksturojums “atraktīvs reālists”. Gusts var gan “spridzināt”, gan nosvērti stāstīt par jaunākajiem notikumiem. Kopš 2016. gada viņš no rītiem sveicina Latvijas Televīzijas (LTV) skatītājus, bet pirms tam ilgus gadus darbojies Latvijas Radio rīta programmā. Sarunā ar Gustu par to, kāpēc dzīve viņu met atpakaļ “rītos”, antirežīmu, par to, kas ir švunciņa un kādēļ tā ir svarīga, un citiem jautājumiem par Gusta dzīvi.

No lenšu magnetofoniem līdz televizoram

Gusts joko, ka bērnībā vēlēšanās “būt televizorā” kā Bokas jaunkundzei no “Karlsona”, nav bijis. Tomēr interese par skaņu ierakstiem gan! “Kaut kas ar mikrofonu un runāšanu bija. Man jau no bērnības patika kaut ko buldurēt. Tad bija lentu magnetofoni, kam varēja pieslēgt mikrofonu, kaut ko pabuldurēt, parunāt un pēc tam samontēt un samiksēt,” atceras Gusts. Viņš atceras, ka tolaik populāras bijušas arī “salīmētas” parodijas un dažādas skaņu kolāžas. Arī skolas posmā pats tādā montāžā iemēģinājis roku.

Gusts Kikusts
Viņš atzīst, ka izglītības ceļu izvēlējies pēc izslēgšanas metodes: “Tad jau mums nebija tādas kompetenču pieejas. Daudz ko esi samācījies, daudz kur esi teicamnieks un olimpietis, tevi virza kā labāko šur un tur... Un beigās domā pēc izslēgšanas metodes – to nē, tas ne visai, tas man padevās, bet vai man to vajag? Sver un mēri, un beigās – Filoloģijas fakultātes Komunikācijas zinātnes nodaļa. Žurfaks, kā krieviski saka,” atceras Gusts. Par to, ko viņš varētu darīt, ja nebūtu kļuvis par žurnālistu, Gusts spriež pavisam racionāli – to ir grūti pateikt, jo ir jautājums par to, kurā brīdī šis ceļš, ko ej tagad, ir kļuvis par tavu ceļu, bet kur nogriežoties vēl būtu iespējamas alternatīvas. “Astronauts [kurš dodas] uz Mēnesi laikam nav īstais ceļš. Jautājums – kurā brīdī tā žākle, tie divi ceļi sadalās – ja kādreiz būtu izvēlējies citu ceļu, tu varētu būt diezgan spēcīgs arī savā izvēlētajā alternatīvā,” reālistiski spriež žurnālists. Televīzija Gusta profesionālajā karjerā sekoja pēc radio. Turklāt – tieši rīta programmas. Radio viņš nostrādājis 12 gadus, bet tūlīt vasarā būs četri gadi “Rīta Panorāmā”.

Antirežīms

Ir skaidrs, ka “Rīta Panorāma” gluži kā jebkura cita rīta programma no tajā iesaistītajiem prasa ļoti daudz – ne vien divas stundas ēterā, bet arī sagatavošanos tam iepriekšējā vakarā un tajā pašā rītā pirms ētera. Vaicāts, kāds ir viņa dienas režīms, Gusts nopūšas, ka tas drīzāk ir “antirežīms”.

Viņš pārliecināts, ka mostas nevis agri no rīta, bet naktī – ar ļoti mazu atstarpi starp gulētiešanas un modinātāja mirkli.

“Ikdienas pienākumi, šādi tādi mājas darbi ar mazajiem. Īpaši karantīnas laikā, kamēr bērnudārzs nestrādāja. Tad drusku iesvīst var. Pēc tam vakara cēliens, kurā šie paši jaunieši palīdz dažas stundas pavadīt jautri,” smaida Gusts. Tomēr vairāk par visu viņš gaida brīvdienas – nevis nedēļas nogales, bet savas brīvdienas. “Renāram Kauperam un “Prāta vētrai” bija tāda dziesma “Brīvdienas nav manas laimīgās dienas”,” nosaka Gusts un paskaidro, ka, pateicoties bērniem, nedēļas nogalēs ritms ir tik straujš, ka atelpai laika praktiski nav, tāpēc viņš ļoti priecājas par savām brīvdienām, kad laiku var veltīt arī sev.

Apmānīt, lai iedotu švunciņu 

“Droši vien tā sajūta, kas dodama citiem, vispirms ir jāpanāk pašam. Kādreiz pašam varbūt vajag sevi drusku piemānīt, ka tu pats jūties no rīta ļoti labi izgulējies un svaigs,” pieredzē dalās žurnālists. Gusts pats saka, ka ir pūce. “Pūces dabu pāraudzināt īsti nevar, var tikai pierast, un es mēģinu pierast jau daudzus gadus,” pašironiski vērtē Gusts. Rīta programmai, viņaprāt, ne tikai jāizpilda ziņu raidījuma uzdevumi, bet arī jāsagatavo skatītājs dienai, un Gusts uzskata, ka tieši tas, papildus “Rīta Panorāmas” informatīvajai dabai, ir raidījuma virsvērtība. “Es lietotu vārdu – švunciņa. Jo tādu lielu švunku ja iedotu – saviļņosies par daudz tas ēters. No rīta cilvēks samiegojies, grib kaut ko līdzīgu sev redzēt, un tad jāatrod tā smalkā robeža, lai iedotu švunciņu.”

Ku-kū laiks 

“Bija kaut kāds pētījums vai vienkārši aprēķini, ka cilvēks darbā pavadot trešo daļu savas dzīves vai pat vairāk, precīzi nepateikšu... Kādu daļu [laika] viņš guļ, kādu daļu [ir] mājās, kaut kur – ceļā uz darbu un atpakaļ darbā, kur paiet ārkārtīgi nozīmīga daļa mūsu laika. Darbs jau, protams, ir tas, kas diezgan daudz mums pašiem nozīmē no personības viedokļa – iespēja pašrealizēties, iespēja darīt to, kas padodas, iespēja, protams, arī citus, cerams, iepriecināt un iedvesmot vai dot to švunciņu ar to, kas padodas,” vērtē Gusts. Viņš ir priecīgs par to, ka savā darbā to var darīt, un atzīst, ka darbs LTV ir gan pagodinājums, gan lieliska iespēja. Tomēr Gusts ir absolūts reālists un ar savu sirsnīgo ironiju neslēpj skepsi par ļaudīm, kuri ir biedējoši pārņemti ar savu darbu.

“Nav tāda cilvēka, kurš teiktu, ka ir tā apmierināts ar savu darbu – viņš ir, nu, ultralaimīgs no rīta līdz vakaram!

Kas par laimi man iet uz to darbu! Un es gaidu, kad man modinātājs – saldais zvans! – mani atkal modinās tajos 6 vai 7, nezinu, cikos darba cilvēki ceļas, esmu jau aizmirsis, celdamies savā ku-kū laikā,” ironizē Gusts. “Dzīve man visu laiku karmiski seko pa tiem rītiem. Mani kaut kas tajos rītos iemet atpakaļ, un nav tā, ka es no tā uzreiz uzplauktu kā puķe no laimes. Bet varbūt, ka tas man ir kaut kāds darbiņš, kas dots un kas ir jāizdara. Varbūt, ka izdodas labi,” prāto žurnālists.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti