Pasaules panorāma

Viļņošanās Ķīnas sabiedrībā

Pasaules panorāma

Ieskats 7.decembra «Pasaules panorāmas» tematos

Hersoniete sarakstījusi pilsētas okupācijas dienasgrāmatu

Hersoniete rakstījusi Ukrainas pilsētas okupācijas dienasgrāmatu

Astoņi mēneši Hersonas pilsētas okupācijā bija arī astoņi pretošanās mēneši. Sākumā atklātā veidā, pēc tam klusībā, bet nemitīgi – ar pārliecību, ka Ukrainas zeme tiks atbrīvota. Kāda Hersonas iedzīvotāja okupācijas laiku ir fiksējusi savā dienasgrāmatā ar nosaukumu "Višivankas hronikas", kam tagad ilustrācijas radījuši daudzi mākslinieki. 

Ar dienasgrāmatas autori Innu Mikucku sarunājās Latvijas Televīzijas žurnāliste Odita Krenberga.  

Inna Mikucka – viena no Hersonā slavenākajām  tūristu gidēm – tāpat kā daudzi zaudēja darbu līdz ar Krievijas sākto karu 24. februārī. Todien viņā bija mājās kopā ar kaķi Košu. Pirmais ieraksts tapa ar segvārdu Anna Znaharenko: "Neļauties panikai! Mēs ar Košu esam mājās, izšujam kreklu!". 

Daudzie draugi, arī žurnālisti gan Ukrainā gan ārzemēs ik dienu gribēja zināt, kā viņai klājas, it īpaši pēc 1. marta, kad Hersona tika ieņemta. Un interneta dienasgrāmata bija veids, kā nodot ziņu visiem uzreiz.  

Inna Mikucka: Izlēmu katru dienu uzrakstīt "Višivankas  hroniku" ziņojumu. Tieši tā tas tobrīd saucās, jo vienīgais, ko es varēju darīt okupācijā – tā bija kreklu izšūšana. Tieši Ukraiņu nacionālais apģērbs, ukraiņu nacionālie raksti izglāba manu nervu sistēmu no tā, lai es nesajuktu prātā.

Odita Krenberga: Pirmais iespaids, kad jūs ieraudzījāt okupantus reāli – pati ar savām acīm, kāds tas bija?

Mana psihe izspēlēja ar mani ļaunu joku – es nespēju iziet ārā no dzīvokļa. Praktiski mēnesi. Es sapratu, ka personīgi man nekas nedraud. Bet man bija panikas lēkmes, kuru dēļ es negāju ārā. Es dzīvoju 6. stāvā, un katru reizi, kad piegāju pie kāpņu telpas, lai dotos lejā, es pārklājos ar aukstiem sviedriem. Man drebēja rokas un kājas, un es gāju atpakaļ dzīvoklī. 

Kad beidzot izgājāt uz ielas?

Pēc mēneša, marta beigās.

Kāds bija iespaids tad? 

Es negāju sākumā viena, bet tikai kopā ar meitu, jo tepat līdzās manai mājai ievācās krievi. Un es negribēju viņus satikt. Vienkārši tādēļ, ka esmu ļoti emocionāls cilvēks un viss, ko jūtu, ir redzams manā sejā. Es nevarētu noslēpt savu naidu pret viņiem. Mana meita, kas manas hronikas lasīja, viņas pirmā frāze pēc pilsētas atbrīvošanas bija – mammu, beidzot es varu nepārdzīvot, ka tevi to hroniku dēļ iebāzīs pagrabā.

Jūs pati nedomājāt, ka jums var atnākt pakaļ?

Domāju. Tādēļ es nomainīju divus dzīvokļus. Es arī vēl tagad nedzīvoju tur, kur pirms kara.

Kā jūsu ģimenei bija – es domāju, bērniem un jums pašai – okupanti piedāvāja jums, piemēram, krievu pases?

Man krievu pasi nepiedāvāja. Man piedāvāja darbu krievu televīzijā. Tieši tādēļ es pirmajā reizē mainīju dzīvesvietu. Jo tie, kuri man to darbu piedāvāja, viņi zināja, kur es dzīvoju. Un, ja viņi atnāca un pateica, ka mēs gribam jums pagaidām ar labu piedāvāt, es sapratu, ka nākamreiz viņi var atnākt jau ar ļaunu. 

Kā vispār jums izdevās izdzīvot šādā situācijā bez naudas?

Man paveicās. Man bērni strādā attālināti, darbs saistīts ar ASV,  viņi ir tulki. Un tāpēc darbu nezaudēja. 

Jūs interesanti stāstījāt, kā Hersonas okupācijas laikā cilvēki transportā savstarpēji komunicēja.

Pilsēta sadalījās tādās kā divās ļaužu grupās – tie, kas bija un palika par Ukrainu, un tie, kuri diemžēl ieņēma vietu Krievijas pusē. Nevar teikt, ka tādu bija daudz, bet bija. Un ļoti bail bija vienkārši sarunāties, braucot transportā. Jo tu nezini, kas tev blakus sēž.

Dienasgrāmatā ir arī tādas dienas, kad nav neviena ieraksta, kad hronika pārtrūkst, kā piemēram, uzzinot par upuriem Bučā. Tad bijis tik smagi, ka arī dienasgrāmatā – klusums.

Kad pēc tiem pseidoreferendumiem dzirdējāt, ka "Hersona – tā ir Krievija uz mūžīgiem laikiem" – ko jūs domājāt tad?

Es par to ļoti smējos. Es lieliski sapratu, ka nekas viņiem ar to nesanāks. Mēs no pirmās dienas stingri ticējām, ka Hersona būs Ukraina. Ka mūs atkaros – agri vai vēlu. 

Vai ar tādu pašu optimismu raugāties arī uz to, ka Ukraina atkaros Krimu?   

Jā. Esmu par to pārliecināta par 100%.

Un šī jūsu pārliecība – uz ko tā ir balstīta?

Uz ticību mūsu Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Uz ticību tam, ka mūsu tauta ir nogājusi šo milzīgo ceļu kopš 2014. gada un ļaužu apziņā un armijā ir notikusi milzīga transformācija, kas kaut ko tādu vairs nepieļaus. 

Paldies jums par interviju, par jūsu atsaucību un to, ko darāt. Lai veicas Ukrainai! 

Paldies arī jums! 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti